Kanādas polārajā reģionā atrastais primitīvais dzīvnieks, kas nosaukts par _Puijila darwani, _staigājis uz četrām kājām, tam bijušas ar plēvi savienotas pēdas un zinātnieki jau paspējuši tam "pielipināt" ilgi meklētā iztrūkstošā posma jūras dzīvnieku evolūcijā statusu. Tas pieder airkāju grupai, kurā ietilpst modernie roņi, jūraslauvas un valzirgi. Biologi cer, ka šis atradums palīdzēs noskaidrot, kā šie kustoņi atšķēlušies no sauszemes dzīvniekiem un par mājvietu izvēlējušies divas vides — sauszemi un ūdeni.
No zemes ūdenī
"Airkāju pāreju no zemes uz jūru vienmēr bijis grūti pētīt, jo fosilās liecības ir vājas," Kanādas Dabas muzeja paleontoloģe Natālija Ribčinski, kuras vadītā grupa atrada senā roņa fosilijas žurnālam National Geographic paskaidro, kāpēc skeleta uziešana ir ļoti svarīga. Tā ļaujot ielūkoties šī evolūcijas posma agrīnā stadijā.Modernajiem jūras dzīvniekiem ir pleznas, kas palīdz pārvietoties ūdenī, meklējot barību. Paleontologi ilgi uzskatīja, ka šie īpaši pielāgotie locekļi radušies laikā, kad dzīvnieki sāka apgūt slapjo vidi. Tā domāja arī evolūcijas teorijas pamatlicējs Čārzls Darvins. Taču pierādījumu šai hipotēzei nebija, jo vissenākais zināmais airkājis Enaliarctos jau bija "aprīkots" ar pleznām. Puijila aizpilda šo vēstures balto plankumu, jo tā pēdas bija tikko sākušas šodien zināmo formu.
Atrada, gaidot benzīnu
Skelets zinātnieku rīcībā nonāca pavisam nejauši. Kanādieši fosilijas pamanīja, kad pētīja meteorīta krāteri Devona salā — vienā no vistālākajām Kanādas ziemeļu teritorijām. Ekspedīcijas auto bija beigusies degviela, un, gaidot kolēģus atgriežamies ar jauniem krājumiem, pie spēkrata palikušie zinātnieki apstaigāja vientulīgo apkārtni. Tieši tad viņi uzdūrās pirmajam kaulam.Nākamā ekspedīcija tika rīkota jau šīs vietas izpētei un izrādījās ārkārtīgi veiksmīga. Paleontologi savāca 65% kaulu no Puijila skeleta.
Vispirms viņi domāja, ka tas ir aizvēsturisks ūdrs, taču drīz vien pārskatīja savu hipotēzi. "Apbrīnojami labā stāvoklī esošajam skeletam bija masīvas kājas, kas liecina par labi attīstītiem muskuļiem, bet saplacinātās falangas — ka pēdas bija saistītas, taču ne gluži pleznas. Šis dzīvnieks acīmredzot prata gan peldēt, gan staigāt pa sauszemi," Karnegija Dabas vēstures muzeja Pitsburgā kuratore Mērija Dousone masu medijiem uzskaitīja jaunatrastā dzīvnieka raksturīgākās pazīmes, "peldēšanai tas airējās gan ar priekšējām, gan pakaļējām ekstremitātēm. Puijila ir tieši tāds evolucionārs pierādījums, kāds mums ilgu laiku pietrūka".
Suņa izmērā
Četrkāju plēsēja garums no deguna līdz astei bija ap 110 centimetriem, un tā augums bija piemērots manevrēšanai ūdenī. Plūdlīnijas un pagarinātais ķermenis devis tam iespēju gan ātri peldēt, gan veikt straujas kustības. Asie zobi un īsais purns liecina, ka tā nagos upurim klājies plāni. Puijila medījis gan sauszemē, gan ūdenī. Par to liecina pēdējā ēdienreize — zinātnieki kuņģa rajonā atrada sagremotu pīli un kādu grauzēju.Interesanta ir arī pati atraduma vieta. Lai arī šodien salu pastāvīgi klāj ledāji, pirms 23 miljoniem gadu tur bijis tāds klimats, kā tagad mērenajā joslā. No šāda viedokļa airkāju apmešanās uz dzīvi netālu no ziemeļpola šķiet loģiska un atradums stiprina teoriju, ka Arktika reiz bija airkāju evolūcijas centrs. Ne velti Puijila dots šāds vārds. Inuītu valodā tas nozīmē "jauns jūras zīdītājs".
Puijila neesot bijis tiešs roņu priekštecis, bet gan viens no tuviem radiniekiem. Par precīzu tā vietu airkāju sugas dzimtas kokā varēs runāt pēc pāris gadiem, kad būs savākts vairāk informācijas.