Gandrīz visas svarīgākās apakšnozares ir ar plusu gada griezumā, izņemot mūsu rūpniecības "bēdu māsu" – pārtikas pārstrādi. Ir nozares, kurās spilgtākie pieauguma skaitļi jau aiz muguras. Ir nozare, kas vēl tikai uzņem apgriezienus, tā ir pēdējā gada brīnumnozare – ķīmija. Te jūlijā bija par 31,7% lielāka izlaide nekā pirms gada, pateicoties gan Covid-19 pandēmijas radītajam papildu pieprasījumam, gan vēsturiskā nozares līdera Dzintars nonākšanai saprātīgu cilvēku pārvaldībā. Taču ķīmija pagaidām vēl ir samērā maza nozare, par galveno rūpniecības vilcēju atkal kļūst ar metāliem saistītie sektori – metālapstrāde un mašīnbūve, arī elektronika.
Aizvadītā mēneša laikā Latvijas rūpniecībā un citās nozarēs ir bijuši notikumi, kas liecina ne tikai par tehnoloģisko nozaru, bet arī par abu pārējo Baltijas valstu pieaugošo lomu, turklāt šie procesi ir saistīti. Jau ilgāku laiku Lietuvas investoriem un kaimiņvalstī bāzētiem investīciju fondiem bijusi izšķiroša loma Rīgas biroju ēku tapšanā – to apliecina Preses nams, Jaunā Teika, Verde, Place 11 un citi piemēri. Lietuviešu attīstītājiem ir milzu plāni VEF apkārtnē. Tādējādi kaimiņvalsts uzņēmēji rada priekšnosacījumus augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksporta attīstībai.
Pienāk signāli par augošu Lietuvas lomu arī mūsu rūpniecībā. Uzņēmums Syfud veido milzīgu zivju pārstrādes rūpnīcu Liepājā, tikko sākusi strādāt tās pirmā līnija. Notiek sarunas par iespējamu lielu mēbeļu rūpnīcu Daugavpilī. Darbaspēka izmaksas un citas izmaksas, darbinieku prasmes un infrastruktūra Latvijā un Lietuvā ir ļoti līdzīgas. Taču ir milzīga plaisa starp lielāko rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu finansiālo jaudu. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka, izsmeļot labākās iespējas savā valstī, Lietuvas nekustamo īpašumu attīstītāji un ražotāji dodas uz Latviju.
Šāda spēku līdzsvara izveidošanos izskaidro vairāki apstākļi. Šķiet, ka Lietuvai vairāk paveicās ar to, kādu cilvēku rokās nonāca padomju laikā radītie uzņēmumi. Piemēram, lielās mēbeļu rūpnīcas tur izdzīvoja un vēlāk attīstījās, bet Latvijā ne. Latvijā ir uzņēmumi arī citās nozarēs – piemēram, Dzintars, Liepājas metalurgs, kas būtu varējuši sasniegt daudz vairāk, ja būtu bijusi laba pārvaldība. Iespējams, ka liela loma bijusi arī Latvijas toksiskajām sabiedrisko diskusiju tradīcijām, kas visos reālos un iedomātos konkurētspējas trūkumos saskata nolemtību vai sazvērestības, nevis lietišķi risināmas problēmas un iespējas.
Latvijas ekonomikas attīstību arī turpmāk virzīs konverģence, turklāt turpmāk tā būs ne tikai konverģence ar Rietumeiropu un Ziemeļvalstīm, bet arī ar pārējo Baltiju. Mūsu pašapziņai nenāk par labu tas, ka esam zeme, kuru citi velk uz priekšu. Taču ir labi, ka vismaz kāds to dara.