Phoenix, kas pērnā gada maijā nosēdās netālu no Marsa
ziemeļpola, darbības laikā sagādāja simtiem attēlu no planētas
aukstās daļas. To vidū ir arī vairāki "pašportreti". Tieši šajos
attēlos zinātnieki pamanīja neparastas piles uz robota kājām.
Iespējams, tie ir sālsezera dubļi, kas uzšļakstījās visurgājēja
piezemēšanās brīdī, žurnālam National Geographic minēja viens no
misijas dalībniekiem Niltons Reno no Mičiganas universitātes.
Kā ceļa kaisāmais sāls
Pēc nokļūšanas uz Phoenix virsmas sāls un dubļi varētu būt uzsūkuši ūdens garaiņus no atmosfēras, radot sīkas ūdenspiles. Šķietami neticamais scenārijs zinātniekus nemaz tik ļoti neizbrīna. Viņi skaidro, ka ūdens varot būt šķidrs pat tādā spelgonī, kāds valda Marsa ziemeļos, jo planētas virskārtā lielā koncentrācijā ir perhlorāti. "Tas ir sāls ar pretsasalšanas īpašībām, ko izmanto Mičiganā, lai kausētu sniegu," N.Reno teiktais nozīmē, ka Marsa kolonizēšanas gadījumā nebūs problēmu ar apledojušo ceļu nokaisīšanu. Tādos apstākļos šķidra ūdens atrašana uz kaimiņplanētas vairs nešķiet pilnīgi bezcerīga nodarbe.
Tiesa, patlaban neviens misijas pārstāvis neņemas apgalvot, ka attēlā patiešām redzams ūdens. Bildes izšķirtspēja nav pietiekama, lai pārbaudītu sīkās piles tuvāk. Turklāt Phoenix mērierīces, kam jāziņo par ūdens atrašanu, nav devušas signālu. Tomēr pētnieki par to pārlieku neuztraucas. "Kad tie misijas beigās atdzisa un mēs novērojām apsaluma veidošanos, pilieni gandrīz pazuda. Tas sakrīt ar šķidru pilienu uzvedību, kad kļūst vēsāks," apgalvoja zinātnieks. Vēl jo uzkrītošāka līdzība ar ūdeni viņam šķiet tā, ka viens piliens sācis slīdēt lejup pa robota kāju un platumā palielinājies par veselu centimetru. "Pirms tas sāka pilēt, tas kļuva tumšs. Tas saskan ar ledus kušanu," N.Reno atgādināja, ka ledus atstaro gaismu labāk nekā ūdens.
Ūdens zem virskārtas
Citā intervijā žurnālam New Scientist viņš pieļāva iespēju, ka šķidra ūdens kabatas varētu būt plaši izplatītas. "Saskaņā ar maniem aprēķiniem šķidrs sālsūdens tieši zem virskārtas varētu būt jebkurā Marsa vietā," N.Reno sliecas domāt, ka dzīvībai draudzīgā vide nav sarkanās planētas virspusē, bet nedaudz zem virskārtas.
Hārvarda universitātes ģeoķīmiķis Nikolass Toska nenoliedz iespēju, ka uz Marsa virsmas varētu būt ūdens. Vismaz uzrasties uz īsu brīdi, līdz klimatisku procesu iedarbībā atkal pazustu. Ar misiju nesaistītais zinātnieks uzsver, ka perhlorāti uz Marsa virsmas varētu pasargāt ūdeni no sasalšanas līdz pat mīnus 70 grādu temperatūrai pēc Celsija skalas. Aptuveni tāda temperatūra bija robota kāju tuvumā attēlu uzņemšanas brīdī. Tas nenozīmē, ka ziemeļpolā vienmēr ir tik "silts". Marss ir slavens ar to, ka tur dienas laikā temperatūra mainās gandrīz neticamā amplitūdā. Tas nozīmē, ka ūdens, ja tas tur patiešām ir, paspēj izdzīvot gan sasalšanu, gan atkušanu. Tā rezultātā šķidras vielas uz planētas virsmas ilgi "neaizķeras".
Tomēr ūdens varētu uzturēties pietiekami ilgi, lai izveidotu apjomīgos kanjonus un upes gultnes atgādinošos veidojumus, kas savagojuši Marsa virsmu. Tagad gultnes izskatās sausas, taču tās turpina mainīties. Tas ģeologus mudina domāt, ka zem zemes varētu būt ūdens nesējslānis, no kura laiku pa laikam virszemē izlaužas šķidrums.
Jāgaida jauna misija
Par ūdens klātbūtni pavisam nesen liecināja tā paša Phoenix atsūtītie attēli, kuros redzams, ka atmosfērā virs Marsa snieg. Pārslas ir skaidri saskatāmas, tomēr tās līdz zemei nenonāk, jo izgaro gaisā.
Ar sālsūdeni Marsam raksturīgos apstākļos vairākus eksperimentus veikušais Marks Buloks, kurš nebija iesaistīts šajā pētījumā, novērtē kolēģu paveikto. "Manuprāt, tas ir diezgan pārliecinošs stāsts par eksotiska sālsūdens uzrašanos uz visurgājēja Phoenix kājas," viņš teica New Scientist.
Tā kā Phoenix piecus mēnešus pēc nosēšanās izbeidzās enerģija, NASA necer to atdzīvināt. Tādēļ uz jauniem "pašportretiem", kas varētu palīdzēt atminēt pilienu mīklu, drīzumā nevar cerēt. Atliek gaidīt jaunas misijas organizēšanu, kas globālās ekonomiskās krīzes dēļ varētu ievilkties.