Ko jums nozīmē strādāt ar Latvijas valstsvienību?
Man tas ir izaicinājums vēlreiz izdarīt kaut ko lielu un nozīmīgu. Pēc deviņu gadu darba ar Igaunijas izlasi mana pēdējā spēle šajā amatā bija 2014. gada janvārī. Visu šo laiku uzreiz pēc klubu sezonas bija izlase un otrādi, tāpēc pirmos divus gadus izbaudīju samērā brīvu vasaru, bet pēc tam sajutu, ka kaut ko gribas padarīt. Kad parādījās iespēja kandidēt uz Latvijas izlases galvenā trenera amatu, biju jau par deviņdesmit procentiem pārliecināts, ka, ja man piedāvās šo amatu, tad to pieņemšu.
Kad uzzinājāt par šādu iespēju?
Pagājušajā gadā man bija informācija, ka esmu viens no dažiem kandidātiem uz šo vietu. Pats gan domāju, ka drīzāk šī iespēja varētu tikt, piemēram, Borisam Kolčinam. Biju gatavs piedāvājumam, bet nebiju drošs, ka tāds būs.
Tieši spēles pret Igauniju rādās būt svarīgākās cīņā par finālturnīru?
To nevar noliegt, jo pat divas uzvaras trīs setos pret (otru kvalifikācijas grupas pretinieci) Izraēlu mums diez vai nodrošinās finālturnīru. Pret Igauniju būs ļoti svarīgi izcīnīt vismaz vienu, ja ne divus punktus. Mums viņiem būs jāiekož. Vēl jau jāatceras, ka jāuzvar Izraēla, turklāt pirmā spēle pret viņiem ir izbraukumā. Tas būs ļoti sarežģīts izbraukums. Lai vai kā, spēle pret Igauniju Rīgā būs milzu notikums. Pirms tās būs vērienīgs volejbola festivāls, kur spēlēs simts bērnu un simts pieaugušo komandas. Starp citu, nākamajā dienā pēc spēles ir Igaunijas neatkarības diena. Estrādē būs vairāk par simts tūkstošiem dziesmu svētku dalībnieku, kuriem uz lielajiem ekrāniem šo spēli rādīs. Igaunijā tā spēle nozīmē ļoti daudz.
Kādas bija emocijas, kad uzzinājāt, ka Latvijai būs jāspēlē pret jūsu dzimtenes komandu?
Emocijas bija kaujinieciskas. Protams, nebiju priecīgs. Ja salīdzinām potenciālās pretinieces, tur bija Somija, Slovākija, Spānija, Portugāle un citas, Igaunija ir visspēcīgākā komanda, kas spēlē kvalifikācijā. Šeit pat nav jautājuma par to, ka pats esmu no Igaunijas. Tas man nav svarīgi. Šobrīd, ja trenēju Latvijas valstsvienību, esmu latvietis. Viss.
Kā ir iespējams šādā situācijā izslēgt no sevis igauni?
Ja rallijā braucu ar Toyota, esmu Toyota komandā, ja braucu ar Citroen, tad esmu Citroen.
Kādi būs tie faktori, kas noteiks, vai būsim finālturnīrā?
Ir skaidrs, ka Latvijā visi grib, lai komanda pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma tiktu uz finālturnīru. Pat ja visas grupas komandas kvalifikācijā spēlēs slikti, bet mēs tiksim uz finālturnīru, visi būs priecīgi. Ja spēlēsim ļoti labi un tik un tā netiksim, tad ir citi kritēriji. Jāsalīdzina Latvijas izlases spēle pirms diviem gadiem un konkrētajā brīdī. Sportā pats svarīgākais ir rezultāts, tā ir arī man, visi grib uzvarēt, bet, ja rezultāta nav, tad rēķinos ar kritiku. Vienmēr jau uzvar komanda, bet zaudē treneris. Esmu tam gatavs.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 4. jūnija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!