Neapoles Frederiko II universitātes vulkanologi Klaudio
Skarpati, Džuzepe Luongo un Annmarija Perota, izanalizējuši kādā
mājā atrastos vulkāna nogulsnējumus un 13 skeletus, tagad var
pastāstīt, kas īsti notika piejūras pilsētā svelmainajā vasaras
dienā, kad Vezuvs spļāva gaisā dūmus, akmeņus un lavu 19 stundu no
vietas.
Postošais akmeņu lietus
"Vulkāna izvirduma sākšanās brīdī Jūlija Polibiusa mājā atradās 12 cilvēku, ieskaitot sievieti vēlīnā grūtniecības stadijā," K.Skarpati televīzijas kanālam Discovery News stāstīja par atradumiem turīgu cilvēku mājā uz Pompeju galvenās Via dell"Abbondanza ielas, "šī māja mums deva daudz un dažādus arheoloģiskus atradumus. Vēl vairāk. Tajā ir vispilnīgākais vulkāna nogulsnējumu fragments visos Pompejos."
Tieši vulkāna izmešu slāņi palīdzēja pētniekiem restaurēt
notikumu gaitu un sagādāja dažus pārsteigumus. Piemēram, līdz šim
tika uzskatīts, ka pirmā fāze jeb dūmu un vulkāna radīto pumeka
akmeņu lietus bijis samērā nekaitīgs, taču tagad noskaidrots, ka
tas nogalinājis 38% no visiem stihijā bojāgājušajiem. Par kopējo
mirušo skaitu ir aptuvenas ziņas. Tie varētu būt no dažiem simtiem
līdz pāris tūkstošiem, jo lielākā daļa no 20 000 iedzīvotāju jau
laikus pameta pilsētu.
Slēpās tālākajās istabās
Ap pulksten 19 vakarā lielākā daļa pilsētas māju jau bija daļēji nopostītas. Vispirms esot sabrukusi ielai tuvākā daļa, jo tolaik romiešu namiem tajā vietā bija lēzenāks jumts. Savukārt pagalma daļai lika slīpāku jumtu, tādēļ karstie akmeņi uz tā nesakrājās un cilvēki varēja patverties mājas dziļākajās istabās. Arī Polibiusa mājā. Pēc DNS analīžu rezultātiem seši cilvēki šajā dzimtā bijuši no vienas ģimenes. Visticamāk, pārējie bijuši kalpotāji.
Viņi visi ilgi vērojuši izvirdumu, taču nav uzdrošinājušies bēgt prom no pilsētas. Nākamās dienas rītā Pompeju ielas klāja trīs metrus bieza pumeka un putekļu kārta. Dažās mājās akmeņi un putekļī nebija iekļuvuši, taču tas nepasargāja cilvēkus. Arī šo ģimeni. "Dažu skeletu novietojums rāda, ka šie cilvēki nāves brīdī gulējuši gultā," K.Skarpati pieļauj, ka nogurušie cilvēki vakarā vienkārši devušies pie miera, cerot, ka pa nakti izvirdums beigsies un viņi tiks ārā.
Bēgšana neglāba
Kad pirmā izvirduma fāze beidzās, no vulkāna sāka izplūst karstas gāzes un akmeņu straumes, kuru temperatūra sasniedza pat 700 grādu pēc Celsija skalas. "Pirmās straumes nāca no ziemeļiem un ieskāva mājas dziļo galu. Straumes ieplūda dārzā un virzījās uz mājas fasādi. Cilvēkiem nebija kur bēgt. Pelni sasniedza katru mājas stūri un nosmacēja iemītniekus," stāsta K.Skarpati. Tomēr daļa izturīgo pompejiešu pārdzīvoja arī šo uzbrukumu. "Mēs atradām upurus dažus centimetrus virs pelnu pamatkārtas. Tas nozīmē, ka daži cilvēki izgājuši ārā un bijuši dzīvi līdz otrajam straumju vilnim," nepilnas diennakts laikā cilvēku piedzīvoto šausmu ainu uzbur zinātnieks. Visam punktu pielika pēdējā fāze ar vēl vienu pumeka lietus devu, kas ap pulksten 8 no rīta apraka Pompejus. Tad ielūza arī Polibiusa mājas jumts un visu ostas pilsētu ieskāva nāves klusums. "Izvirdumā nebija iespējams izdzīvot. Lai arī mēs pieņemam, ka 75 līdz 92% pilsētnieku aizbēga līdz ar pirmajām katastrofas pazīmēm, nevaram pateikt, kā bēgļiem veicās. Simtiem upuru atrasts salīdzinoši mazos izrakumos pie pilsētas mūriem," K.Skarpati šķiet, ka liktenis nav bijis vēlīgāks arī pret tiem, kuri metās bēgt.