Bez visa šī viņa vēl arī studē jurisprudenci, dzied, spēlē ģitāru, dejo tautas dejas un darbojas kā Latvijas Vieglatlētikas federācijas Atlētu komisijā, tā Eiropas Olimpiskās komitejas Atlētu komisijā. Uz jautājumu, kā to visu var paspēt, sportiste smaidot atbild, ka citādi nemāk, un detalizēti dalās savā ceļā uz sasniegumiem.
Profesionālas sportistes karjera – veiksmīga sagadīšanās
Gunta atklāj, ka vieglatlētes karjera viņai nebija pašmērķis, bet gan drīzāk – ļoti veiksmīga sagadīšanās. “Manas spēcīgās fiziskās īpašības pamanīja sporta skolotāja vidusskolā, kad biju 15 gadus veca. Uzreiz aizveda pie trenera, kurš bija onkulis gados, ļoti nopietns, pret viņu uzreiz radās cieņa - es zināju, ka, ja viņš mani gaida treniņā, noteikti iešu un darīšu. Būtībā vieglatlētikā mani pastūma no malas un atstāja situācijā, no kuras es principā vairs nevarēju izbēgt. Man patika, diezgan ātri parādījās labi rezultāti, kas arī noturēja tajā sportā. Šādi pati priekš sevis pierādīju, ka tas ir vēl kaut kas, kas man sanāk, ko ir vērts attīstīt, pat nesapņojot par kaut kādām medaļām vai rekordiem. Zināju to, ka, ja es progresēju, tad man jāturpina un jāattīstās,” par karjeras pirmsākumiem stāsta Gunta.
Rezultāti nāk tad, kad esam tiem gatavi, nevis tad, kad gribam
Lai arī Gunta startē individuālajā sportā, viņa uzsver, ka sasniegtie rezultāti ir vairāku cilvēku smags darbs. “Es nekad saviem spēkiem neesmu ticējusi tik ļoti, cik mans treneris,” atzīst sportiste. Par vienu no savas vieglatlētes karjeras augstākajiem punktiem viņa uzskata dalību Olimpiskajās spēlēs, kurās starts gan nebija tik veiksmīgs kā būtu gribējies. Tagad sportiste atzīst, ka laikam tā tam bija jānotiek, lai gūtu augstos panākumus vasarā. “Normatīvi bija ļoti augsti sākumā, 2015. gada vasarā man pavisam nedaudz pietrūka, lai kvalificētos. Bet ziemā izlēma, ka tos nedaudz pazeminās, un tad jau mans rezultāts iekļāvās, automātiski kvalificējos. Protams, sākotnēji bija vilšanās, ka tik maz pietrūka, bet vienlaikus apņēmos strādāt, zināju, ka vēl ir gads laika, lai iegūtu tiesības startēt. Bet neilgi pirms Ziemassvētkiem saņēmu trenera zvanu: “Nu, apsveicu, būsi olimpiete, brauksi uz Rio!”. Viņš vispār tāds pozitīvs un baigais jokotājs, neuztvēru nopietni. Bet nu tā bija taisnība,” atceras sportiste.
Par zelta medaļu Eiropas čempionātā Gunta bija pārsteigta. “Pēc savām sajūtām treneris teica, ka man būtu jābūt pirmajā trijniekā. Mana filozofija vienmēr bijusi pilnībā uzticēties trenerim, iet uz rezultātu, nedomājot par vietām. Ļoti gribēju startēt labi un noskrēju savu labāko rezultātu. Tas man pašai bija pārsteigums – nekad vēl nebiju tik ātri skrējusi. Par to, ka tik tiešām varu iegūt pirmo vietu, sajēga nāca, kad jau startēju finālā. Tā laikam ir – rezultāti atnāk, kad vajag, nevis tad, kad gribam,” norāda atlēte.
70 % - talants un fiziskā piemērotība, 30 % - kvalitatīvs darbs
Gunta nelabprāt pati izvērtē savu talantu, taču atzīst, ka pieredze sportistes karjerā un citu sportistu iepazīšana palīdzējusi saprast, ka smags darbs ir tikai daļa no panākumiem, liela nozīme ir fizioloģiskajām spējām un jā – talantam. “Negribētu spriedelēt par to, cik liels procents man ir talants, vairāk varētu izdarīt secinājumus pēc citiem savā dzīvē satiktajiem sportistiem. Zinu daudz cilvēku, kas trenējušies daudz vairāk nekā es, sākuši daudz agrāk, ielikuši tiešām milzīgu darbu, lielu daļu savas dzīves, bet rezultāti nav tik labi. Katram ir sava mēraukla, grūti spriest, bet noteikti ļoti liela nozīme ir talantam. Viens ir cilvēka fizioloģiskās īpatnības – atbilst vai neatbilst, vai komandas sportists vai individuālais, mācīšanās prasmes - cik ātri apgūst. Kas patīk trenerim, strādājot ar mani, – es ātri apgūstu paņēmienus, kustības – kā viņš pasaka, tā izdaru. Tā ir – sportā jābūt kvalitātei, kvalitātei un vēlreiz kvalitātei. Jo pārtrenēties nav grūti – dabū traumu un mēnesis bez treniņiem. Es varētu piekrist populārajam teicienam, ka 1 % talanta, 99 % - darba, bet tam darbam jābūt prātīgam. Tomēr mana formula laikam ir “70 % talants un fiziskā piemērotība, 30 % - kvalitatīvs darbs”.”
Ne tikai sports, bet arī mūzika, dejas, teātris un vēl un vēl
Gunta atzīst, ka nu jau visu ikdienu nākas pakārtot sportam, taču neizpaliek arī pārējā krāsainā dzīves daļa. Viņa ir pabeigusi jurisprudences studijas Latvijas Universitātē, ko pašlaik turpina maģistrantūrā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, kā arī nododas citiem hobijiem. “Ko tik neesmu darījusi - agrāk spēlēju teātri, spēlēju ģitāru, dziedāju korī, ansambļos, dejoju tautas dejas, joprojām to daru. Patīk kāpt uz skatuves, gatavoties Dziesmu un deju svētkiem. Visādās organizācijās esmu darbojusies. Tagad arī mēģinu dot sabiedrībai no sevis ne tikai kā atlēta, bet arī nodot savu pieredzi citiem sportistiem - darbojos Latvijas Vieglatlētikas federācijas Atlētu komisijā, pārstāvot sportistu viedokli, tiku ievēlēta arī Eiropas Olimpiskajā komitejā.” Gunta atzīst, ka šī uzņēmība ir daudz devusi un veidojusi kopējo personību, atzīstot, ka jauniešiem ir ļoti daudz iespēju, kas palīdz augt. Ja jūtama vēlme paplašināt redzesloku un zināšanas - ir ERASMUS programmas, ja ir vēlēšanās uzlabot fizisko sagatavotību - pastāv dažādas nometnes un tautas sacensības, bet, ja gribas attīstīt kādas konkrētas prasmes, pieejams lērums konkursu. Ja kaislība ir fotografēšana vai filmēšana, pašlaik aktīvs Rīgas brīvostas konkurss “Osta pilsētai”, bet, ja kabatā ir daudz ideju, kuru īstenošanai tici – patlaban aktuāli dažādu pašvaldību organizētie jauniešu iniciatīvu konkursi – vajag tikai paskatīties apkārt un pateikt jā. Šīs ir iespējas pierādīt citiem un, kas svarīgākais - sev pašam, uz ko esi spējīgs. Tieši ar vienu šādu “jā” Guntai sākās vieglatlētes karjera. “Pašlaik vieglatlētika ir ļoti liela daļa manas dzīves. Treniņus nevar atlikt, tie ir vismaz pieci – seši nedēļā. Jāpaēd tā, kā vajag, jāizguļas tik, cik vajag, jāatpūšas. Bet nu, no pašas pieredzes varu teikt, ka jādara tas, kas sanāk un patīk. Daži uzskata, ka jākoncentrējas uz vienu lietu, bet es laikam tā nemāku – arī daudz darīt ir labi. Pietam nedomājot, kas tev no tā atlēks – it sevišķi sportā. Ir vienkārši jāiet un jādara tās lietas, ko uzskati par pareizām. Tāpat viss labais dzīvē noteikti nāks atpakaļ, dažkārt tas pat tūlītēji notiek,” pārliecību pauž atlēte.
Saglabāt gaišumu un pozitīvismu arī neveiksmēs
“Protams, ka ikkatram sportistam ir grūti samierināties ar neveiksmēm, ļoti grūti. Nerunājot jau par to, cik grūti ir vienā vai otrā treniņā. Ziemas periods man ir liels morālais pārbaudījums. Pēc tādas smagas ziemas nāk nozīmīgākās sacensības, ja tajās rezultāts neatnāk, tad ir ļoti grūti. Tad sāk acis šaudīties – priekš kam tāda mocīšanās, tāds darbs, veselība pabojājas. Tādos brīžos vienmēr jāatceras, ka ieguldītais darbs un pieredze nekad nepazudīs – ja nepacelsi ķepiņas, zini, ka jāturpina. Tad jau rezultāti nāks - ja ne medaļas veidā, tad citādāk. Tādu gaišumu noķert – tas nav viegli, bet ir vajadzīgs. Tad pēc tam vari attīt filmiņu atpakaļ un saprast – jā, tā vajadzēja. Bet, ja gadās apdedzināties, nu paskatīsies pēc tam atpakaļ, atcerēsies un būs vieglāk sevi pašu izprast,” pieredzētajā dalās vieglatlēte.