Latvija sākumā šim periodam pieprasīja ikgadējo kvotu vairāk nekā septiņu miljonu tonnu apjomā, bet vēlāk samazināja savu prasību līdz 6,2 miljoniem tonnu gadā. Savukārt, pēc EK uzskata, Latvija nedrīkstētu izlaist atmosfērā vairāk kā 3,28 miljonus tonnu siltumnīcefektu izraisošo gāzu.
Cenšoties panākt, lai Eiropas Savienība izpildītu savus mērķus globālo sasilšanu izraisošo gāzu emisiju samazināšanas jomā, EK pērnruden pieprasīja, lai vairākas ES valstis, arī Latvija, samazinātu ogļskābās gāzes emisiju kvotas, kādas bija iekļautas nacionālajos nacionālajos ogļskābās gāzes emisiju kvotu piešķīruma plānos nākamajiem pieciem gadiem. Vēlāk Latvijas valdība apstiprināja grozījumus EK apstrīdētajā kvotu plānā, samazinot kvotu līdz 6,25 miljoniem tonnu gadā.
Latvija iesniedza EK skaidrojumus par to, kāpēc tai nepieciešams kvotu apjoms 6,25 miljonu tonnu apjomā, un pauda cerību, ka tas mainīs ES izpildvaras viedokli par kvotām un ka Latvijai tiks piešķirts pieņemams to apjoms, lai tās nebūtu jāpērk emisiju kvotu tirgū, tādējādi sadārdzinot ražošanas procesu izmaksas.
Latvija bažījas, ka ES prasības būtiski apdraudēs enerģētikas un būvniecības nozaru attīstību Latvijā.
Ogļskābās gāzes emisiju kvotas tiek piešķirtas kopumā 9000 ES rūpniecības uzņēmumu. Tie uzņēmumi, kuri savu kvotu neiztērē, var pārdot pārpalikumu kompānijām, kas darbojas ar zemāku energoefektivitāti.
Ogļskābās gāzes emisiju kvotu piešķīrums ir daļa no ES siltumnīcas efektu izraisošo gāzes izmešu tirdzniecības sistēmas, kura atbilstoši Kioto protokolam ir nozīmīgs ES instruments cīņā pret globālo sasilšanu.
Izskanējušas šaubas par šīs sistēmas efektivitāti, jo statistikas dati liecināja, ka vairāku bloka dalībvalstu, tostarp Latvijas, uzņēmumi iepriekš ir saņēmuši pārāk dāsnas emisiju kvotas. Kopējais ogļskābās gāzes emisiju apjoms ES 2005.gadā bija par 63,7 miljardiem tonnu mazāks nekā kopējā ES valstu rūpniecības uzņēmumiem piešķirtā kvota 1,8486 miljardu tonnu apjomā. Latvijai no 2005. līdz 2007.gadam CO2 kvota vidēji gadā bija četri miljoni tonnu, taču reāli gadā ir izmantoti vidēji 2,8 miljoni tonnu.