Fragmenti no intervijas:
Vai nav dīvaini, ka, izskrienot Latvijas rekordu, pasaules čempionāta normatīvs tik un tā paliek neizpildīts?
Jā, tā ir, jo 400 metru distancē, tāpat kā visās citās sprinta disciplīnās, pasaules čempionāta normatīvs ir samērā augsts. Es uzskatu, ka ne jau tikai man, bet visiem eiropiešiem situācija ir grūta. 100, 200 un 400 metru distancē konkurēt ar pārējo pasauli nav viegli. Tikai lielvalstis, kā Francija un Vācija, var sameklēt augstas klases sprinterus. Neoficiālajā pasaules čempionāta tabulā es gan šobrīd esmu kvalificējies, jo startēs 48, bet man ir 46. rezultāts, tiesa, vēl ir mēnesis laika, un esmu puslīdz pārliecināts, ka pēc mēneša vairs nebūšu 48 skaitā.
Tas ir sezonas mērķis – kvalificēties pasaules čempionātam?
Sezonas sākumā tāda mērķa man nebija. Bet, redzot, kā viss attīstās, ka labi izdevies pastrādāt pavasara treniņnometnē un ka rezultāti uzlabojas, nu jau apetīte sāk parādīties. Tagad norma jau vairs nešķiet neaizsniedzama. Pirms sezonas mans personiskais rezultāts bija 45,88 sekundes. Tad pussekunde līdz normai (patiesībā nedaudz mazāk, jo norma ir 45,50 – aut.) likās iespaidīgs laiks, kas man jānomet. Tagad ir palikusi viena sekundes desmitdaļa. Ar veiksmi, kad sakrīt viss man par labu, to jau var izdoties izdarīt.
Konkurencei skriešanā ir liela nozīme, bet Latvijā tev īsti nav ar ko spēkoties?
Tā ir, un lielāka konkurence man noteikti noderētu. Tomēr labi ir tas, ka, lai arī vieglatlēti ar savu profesiju daudz nepelna, toties, sasniedzot zināmu līmeni, viņiem ir iespēja braukt pa Eiropu un startēt sacensībās. Var piemeklēt mačus, kur sportisti plus/mīnus būs manā līmenī. Pēc atgriešanās no Izraēlas parunāju ar savu menedžeri, kurš man piemeklē sacensības, un viņš sacīja, ka man ir piedāvājums startēt Briselē, Somijā, Zviedrijā... Iepriekš bija vairāk variantu startēt tāllēkšanā, jo rezultāts man Eiropas rangā bija augstāks, taču tagad jau ar 400 metru skrējienu ir līdzvērtīgi piedāvājumi. Tāpēc konkurences trūkumam Latvijā vairs nav tik lielas lomas, turklāt pēdējos trīs gadus es pārsvarā trenējos vienatnē. Sagatavošanās 400 metru skrējienam arī prasa pašatdevi. Piemēram, treniņā ir jānoskrien piecas reizes 500 metru. Starp skrējieniem var atpūsties piecas vai trīs minūtes, jo neviens uz priekšu nedzen, taču vajag visu pildīt, kā ir ierakstīts plānā.
Kaut kādā brīdī nebija jāizdara izvēle – trenēties Rīgā pie Ulda Kurzemnieka vai vienatnē Ventspilī?
Treniņu plānus par 80 procentiem man joprojām sastāda treneris Kurzemnieks. Man pašam arī ir iegūta izglītība sporta fizioloģijā un uzturā, man ir arī akadēmiskā trenera pieredze, tāpēc izsaku arī savu viedokli. Mēs kopīgi visu izrunājam un tad uz papīra visu saliekam, kā varētu būt pareizāk. Nav jau tā, ka es visu zinu par simt procentiem, un arī treneris pilnīgu visu nezina. Ir arī minēšana. Rīgā tagad nav stadiona, tāpēc braucu uz Ogri vai Jelgavu. Kad esmu Rīgā, treneris man palīdz, lai arī es viņam neko nemaksāju. Mums jau ir sena sadarbība. Viņa viedoklis man vienmēr būs ļoti svarīgs. Man šogad ļoti paveicās ar sponsoru piesaisti. Liels paldies man jāsaka Mārim Grīvam (Ventspils vieglatlētu treneris; Jāņa draudzene ir Grīvas vidējā meita Māra – aut.). Man izdevās aizvadīt divas ļoti labas treniņnometnes: vienu Dienvidāfrikā un otru tūlīt pēc tam Itālijā. Dienvidāfrikā man nebija iespējas paņemt līdzi treneris un divus mēnešus es darbojos vienatnē. Ja kāds no malas nofilmētu, kā es skrienu vai lecu, varbūt es saprastu, ka trīs nedēļas esmu darījis kaut ko pilnīgi ačgārni. Katru nedēļu gan Skype ar treneri visu izrunājām, kā man ir gājis un ko darīt nākamajā nedēļā. Pagaidām man šī sezona ir viena no veiksmīgākajām. Jā, es aizbraucu uz Londonas olimpiskajām spēlēm, bet ar sliktāku rezultātu nekā šosezon, jo normatīvu paaugstināja.
Kādā kategorijā sevi ieskaiti – esi profesionālis, pusprofesionālis vai amatieris?
Sirdī esmu profesionāls vieglatlēts, bet patiesībā esmu amatieris. Piemēram, šodien man ir tikšanās ar diviem klientiem un vēl man ir jāpagūst arī uz treniņu. Kad es runāju ar Kurzemnieku, viņš uzskata, ka man vispār nav jēgas trenēties, jo es neveltot laiku treniņiem.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 3.jūlija, numurā!