Progresē visi
Vai esi gatavs piektajai Dakarai?
Gatavs… Nezinu, ko kāja darīs pie ilgstošām slodzēm. Tomēr ceru, ka fiziski būs pērnais līmenis. Pieredzes ir vairāk. Tehnika ir labāka nekā pērn, bet konkurentiem arī ir labāka.
Kas vainas kājai?
Septembrī treniņā salauzu — koks izskrēja priekšā. Nokritu un uzreiz jutu, ka nebūs labi. Dakteris Vitolds Jurkevičs uztaisīja operāciju, tagad pamatīgs stienis ir iekšā. Divus mēnešus nevarēju trenēties. Tikai dziedāju. Presīte gan nav atslābusi, no zaudētajiem pieciem kilogramiem divarpus jau atgūti, bet kaut kādas sekas vēl jūt.
Vai motocikls labs?
Viens ir kaujas gatavībā. To dabūju pavasarī, ar noteikumu, ka nobraukšu Tunisijas rallijreidu. Baigie viltnieki: uztaisījuši standarta modeli, pie kura vēl jāpiestrādā. Apmetu pamatīgu kūleni, jo priekšējās dakšas leņķis nebija pareizs. Pēc fizikas un mehānikas likumiem it kā bija uztaisīts loģiski, bet dabā mocis staigāja, bija nestabils. Teicu: pamēģinām citu. Man atbild: dari, bet būs vēl sliktāk.... Uzliku, un moci nevarēja pazīt — taisni kā gludeklis aizgāja. Tagad pārējos viņi taisa tādus. Esmu ielicis savas sāpes un kūleņus, lai šo modeli uzlabotu. Vēl viens mocis piektdien izbrauks pa rūpnīcas vārtiem. Jācer, ka laikus atnāks līdz Latvijai, jo laika ir ļoti maz.
Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem?
Vibrācijas gandrīz nav, labāka amortizācija, vieglāks. Arī vienkāršāks.
Un dārgāks...
Starpība ir tikai 200 eiro. Pats nobrīnījos, kur viņi atraduši veidu, kā ietaupīt. Varbūt uz svaru — metāls tagad dārgs...
Tikpat labs, cik līderiem?
Tomēr nē. Netieku klāt pie atsevišķām lietām, kuras neražo pārdošanai. Tikai komandu braucējiem. Gadu meklēju iespēju tikt pie priekšējās dakšas, tomēr neizdevās. Būs jābrauc ar standarta amortizāciju. Tunisijā testos esmu braucis ar līderu močiem un starpība ir mežonīga. Nevis patīkami braukt, bet vienkārši kaifs. Pa akmeņiem iet kā pa gumijas spilventiņiem. Vieglāk sekot navigācijai, mazāk nogursti.
Varbūt tomēr ir vērts pievienoties kādai lielajai komandai?
Negribētu sevi saistīt, jo tur ir sava virtuve. Nav bijis arī ļoti konkrētu piedāvājumu. Viņiem ir izdevīgāk paņemt mazliet sliktāku sportistu, bet no lielvalsts. Kurš ir pazīstams un populārs, lai izmantotu reklāmā. Pat norvēģim Ulevaseteram, kurš pērn nobrauca ceturtais, nav piedāvāta vieta.
Inflācija arī Dakarā
Cik liels ir komandas JV Moto team Riga gada budžets?
Liels, bet precīzi nepateikšu — jāprasa Gaigalam (komandas menedžeris — aut.). Šogad varētu būt par 30—40 procentiem lielāks nekā pērn. Izmaksas kāpj fantastiski. Gan Latvijā, gan Āfrikā. Dalības maksas, pakalpojumi — viss kļuvis dārgāks. Pirmajā Dakarā vietējie par pieciem eiro gandrīz vai kājas bučoja. Pērn par 20 nepalīdzēja drēbes izmazgāt. Prasīja 40.
Ko neesat izdarījuši naudas trūkuma dēļ?
Vienmēr jau kaut ko var izdarīt vairāk un labāk. Vajadzēja startēt vēl divos vai trijos pasaules čempionāta posmos. Būtu labi, ja Tunisijā arī brālis būtu braucis. Bet katrs posms izmaksā
25 000 līdz 30 000 eiro.
Plus risks sabojāt tehniku...
Par to gan nedomāju. Priekš tā jau viņa ir.
Cik lielu procentu nosedzat no savas saimniecības ienākumiem?
Grūti izrēķināt, bet bez normāla lauksaimniecības biznesa nekas nebūtu bijis. Apvienojāmies ar brāli un kaut kas paliek pāri arī sportam. Kaut arī izmaksas kāpj dramatiski. Visam — strādnieku algām, degvielai, mēslojumam.
Vai nodarboties ar lauksaimniecību vēl atmaksājas?
Ja nodarbojas nopietni — atmaksājas. Mums ar bračku ir
Vai abi ar brāli vasarā vienlaikus varat braukāt pa sacensībām?
Nē, lauksaimniecībā nevar visu iepriekš salikt pa plauktiņiem. Jābūt pašam klāt pie visa. Mēģinām ieturēt treniņu ritmu, ik pārdienas braukt ar motociklu. Bet, ja gadās neatliekamas darīšanas saimniecībā, tad treniņš jāatliek.
Vai kāds no
Ir zālaina pļaviņa, kur trenējam līkumu ņemšanu. Mājās ir sava trenažieru istaba. Vietas braukšanai meklējam visā Latvijā. Ir Ādažu poligons, kur gan tagad viss nopietni jāsaskaņo.
Pirms gada, kad atbraucāt no Dakaras, brālis bija pavisam domīgs par nākamo startu. Vai ilgi šaubījās?
Viņš jau vienmēr ir tāds rezervēts, bet šaubas bija finansējuma dēļ. Ja viss jāsedz no savas kabatas, tad jārēķina. Bet sponsori mums bijuši labvēlīgi.
Vai naudu piesaistīt kļuvis daudz vieglāk?
Nav tā, ka naudu met pakaļ. Tomēr gadās, kad piezvana un paši piedāvā sadarboties, jo reklāmas menedžeri jau izdomājuši, kā izdarīt tā, lai abiem labi.
Skatuves izaicinājums
Vai reklāmdevēji spieda dziedāt?
Nē, gribēju pats priekš sevis, poda pēc.
Kā izveidojās jūsu duets ar Lieni Šomasi?
Pirmās tikšanās biju nokavējis sacensību dēļ, un bija palikušas divas brīvas meitenes — Ella un Liene. Izvēlējos Lieni. Iepriekš nepazinu, biju tikai kaut ko dzirdējis par viņu.
Vai šovs gājis labumā?
Noteikti. Cilvēki mani vairāk pazīst, vairāk interesēsies, ko Dakārā darīšu.
Kur vieglāk vinnēt — šovā vai Dakaras posmā?
Nevar salīdzināt nesalīdzināmas lietas! Šovs nebija sacensība. Tikai gandarījuma sajūta ir līdzīga. Īpaši, ja labs rezultāts ir negaidīts.
Vai jums bija mērķis — uzvarēt?
Bija mērķis neizkrist pirmajos raidījumos. Lai nepaliktu pusratā, jo gribējās ilgāk pakontaktēties ar pedagogiem, saprast, kā jādzied.
Vai Liene ir bijusi apskatīt tavu saimniecību?
Nē. Diezin vai viņu tas interesētu.
Sakari palikuši?
Dažos pasākumos kopā esam uzdziedājuši. Enduro sezonas noslēgumā, piemēram.
Par mērķi nerunā
Vai arī Dakaras rallijreidu uztver kā šovu?
Nē, kur nu! Tā ir sportiska sacensība. Ilga un riskanta. Kas līdz pēdējam pārbauda gan tevi pašu, gan tehniku. Vai tā izturēs, vai tu izturēsi? Nepietiek, ja esi fiziski ļoti stiprs vai motocikls tev ir ļoti labs. Jābūt visam kopā — arī labai galvai, jādomā līdz. Jābūt veiksmei.
Kāpēc latviešus tā vilina Dakara?
Mēs esam sportiska, tehniska valsts. Daudziem patīk motocikli, procentuāli vairāk nekā citās valstīs. Nedomāju, ka tas ir slikti. Jauniešiem ir stimuls, ir interese kaut ko darīt. Nav jau obligāti visiem jābrauc uz Dakaru, bet visi ieguldījumi no valsts, Rīgas domes, sponsoriem — viss nāk atpakaļ.
Vai daudzi prasa praktiskus padomus?
Ir daudz vēstuļu ar jautājumiem gan Draugos, gan mājaslapā. Bet viena lieta ir gribēt, otra — būt gatavam. Tas ceļš ir jānoiet. Jāiemācās braukt enduro vai motokrosu, fiziski jāsagatavojas. Kad ir ielikts pamats, tad var iet pie sponsoriem pēc atbalsta. Varam arī kopā sākt strādāt. JV Moto team Riga — mums ir pieredze, pamats. Atsevišķi būs gan dārgāk, gan grūtāk.
Pirmajā reizē pašam bija uzstādījums tikt līdz galam...
Ne gluži. Ja būtu mērķis aizbraukt līdz galam, būtu braucis uz pusi lēnāk. Man gribējās «maukt», pārbaudīt sevi. Pirmais rallijs man smagi sākās un smagi beidzās, bet noskaidroju, ka to visu varu darīt. Tikai rīkojoties daudz prātīgāk, pamatīgāk, ieguldot vairāk spēka un naudas.
Vai, zinot, kādas sekas būs divu nedēļu braukšanai ar lauztu potīti, toreiz, 2004.gadā, nebūtu izstājies ātrāk?
Nebūtu! Trauma nevar apturēt. Gribas jebkādiem līdzekļiem līdz galam izdarīt, cik vari. Vienalga — vairāk sēžot uz moča nekā stāvot, vairāk mokoties nekā izbaudot. Kamēr vari, tikmēr vajag darīt.
Kāds tagad ir mērķis?
Tāda nav. Dakara nav pasākums, kurā var būt konkrēts mērķis. Jācenšas savu darbu izdarīt maksimāli labi. Kāds rezultāts būs — tāds būs.
***
VIZĪTKARTE
JĀNIS VINTERS
Dzimis 1971.gada 19.decembrī
Augums
Svars
Dzīvesvieta Eleja
Nodarbošanās lauksaimnieks
Četru meitu tēvs
Sporta tituli daudzkārtējs Latvijas un Baltijas valstu čempions enduro un endurokrosā
Mērķis — uzvarēt Dakaras rallijreidā
Pieredze Dakarā:
2004 izstājās 15.posmā (potītes lūzums)
2005 izstājās 5.posmā (atslēgas kaula lūzums)
2006 10.vieta
2007 6.vieta