Pasaulslavenais izturības maratons Dakarā noslēdzis viesizrādes

Savulaik brīnumaini plašā sacensību ģeogrāfija politisko juku, karu un asiņaino dimantu dēļ Āfrikā sarukusi līdz pāris valstīm, kuru atkārtota iekļaušana sacensību maršrutā jau draudēja ar maratona unikālā rakstura nonivelēšanu. Maldīšanās pa nepazīstamu apvidu ir obligāta Dakaras sastāvdaļa, bet kas tur vairs par orientēšanos, ja gudrākās "tuksneša lapsas" jau sāk atcerēties ielejas Atlasa kalnos no galvas? Smiekli tikai televizorā Vērtējot 2009.gada Dakaru no sportisko sasniegumu viedokļa, Latvijas komanda startēja lieliski — par spīti tam, ka vienai Oscar ekipāžai nācās izstāties. Einārs Vinters pierādīja, ka spēj nobraukt pilnīgi nepazīstamu un bīstamu maršrutu viens, bez slavena brāļa un atbalsta braucēja palīdzības. 14.vieta pati par sevi nav tik svarīga, cik vieta pirmajā divdesmitniekā, kur divas nedēļas vīdēja vieni un tie paši starta numuri, tikai mainīgā secībā. Vieglums, ar kādu Einārs pieveica smilšu strēles, bija tikai televizora ekrānā. Sacensību sākums izvērtās ļoti ātrs, un ilgstoša braukšana ar pilnu gāzi notrulina uzmanību, tāpēc arī maratona sākumā bija tik liels izstāšanās un traumu skaits, ko, protams, veicināja biezie putekļu mākoņi. Biezā veģetācija, kas tik skaisti un raksturīgi iezīmēja Argentīnas dabasskatus, jau pirmajās dienās saspostīja Eināra motociklu, it kā tas būtu apšaudīts. Arī vienīgās nopietnās traumas Vinters guva tieši krūmu dēļ — pret resnu zaru satriektā mazā pirkstiņa locītava pēc tam prasīja regulāru pretsāpju zāļu devu. Dienā, kad zāles bija beigušās, Einārs, atgriezies bivokā, dusmās un nespēkā nosvieda savu KTM uz automobiļiem izklātā paklāja. Stāsts par braukšanu bez zābakiem internetā kļuvis par jautru sāgu, taču tie ērkšķi, kurus mediķi divdesmit minūtes vilka ārā no Eināra papēžiem, nemaz tik smieklīgi nelikās. 200 000 sitienu pa ķiveri Dienvidamerikas Dakara visiem paliks atmiņā ar neizmērojamo vietējo iedzīvotāju viesmīlību, kas ar laiku kļuva nogurdinoša un kaitinoša. Ikvienam gribas kaut reizi dzīvē justies kā slavenībai, taču, ja brūno roku mežs pļauj spoguļus divas nedēļas no vietas un no fotografēšanās ar nepazīstamām ģimenēm jau reibst galva, gribas, lai pūlis beidzot atkāpjas. Sportistiem ir katram sava versija par grūtāko vietu un brīdi šajā rallijreidā, taču par vājprātīgāko distanci visi sauc 24 kilometrus Mendosā. Pārpildītajās ielās kustība gandrīz nebija iespējama, turklāt argentīniešu motorsporta vērošanas tradīcijas pieprasa lēkšanu priekšā spēkratiem un — kā īpašu vīrišķības un veiklības apliecinājumu — pieskaršanos tiem, tāpēc pēc divām stundām ceļā uz Mendosas bivoku Eināra un citu motobraucēju galvas pēc līdzjutēju eksaltētajiem bliezieniem džinkstēja kā pēc kautiņa. 9 tonnas smagi sērfotāji "Pārspīlēts" un "pārcenties" it bieži izskanēja, vērtējot organizatoru veikumu. Dakar rīkotājs A.S.O. bija pārlieku paļāvies uz vietējo entuziasmu, pieredzi un apstākļu pazīšanu. Trase otrajā daļā bija ārkārtīgi interesanta, taču dienvidamerikāņus iegāza vēlme katru dienu pārvērst krāšņā offroad sacīkstē uz vienu dienu. Izturības sacīkstēs, kur krājas nogurums, šāda pieeja neder. Jācer, ka franči to nākamreiz liks saviem draugiem aiz auss, citādi atkal nāksies uz pusi saīsināt pašus labākos ātrumposmus, kā tas notika ar programmas naglu, "dopu" Atakamas tuksnesī. Argentīnas un Čīles smiltis iemācīja, ka, tāpat kā inuīti izšķir 300 sniega veidus, arī mīkstās, irdenās guadal smiltis tikai pēc pavirša apraksta atbilst Sahāras feshfesh. Domāju, ka nebūšu kļūdījies, sakot, ka neviens, pat kontinenta braucēji, nebija pazīstami ar tik nejauku plūstošo smilšu paveidu. Smalkas kā talks. Tās iekļuva it visur un sablīvējoties nosprostoja un saēda visus mehānismus, kas nebija pietiekami labi aizsargāti, — kā Māra Saukāna automašīnas sajūgs. Āfrikā mēs nezinājām, kas ir lietus, toties lamu zemē itin bieži plosījās Discovery kanāla cienīgi negaisi ar tornado, kas pa nakti uzbēra svaigu guadal kārtu jau tā mīkstajām kāpām. Ikviens, kas tajā apstājās, nogrima kā purvā. Vecās metodes ar iestāšanos kāpas nogāzē šķērsām Argentīnā izgāzās. Par to varēja pārliecināties ikviens, kas Dakaras pārraidēs redzēja pasaulē smagāko sērfotāju — deviņas tonnas smagu "smago", kas bezpalīdzīgi šļūc lejup, saceldams smilšu viļņus.Apdedzinājās paši labākie Ja Argentīna—Čīle 2009 mērķis bija vienādot dalībnieku iespējas, tas izdevās. Tā bija _terra incognita_ gan ideāli apgādātajiem rūpnīcu komandu braucējiem, gan vientuļajiem motoamatieriem, kam visa iedzīve ieslēgta saspaidītā bleķa kastē. Liktenīga kļūda izsita no ierindas bez 5 minūtēm uzvarējušo Karlosu Sainsu, un pieredze nepalīdzēja arī Lukam Alfānam no Mitsubishi, jo viņam nebija ne mazāko aizdomu par to, ka zem maigā zaļuma sālsezeru malās maskējas melna zampa, kas spēj aprīt tanku. Tāpēc Jāņa Āža un Aināra Prinča prātīgi sasniegtā 24.vieta vien ir sasniegums. Ja ne sajūgs un smieklīgais 200 stundu sods, par ko anekdotes stāstīs vēl desmit gadus, arī Mārim Saukānam un Didzim Zariņam būtu vieta trīsdesmitniekā. Dakaras rallijreida viesizrādes citā kontinentā bija svētīgs jaunievedums, taču jācer, ka tas ir tikai pagaidu risinājums un maratons drīz atkal finišēs pie Rozā ezera.