Graudiņa savā pēdējā sezonā ASV studentu čempionātā (NCAA) kļuva par pirmo spēlētāju konferencē, kura trešo reizi tika atzīta par vadošās “Pac-12” konferences labāko spēlētāju, kā arī kopā ar Heiliju Hārvardu izpelnījās labākā dueta nosaukumu. Arī šo panākumu viņa izcīnīja jau trešo reizi, turklāt katru reizi ar citu partneri – 2019. gadā ar Abrilu Bustamanti un iepriekšējā sezonā ar Meganu Kraftu.
Tāpat Graudiņa tika iebalsota konferences “Visu zvaigžņu” pirmajā izlasē, kļūstot par pirmo spēlētāju, kurai tas izdevies četras reizes.
2019. gadā sportisti treneru vērtējumā atzina par labāko NCAA čempionāta pludmales volejbolisti, bet pēdējās divās sezonās latviete kopā ar Dienvidkalifornijas Universitātes vienību “Trojans” kļuva par NCAA čempioni.
Graudiņa šosezon kopā ar Hārvardu piedalījās 32 spēlēs un izcīnīja 31 uzvaru, sezonu noslēdzot ar 30 panākumiem pēc kārtas, kas ir otra garākā sērija universitātes pludmales volejbola vēsturē.
Īpaša atzinība ir universitātes Latvijas sportistei piešķirtā “Dimanta balva”, atzīstot viņu par savu labāko sportisti 2021./2022. gada sezonā.
Pēc sezonas ir pieminēti tik daudzi apbalvojumi, ka galva griežas. Kā Tu pati uztver daudzās atzinības šosezon un visā studiju laikā?
Man pašai vērtīgākais ir atzinums, kur mēs ar Heiliju Hārvardu tikām atzītas par gada labāko pāri visu komandu vidū, jo tā mūs ir novērtējusi Amerikas Volejbola treneru asociācija. Un arī individuālais labākās spēlētājas nosaukums, manuprāt, ir ļoti vērtīgs.
Kuri no taviem sasniegumiem tev pašai ir visdārgākie?
Noteikti pēdējos divos gados izcīnītais čempionu tituls ir prestižākais, jo individuāli var dabūt novērtējumus, bet tas, ka kā komanda bijām labākā, man šķiet ir visnozīmīgākais. Man liekas, ka maz kurš atcerēsies, kurš bija individuāli labākais, bet visi atcerēsies, kurš gada beigās ieguva titulu.
Kurš no taviem studentes gadu sasniegumiem ir unikāls?
Šogad saņēmu tādu “Diamond Award” (“Dimanta balva”), kas tiek piešķirta atlētam, kurš visvairāk ir nesis universitātes vārdu pasaulē, un tas manā universitātē USC ir milzīgs apbalvojums. USC ir daudz olimpiešu un ir ļoti spēcīga sporta skola. Tas, ka tieši man to piešķīra, bija ļoti liels gods.
Par visa ASV studentu pludmales volejbola labāko spēlētāju tiki atzīta trīsreiz – 2019., 2021. un 2022. gadā. Vai tā ir?
Varbūt tā arī ir, bet es tos titulus neskaitu.
Cik liela lāde tev studentu sporta balvām ir?
Lāde tam nav vajadzīga (smejas). Par to neko nedod. Par to vienkārši paziņo.
Cik spēcīga ir tava konference ASV studentu čempionātā pludmales volejbolā?
Mana konference saucas “Pac-12”, un pludmales volejbolā tā ir visspēcīgākā konference, jo tajā esam gan mēs – Dienvidkalifornijas Universitāte (USC), gan Kalifornijas Universitāte Losandželosā (UCLA). Kopš sacensību sākuma 2016. gadā esam uzvarējušas vai nu mēs, vai viņas.
Kas bija tas, kas neizdevās tev vai komandai NCAA čempionātā pirmajos studiju gados un sanāca pēdējās divās sezonās, iegūstot čempionu titulu?
Man šķiet, ka lielākā atšķirība bija tā, ka mums pēdējos divos gados bija ļoti stipras meitenes komandā, jo Covid-19 dēļ daudzas meitenes universitātēs varēja spēlēt vēl vienu – ekstra gadu. Uz mūsu universitāti tādas bija atnākušas divas – vecākas un pieredzējušākas. Un tam volejbolā ir milzīga nozīme.
Otrkārt, mums komandā bija izcila saskaņa un harmonija, jo pirmajā un otrajā gadā bieži bija drāmas un personīgās ambīcijas. Dažas meitenes gribēja spēlēt augstākā pārī, nekā viņas ielika. Bija neapmierinātība ar partneriem vai ar pozīciju komandā, bet šogad, neskatoties uz to, ka mums bija liela iekšējā konkurence, visas meitenes ļoti labi apzinājāmies, ka galu galā visas esam vienā komandā un ejam uz vienu mērķi. Bija saskaņa, un katrs darīja savu darbu savā pozīcijā, cerot, ka tas palīdzēs mums tikt līdz titulam.
Kas mainījies, kad esi atgriezusies profesionāles statusā?
Vairs nav ierobežojumu, jo koledžas sportu esmu pabeigusi. Ierobežojumi ir tikai sporta, ne mācību dēļ. Tā kā mani četri gadi ASV sportā ir izsmelti, tagad esmu brīva sportiste.
Bakalaura programmu beidzu jau decembrī, bet universitātē noteikti ir jāmācās, lai pārstāvētu komandu, un man vajadzēja uzsākt maģistra studijas. Pirmo semestri jau esmu beigusi. Vēl ir palikuši trīs.
Vai kaut kas mainīsies sadarbībā ar tavu un Anastasijas Kravčenokas treneri Gustavu Rošu, kurš ikdienā bija tava trenera statusā arī USC?
Roša joprojām ir mūsu treneris, un esam ļoti priecīgas par to. Viņš šobrīd kopā ar mums visu laiku ir Latvijā.
Ar kādām domām atvadījies no studentu pludmales volejbola?
Var teikt, ka arī no universitātes, jo mana maģistra programma norit pilnībā attālināti un man nav liela iemesla doties atpakaļ uz augstskolu. Tāpēc nedaudz bija žēl, un bija bēdīgi, ka tāds posms ir noslēdzies. Tā, ka visus manus draugus, ar kuriem bijām dzīvojuši tuvumā, varot viņus jebkurā brīdī satikt, vairs nebūs. Sentimentāli mazlietiņ, bet tajā pašā laikā jūtu, ka ir pienācis laiks iet uz priekšu.
Pagājis jau laiks kopš balvu ieguvēju pasludināšanas. Esi Eiropā, profesionāļos. Cik daudz šobrīd atceries studiju spēles?
Protams, atceros, it sevišķi pēdējās čempionāta spēles, bet man kopumā nav raksturīga tāda tendence atcerēties kaut ko, jo volejbolā smadzenēm jābūt ietrenētām domāt tikai par tagadni un pašreizējo momentu. Pat punktu ziņā nevajag neko atcerēties. Protams, visu atcerēšos, bet nav tā, ka pašlaik par to domāju.
Atskaitot vienu akadēmisko gadu, kas tika sabojāts Covid-19 dēļ, šobrīd pēc ilgāka pārtraukuma sevi vari atkal saukt par profesionāli.
Šī absolūti nav sveša situācija. Tas ir dzīvesstils, kuru es piekopju jau piecus gadus, jo it kā neprofesionālais ir tikai termiņš, un nekas nav mainījies, jo tāpat uz turnīriem braukāju. Vienmēr esmu to darījusi, un turpinu arī mācīties, kā vienmēr to esmu darījusi. Līdz ar to atšķirības gandrīz nav.
Tu esi pirmā savā universitātē, kura visus četrus gadus bijusi konferences pirmajā izlasē.
Sāra Hjūza, kas bija tieši pirms manis, atstāja spēcīgu mantojumu. Tas, ka es viņas 14. numuru paņēmu un labi eju viņas pēdās, tiek īpaši uzsvērts, jo viņa skaitījās kā pirmā vislabākā.
Vai tagad labākā skaities tu?
Kaut kādās jomās jā, taču viņa bija aizsardze, es – bloķētāja. Turklāt tie bija pavisam citi laiki, jo pludmales volejbols koledžā ir ļoti attīstījies. Atceros savu pirmo un pēdējo gadu, cik ļoti ir cēlies līmenis, tā ka gandrīz nevar salīdzināt. Pludmales volejbols strauji ir gājis augšup.
Ar 30 uzvarām pēc kārtas esi tikusi pie savas augstskolas otras garākās uzvaru sērijas.
Tas vispār ir ļoti grūti – spēlēt tik stabili tik stiprā komandā. Līdz ar to tas, ka tik ilgi, arī spiediena situācijās, spējām uzvarēt galvenajā turnīrā…
Pastāsti par saviem šīs sezonas plāniem un mērķiem.
Plānots ir piedalīties visās sacensībās, kādas vien ir, un mērķis noteikti ir labi nospēlēt Beach Pro Tour turnīros un pasaules čempionātā Romā, kas ir nākamajā nedēļā pēc Jūrmalas. Un tad pēc garākas pauzes augusta vidū Minhenē ir Eiropas meistarsacīkstes. Ļoti svarīgas ir šīs divas nedēļas.
Protams, gribam uzvarēt, taču vietas iet roku rokā ar sniegumu. Ja mēs labi un kvalitatīvi spēlēsim, vietas būs blakusefekts, kas nāk līdzi.
Cik punktus šobrīd varētu sakrāt septiņcīņā?
Nav ne jausmas (smejas). Man šķiet, ka man kājas ir tik ļoti pieradušas skriet pa smiltīm, ka nezinu, kā tās reaģētu, skrienot pa cietu segumu. Man noteikti vajadzētu krietnu adaptācijas periodu, lai vispār vieglatlētikā kaut ko varētu darīt.