Izpētot zemūdens drupas Grieķijas dienvidos pie Peloponesas pussalas, arheologu un jūras ģeologu komanda konstatēja, ka Vidusjūra aprijusi ne tikai atsevišķas ēkas, bet veselu pilsētu. Katra diena Paulopetri, kā tiek dēvēta šī vieta, nesa aizvien jaunus brīnumus. Analizējot no jūras dzelmes izceltos traukus, britu un grieķu zinātnieki noskaidroja, ka tie ir aptuveni piecus tūkstošus gadu veci.
5000 gadu sena
Paulopetri aizņem aptuveni 30 tūkstošu kvadrātmetru plašu teritoriju, kas ir grandiozs izmērs tālaika apmetnēm. Pētnieki lēš, ka jūra to ievilkusi sevī ap 1000.gadu p.m.ē. Lai arī britu okeanogrāfi šo vietu uzgāja pirms 40 gadiem, jūras arheologiem tikai šogad, izmantojot modernās tehnoloģijas, izdevies izmērīt un izpētīt drupas.
«Nav šaubu, ka tā ir senākā nogrimusī pilsēta pasaulē,» laikrakstam The Guardian stāstīja Notingemas Universitātes zemūdens arheoloģijas docents Džons Hendersons, «tur palikušas drupas no laika posma starp 2800. un 1200.gadu pirms mūsu ēras. Tas ir ilgi pirms klasiskās Grieķijas slavas dienām. Pasaulē ir arī senākas applūdušas vietas, taču neviena no tām nav plānota kā pilsēta. Tas šo padara unikālu.»
«Jūras dibenā var atrast atsevišķas būdas vai akmens laikmeta alas, kas ir daudz vecākas, taču ne pilsētu ar ielām un mājām, kurām pa vidu bijusi kopēja siena,» intervijā vortālam LiveScience piekrīt britu Nacionālā okeanogrāfijas centra pārstāvis Niks Flemings, kurš 1967.gadā pirmais pamanīja Paulopetri drupas, «šī pilsēta ir divus vai pat trīs tūkstošus gadu vecāka par vairākumu nogrimušo pilsētu, ko esam pētījuši. Turklāt tās unikalitāte nav tikai vecums, bet fakts, ka tā izmantota kā osta.» Zinātnieks stāsta, ka pilsēta bijusi tam laikam netipiski liela, nogāzēs ap to bijušas zemnieku sētas, kā arī vara raktuves.
«Tās bija jūrasbraucēju krustceles, svarīgs transporta mezgls starp kontinentālo daļu un Krētas salu, kā arī bagātīgs lauksaimniecības apgabals,» N.Flemingu visvairāk sajūsmina iespēja izprast, kā tolaik ritējusi cilvēku ikdiena.
Tā kā nogrimusī pilsēta atrodas aizsargātā līcī un to pārklājušas smiltis, drupas ir saglabājušās neticami labi. Ar datora palīdzību «novācot» visu lieko, skatienam pavērās ēku pamati, pagalmi, plašas ielas, kapenes un reliģiskas celtnes. Turklāt jūras dibenā bija tūkstošiem māla lausku.
Daudz neatklāta
«Mēs atradām keramikas izstrādājumus no akmens laikmeta beigu posma, tas nozīmē, ka apmetne bija apdzīvota jau pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tas ir par 1200 gadiem agrāk, nekā sākumā domājām,» viens no pētījuma līdzautoriem Dž.Hendersons ieintriģē aizvien vairāk, liekot noprast, ka šī civilizācija bijusi tam laikam apbrīnojami attīstīta.
«Pārmeklējot atradām iepriekš nezināmas ēkas vēl vairāk nekā deviņu tūkstošu kvadrātmetru platībā. Taču visvairāk mūs izbrīnīja iespējamā megarona atrašana. Tā ir monumentāla struktūra ar milzīgu taisnstūra halli - tas nozīmē, ka pilsētā mitinājās elite, un tas automātiski paaugstināja apmetnes statusu,» paskaidroja zinātnieks.
Par šo atradumu priekā berzē rokas arī vēsturnieki. Viņi ieguvuši ļoti bagātīgu un «neatšķaidītu» pētniecības materiālu no Mikēnu kultūras. «Tas ir nozīmīgi tāpēc, ka nogrimušajā vietā pēc tam neviens nedzīvoja,» pētījuma līdzvadītājs Eliass Spondulis stāsta, ka pilsēta tikusi it kā iekonservēta un tajā nav sajaukušās kultūras, kā mēdz notikt virszemē.
Tikmēr jūras ģeologiem jāatbild uz vēl vienu svarīgu jautājumu - kādēļ pilsēta nogrima? Pieņēmumi ir dažādi. Iespējams, kaut kādu ģeoloģisku iemeslu dēļ pacēlās jūras līmenis, zemestrīces dēļ iegrima zeme vai arī pār pilsētu vēlās cunami vilnis. «Pirmo divu kombinācija ir ļoti ticama,» saka Grieķijas Okeanogrāfijas institūta pārstāvis Dimitris Sakelario.
Paulopetri ir pirmā Grieķijā atrastā pilsēta, kas nogrimusi, pirms Platons aprakstīja jūras aprīto Atlantīdas kontinentu. «Atlantīda ir mīts, taču tā uztur pie dzīvības zemūdens izpēti,» D.Sakelario priecājas par cilvēku aizraušanos ar noslēpumainām lietām, «līdz šim izpētīts mazāk nekā viens procents no jūras dibena. Šis ir neparasts atklājums, taču tur, lejā, ir vēl daudz atrodamā.»