Ziņojuma autori uzsver, ka jaunieši, kas agrīni pametuši mācības, mazāk iesaistās sabiedriskajās un kultūras aktivitātēs, vairāk saskaras ar fiziskās un psiholoģiskās veselības problēmām, kā arī ir pakļauti augstam bezdarba riskam. Piemēram, Latvijā no tiem jauniešiem, kas ieguvuši vienīgi pamatskolas izglītību, tikai 10% atraduši darbu. Salīdzinājumam veiksmīgi darba tirgū iekļaujas 43% Latvijas jauniešu ar vidējo izglītību un 67% jauniešu ar augstāko izglītību. Salīdzinot ar vidējo rādītāju Eiropas valstu vidū, Latvijas jaunieši ar pamatskolas izglītību darbu iegūst divas reizes retāk.
Ziņojumā teikts, ka kopumā Eiropas valstīs gandrīz divreiz vairāk zēnu nekā meiteņu neturpina mācības izglītības iestādēs, saņemot tikai zemas pakāpes izglītības apliecinājumus vai nesaņemot vispār nekādus izglītību apliecinošus dokumentus. Latvijā 18-24 gadus veco jauniešu vidū 13,6% zēnu un 5,8% meiteņu ir ieguvuši tikai pamatizglītību.
Neturpināt vai pārtraukt mācības bieži vien ir katra cilvēka personisks lēmums, tomēr ziņojums uzrāda arī dažus kopīgus faktorus, kuri sekmē šādu izšķiršanos. Skolēni, kas agri pamet skolu, visbiežāk nāk no ģimenēm, kuras ietekmē nelabvēlīga sociāli ekonomiskā situācija, t. i., bezdarbs, zemi mājsaimniecības ienākumi, piederība imigrantu videi un zems vecāku izglītības līmenis.
Viens no pamata instrumentiem, kas var palīdzēt novērst jauniešu agrīnu atteikšanos no tālākas skološanās, ir karjeras atbalsta pasākumi. Tomēr, kā secināts ziņojumā, Latvijas pašvaldību administrāciju un skolu direktoru vidū nereti trūkst izpratnes par šādu pasākumu saistību ar sekmēm izglītībā. Skolēnus izglītības vai profesionālās karjeras lēmumos atbalsta un viņiem mācību grūtībās palīdz tieši skolotāji, lai gan pedagoģiskās izglītības programmās skolotāji netiek īpaši sagatavoti karjeras atbalsta sniegšanai. Visām Eiropas valstīm, tajā skaitā Latvijai, būtu arī jānodrošina individuāli piemērota izglītības vai karjeras virzība profesionālās izglītības iestāžu audzēkņiem, tāpat jācenšas padarīt izglītības programmu apguvi pēc iespējas individualizētu (piemēram, ar mentoringa, individuāla mācību plāna palīdzību vai tml.). Tāpat, veidojot un īstenojot profesionālās izglītības programmas, tiek ieteikts uzsvērt apmācības rezultātā iegūtās prasmes, nevis apgūto mācību kursu vai stundu skaitu.