Piekto gadu notiek pasaules čempionāts rallijkrosā, bet šis sporta veids jau paguvis iekarot Latvijas līdzjutēju sirdis.
Tas nemaz nevar neiekarot. Visā pasaulē autosporta cienītājiem rallijkross iepaticies un iepatīkas. Tam ir pavisam vienkārši iemesli: nemitīga kontakta cīņa, visas mašīnas vienlaikus dodas uz starta, ārkārtīgi jaudīgs, dinamisks sporta veids, praktiski bez pauzēm trasē, jo visu laiku notiek braukšana. Tas nemaz nevar neiekarot autosporta līdzjutēju sirdis, jo konkurences šim sporta veidam pašlaik nav. Šis ir ārkārtīgi skatāms autosporta veids. Apsēdies vienā vietā un visu redzi, kontakts, jauda. Rallijkrosa popularitāte, manuprāt, ir tikai likumsakarība. Cita lieta – kā mēs tur tikām. Lūk, tā jau ir ļoti liela apstākļu sakritība. Galvenokārt jau mūsu braucēji, valdības atbalsts un tas, ka mums ir trase, ko uzbūvēja CSDD. Patiesībā mēs ļoti ātri esam ielēkuši šajā vilcienā, kas strauji uzņem apgriezienus.
Jau minēji tos apstākļus, kas sakrita par labu Latvijas autosportam: mūsu braucēju panākumi. Pie tā, ka mums ir trase, laikam lielā mērā līdzvainojams esi tu.
Jā, tas viss kopā. Es ieraudzīju iespēju, ka mēs to varam izdarīt, nācu klajā ar priekšlikumu, un tad jau bija jāsakrīt viedoklim visām iesaistītajām pusēm: valdībai bija jāatbalsta, CSDD bija jāuzbūvē trase, bija jāatrod partneri. Es diezgan ātri pateicu viņiem, ka mēs visu izdarīsim, bet tobrīd vēl īsti nemaz neapzinājos, ko tas prasīs un kādā veidā to visu paveikt (smejas). Esmu ļoti priecīgs, ka mēs esam rallijkrosā. Un ceru, ka visa mūsu sabiedrība, ne tikai autosporta cienītāji, novērtē to, jo tas cilvēku daudzums, kas te ierodas uz sacensībām, atstāj naudu, Latvijas vārds, kas izskan visā pasaulē tiešraidēs...
Pastāsti par pašu sākumu idejai par pasaules čempionāta posma rīkošanu Latvijā!
Ideja par to man dzima 2014. gada jūnijā, kad biju vienā posmā un strādāju kopā ar Reini Nitišu. Tur man trases malā dzima tā ideja. Uzreiz ķēros vērsim pie ragiem un devos pie pasaules čempionāta īpašniekiem, piedāvāju rīkot posmu Latvijā. Viņiem tas bija ļoti liels pārsteigums, jo es biju vienkārši nepazīstams puisis mediju vestē (smaida). Viņi nesaprata, kas par zelli pie šiem ieradies un ko viņš te stāsta pasakas, bet, apdomādami visu manis izstāstīto, uzaicināja mani uz nākamo posmu Beļģijā, un tur jau iztaujāja mani nopietnāk. No tā brīža sākās ceļš pretī pasaules čempionāta posma uzņemšanai Latvijā. Pēc tam divarpus gadus strādājām katru dienu, lai tas viss tiktu īstenots.
Kādi bija izšķirošie faktori, kas ļāva pārliecināt čempionāta rīkotājus par posma aizvadīšanu Latvijā?
Trase. Tās atrašanās vieta. Kad viņi ieraudzīja, cik tuvu šī trase ir lidostai, ostai, centram, viesnīcām, restorāniem. Viņi saprata, ka tā ir unikāla vieta. Apskatījās bildes, ko es viņiem parādīju, un saprata, ka viņi vienkārši nedrīkst laist garām šādu iespēju. Tādu trašu patiešām nav daudz – ar tik apjomīgu infrastruktūru tuvākajā apkārtnē.
Tad grūtākais droši vien bija panākt trases izbūvi?
O, jā! Tas bija lielākais izaicinājums. Viss pagājušais gads manā dzīvē bijis visdullākais, kāds vien bijis. Tik daudz pasākumu – testēšanas, sapulces, pielāgojumi, saskaņošanas, plānošanas, būvniecības... tas bija tāds nonstopa darbs, ka diena ar nakti juka kopā, brīžiem galva vairs nestrādāja. Bet labā ziņa bija tā, ka viss ļoti labi sanāca, un tas atspēko katru tam veltīto minūti. Tātad tas bija to vērts. Šogad ir nesalīdzināmi mierīgāk sagatavoties posma uzņemšanai. Nesalīdzināmi!
Līdzjutējiem no malas var šķist, ka Reiņa Nitiša neticamie panākumi debijas sezonā bija uz mazākas konkurences rēķina. Čempionātam iegūstot popularitāti visā pasaulē, viņa rezultāti vairs nav tik labi. Kāpēc Reinim vairs neizdodas demonstrēt tik labu sniegumu?
Jāsaprot, ka mūsu braucēji joprojām ir ļoti jauni, ar ārkārtīgi mazu bagāžu aiz muguras. Ja paskatāmies uz Peteru Sūlbergu, Sebastjēnu Lēbu... Viņi sporta režīmā ir nobraukuši simtiem tūkstošu kilometru, visdažādākajos apstākļos. Vai līst, vai spīd saule, vai ir sausa un putekļaina grants, viņi par autosportu zina praktiski visu. Vai vismaz tuvu visam. Vienkārši apstaigājot trasi kājām, viņi uzreiz ir gatavi braukt. Mēs ļoti bieži redzam, ka Sūlbergs jau pirmajā aplī uzstāda laiku, kam pārējie vēlāk tikai mēģina pietuvoties. Jau pirmajā izbraucienā pa trasi! Un viņiem ir nereāla pieredze. Mums jābūt pacietīgiem, jādod puišiem iespēja uzkrāt pieredzi, kas krājas ar katru dienu. Redzam, ka Reiņa braukšanā ir uzlabojumi ar katru nākamo posmu. Protams, ir neveiksmes. Kā, piemēram, finālbraucienā pēkšņi vairs nestrādā logu tīrītāji, salūst amortizators vai vēl kaut kas. Tas ir tehniskais sporta veids – tā būs vienmēr. Mums jāapbruņojas ar pacietību. Jāsaprot arī tas, ka Reiņa pirmā gada panākumi bija fenomenāli. Jāatzīst gan, ka viņš ielēca uzreiz vislabākajā, visvairāk gatavajā automašīnā, kāda tobrīd vispār bija pieejama. Izmantojot situāciju, viņš bija topā. Es domāju, ka tas noteikti atgriezīsies. Esmu pārliecināts, ka mūsu puiši ir vadošo komandu redzeslokā un pretendē uz nozīmīgām vietām nākotnē. Viņi visu laiku ir apritē, zina visas trases, ar katru dienu pierāda sevi aizvien labāk. Viss būs, tikai jāgaida.
Visu sarunu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!