Kāds bija iemesls TAP ierosināšanai? Jūsu redzējums par to.
Par šo jau daudz runāts, bet īsumā – mūsu nozarē bija divas krīzes pēc kārtas – 2008. un 2011. gadā. Bija ļoti sarežģīts periods. Mazi uzņēmumi var izdzīvot vieglāk, savukārt lieliem uzņēmumiem ir lieli tirgi, liels sortiments, daudz klientu. Krīze jau nenāk lēni, iepriekš par to paziņojot, tā atnāca strauji 2008. gadā. Tobrīd mums nebija nekādu parādu, pirkām darbiniekiem apdrošināšanu, nodrošinājām bezmaksas ēdināšanu, akcionāriem izmaksājām dividendes. Lieliska dzīve, kas sabruka! Gudri cilvēki, gudri, liekot pēdiņās, saka: "Kāpēc gan jūs strādājāt Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Baltkrievijā? Jums vajadzēja strādāt uz Rietumu tirgiem." Diletanti vienmēr visu zina, viņiem vienmēr viss ir viegli, profesionāļiem viss ir sarežģītāk. Nevar vienā dienā mainīt tirgu. No šodienas skatupunkta nevar spriest par to laiku – 2008. gadu –, kad pieprasījums Austrumu tirgū bija liels. Turklāt krīze sākās tieši Rietumu tirgos.
Vienlaikus mums radās vēl viena problēma – bezcerīgo parādu pieaugums. Mums Krievijā bija izveidota tā dēvētā Sprut veida pārdošanas sistēma, visos reģionos bija pārstāvniecības, ko vadīja Maskavā bāzēta kompānija, kā jau tas ierasts Krievijā. Pakāpeniski, sākot no 2006. gada, ievērojām, ka mums arvien mazāk maksā un arvien vairāk prasa produktus. Pirms paša krīzes sākuma nolēmām vairāk nesūtīt savus produktus bez priekšapmaksas. Tobrīd tādas kompānijas kā L’Oreal, Beiersdorf, Wella atļāva pēcmaksu līdz 120 dienām. Mēs nevarējām konkurēt. Kopš tā laika esam tikuši galā ar daudzām problēmām, bet priekšapmaksas princips pastāv vēl šobaltdien. Ja desmit gadu laikā esam izdzīvojuši ar šo principu, tātad tas ir pareizs. Iepriekš mēs maksājām nodokļus par to, kas bija uz papīra. Realitātē tādas naudas nebija. Šī problēma "uzsūktos", ja vien nebūtu krīzes.
Pirms krīzes parādus neviens neatdeva?
Nē, ne Krievijā, ne Ukrainā, ne Baltkrievijā, ne Kazahstānā. Līdz ar to arī līdz šim brīdim Dzintaram ir zaudējumi. Kamēr tos nenorakstīsim, tie turpinās būt. Lai norakstītu, vajag nopelnīt, pagaidām tas neizdodas.
Jau 2010. gadā bijām sākuši uzlabot savu finanšu stāvokli, bet 2011. gadā notika nākamā krīze. Lai saglabātu savu uzņēmumu, mums bija vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi, mums to nebija, iekrājumi bija iztērēti, bet bankas kredītus nedeva. Tādi uzņēmumi kā Dzintars un citi līdzīgie bankām nav vajadzīgi, bankas strādā tikai ar drošu kredītportfeli. Bankas arī var saprast, krīzes laikā parādījās daudz sliktu kredītu jomas stāstu, turklāt bankas – tas ir privāts bizness – kā grib, tā dara. Savukārt valsts pilnīgi norobežojās, tika likvidētas valsts bankas, izpatīkot privātbankām, līdz ar to mūs dzina uz šīm privātbankām.
Dzintaram gan ir aizņēmums arī, piemēram, Altum – tā ir valsts finanšu iestāde.
Jā, kredīts ir no veciem laikiem – 2,5 miljoni eiro –, esam atmaksājuši apmēram 1,5 miljonus eiro un turpinām lēnītēm maksāt. Lūk, 2011. gadā mums trūka tikai nedaudz naudas. Runa bija par nelielām summām.
Cik nelielām?
No trim līdz četriem miljoniem, bet bankas kredītu nedeva. Tāpēc pieņēmām apzinātu lēmumu – nenomaksāt nodokļus 100% apjomā, līdz ar to varējām iepirkt izejvielas un turpināt strādāt. Sākām lēnām atgūties no krīzes, un tad tika pieņemts lēmums mūs slēgt. Tomēr pat tad, kad mēs 100% nenomaksājām visus nodokļus, Dzintars nomaksāja nodokļos vairāk nekā visa kosmētikas nozare Latvijā kopā. (Intervijas autores piezīme – 2016. gadā Dzintars nomaksāja nodokļos 1,2 miljonus eiro, Stenders – 1,3 miljonus eiro, Madara Cosmetics – 0,4 miljonus eiro, rāda Crediweb.lv dati).
Gribu paskaidrot, ka šobrīd vārdu "mārketings" lieto visi un bieži, bez saprašanas, ko tas īsti nozīmē. Esmu uzrakstījis ap desmit grāmatām par mārketingu, kā arī daudzus rakstus.
Man saka, ka es nesaprotu mārketingu, bet nav tā, ka es esmu konservatīvs un jaunie visu zina labāk. Viņi nezina, kas tas mārketings īsti ir.
Daudzi ar vārdu "mārketings" pamatā saprot tikai reklāmu, reizēm arī produktu virzīšanu tirgū, bet mārketinga stratēģija ir pavisam cita lieta. Dzintara mārketinga stratēģija attiecīgajās valstīs bija pārdomāta līdz niansēm un bija ļoti veiksmīga. Tās būtība bija – mēs, piemēram, caur Maskavas kompāniju regulējām savu produktu cenas visā Krievijā un neļāvām tām svārstīties. Tas bija vadāms process, tas ietvēra arī reklāmu, bet pamatā tā bija sistēma, kā caur savām pārstāvniecībām virzīt produktu, vienlaikus vadot un regulējot cenas.
Kopš 2008. gadā izstrādājām savu mārketinga stratēģiju, sapratām, ka nevaram strādāt masu patēriņa segmentā. Protams, runāt ir viegli, bet izdarīt – grūti. Varētu rīkoties kā citi un melot, bet – nē, Dzintarā ir savi principi. Mums vienmēr bijušas savas laboratorijas – mums ir, kas testē un pārbauda izejvielas nevis uz papīra, bet pēc fakta, kas testē kvalitāti saskaņā ar regulu standartiem, kas testē gala produktu iedarbību. Tas maksā lielu naudu, un ir nepieciešami zinoši cilvēki. Mēs neesam kolektīvs, bet gan komanda, līdzīgi domājošie. Mums visiem iet grūti jau gadiem, bet principus mēs nepārkāpsim. Runa jau nav tik daudz par naudu, cik par laiku, ieguldīto darbu, darbinieku profesionalitāti…
Stratēģijas primārais mērķis bija orientēties uz vidusslāni, pēc tam uz turīgākajiem iedzīvotajiem jeb Premium class un strādāt tikai ar tā dēvēto aktīvo kosmētiku. Visiem produktiem, kurus ražojam, ir konkrēts uzdevums, un tie to arī pilda. Vispirms izstrādājām produkciju, kas der vidusslānim, piemēram, sēriju Real Dream. Tas nav produkts ar cenu, tas risina problēmu. Tas ir zinātnisks izstrādājums. Mēs ejam pret straumi, jo visa pasaule šobrīd iet prom no dabīgiem produktiem. Lielās kosmētikas kompānijas atbrīvojušās no dārgi maksājošiem parfīmmeistariem un kosmetologiem. Tie nav vajadzīgi! Un tieši tad uzplauka reklāma, kas aizvietoja visu! Tad man teica – jums ir slikts mārketings, dizains, jūs neko nevarēsiet pārdot, bet mēs tā neuzskatām. Sērijai Real Dream ir dārgs iepakojums Dzintara mērogā, mēs to ilgi izstrādājām, jo bija daudz jāmācās, lai to izdarītu. Šie produkti pierādīja mums pašiem, ka varam radīt efektīvus līdzekļus.
Pēc tam izstrādājām produktu līniju ar nosaukumu Opera, tā jau bija cita kvalitāte, jo arī izejvielu kompānijas attīstījās. Mēs izmēģinājām desmitiem variantu, lai saprastu, kurš peptīds iedarbojas vislabāk. Pieprasījām detalizētu dokumentāciju no piegādātājiem. Viena lieta ir kaut ko stāstīt, tā ir reklāma, bet pārliecināties par kvalitāti var tikai pircējs pats, kad lieto produktu. Taču tam visam vajadzīgs laiks.
Vidējā kosmētikas līdzekļu klasē esam radījuši daudz produktu, un esam palielinājuši pārdošanas apjomus. Tomēr tas neattiecas uz visiem eksporta tirgiem, jo daudzos tirgos produktus nepērk par cenu, kas ir augstāka nekā masu produkcijai. Krievijā un citās NVS valstīs vietējo valūtu vērtība samazinājās vairākas reizes, un mūsu stratēģija nederēja šajos tirgos, tikai Latvijā. Šobrīd Latvijas iedzīvotāju skaits ir kritiskā punktā. Es vienīgais par to runāju, un uz mani greizi skatās.
Tas jau nav noslēpums, un par to runā daudzi, ka Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās. ANO prognozes liecina, ka 2050. gadā Latvijā būs 1,5 miljoni iedzīvotāju, 2100. gadā – 1,1 miljons.
Nē, nē… Viens laikraksts pat negribēja publicēt šādu rakstu, bet es apskatīju daudzu gadu statistiku, pierādīju savu taisnību, un tad raksts tika publicēts. Tas bija milzīgs sprādziens. Šajos apstākļos mēs neesam zaudējuši pārdošanas apjomus Latvijā. Daudzām citām tirdzniecības ķēdēm apgrozījums krities, bet mēs augam. Mums ir vairāk nekā viens miljons pirkumu gadā. Mēdza teikt, ka Dzintara produkciju pērk tikai senioru paaudze, jā, varbūt tā arī bija XX gadsimta 90. gadu beigās, bet tagad vidējais pircēju vecums ir ap 40 gadiem, turklāt mūsu produkcijas pircēja ir sieviete ar labiem ienākumiem.
Vai jutāt iedzīvotāju atbalstu laikā, kad Dzintaram tika ierosināts TAP?
Kad Dzintaru gribēja aizvērt, daudzi atklāti rakstīja, ka problēma esot manī pašā. Mani sauc par "sarkano" direktoru, bet paši nesaprot, kas tas vispār ir. Paskaidrošu, bija divu veidu direktori – "padomju" un "sarkanie". Es esmu "padomju" direktors, tas ir direktors – profesionālis, kas sācis no pašas apakšas un aizkļuvis līdz direktora amatam. Bija arī "sarkanie" direktori, kas tika nozīmēti partijas iestādēs. Šie direktori negribēja zināt par uzņēmumu procesiem, savukārt "padomju" direktori zināja visas lietas savā uzņēmumā.
Mums Latvijā nekad nav bijis tik liels atbalsts vienam grūtībās nonākušam uzņēmumam. Vija Kilbloka [Apgāda Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāja] pat Facebook aicināja cilvēkus pirkt Dzintara produkciju. Efekts bija tūlītējs, cilvēki tiešām metās glābt Dzintaru, atšķirībā no valdības, kas paziņoja, ka Dzintars nav vajadzīgs.
Latvijas iedzīvotāji mūs atbalstīja gan morāli, gan materiāli, saņēmām arī atbalsta vēstules. Mēs tiešām esam pateicīgi, tie nav tikai vārdi, un mēs nekad nenodosim savus principus.
Mūs kritizē par zemajām cenām, bet mēs nekad neiedzīvosimies uz Latvijas iedzīvotāju rēķina. Mūsu cenas ir zemākas par daudzu nesen dibinātu kompāniju produktu cenām. Mums ir ļoti zema pašizmaksa, viss mums ir uz vietas – produktu izstrādātāji, iepakojuma ražotāji, pati ražošana, sava katlumāja. Mēs gribam būt noderīgi un vajadzīgi Latvijas iedzīvotājiem.
Vai tiešām valsts bija tik noraidoša?
Ekonomikas ministrs pateica, ka "vēsturiskā nostalģija" netiks glābta. Ģirts Rungainis [ekonomists] televīzijā pateica, ka Dzintars nav vajadzīgs, arī Lolita Čigāne pateica to pašu. Jā, es esmu neērts, es kritizēju, es ar ekonomiku nodarbojas jau 30 gadu, analizēju procesus.
Dzintara nodokļu parāds uz šā gada jūniju ir 4,2 miljoni eiro. Vai tā nav pretimnākšana?
Es nevaru jums piekrist, mūs centās slēgt. Mums bloķēja kontus, un mēs nevarējām strādāt – iepirkt izejvielas, izmaksāt algas. Bijām uz pieņemšanu pie finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas, rakstījām Ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Tad mēs vērsāmies tiesā. Mēs taču neprasījām naudu, subsīdijas vai dāvanas, bet to, lai ļauj maksāt vēlāk, un mēs samaksāsim nodokļus. Mēs taču daļēji nodokļus visu laiku maksājam un samaksājam lielas summas. Ir taču uzņēmumi, kuri slēpj naudu un nemaksā nodokļus tā, kā tiem pienāktos, bet mēs visu godīgi rādām. Valstij vajadzēja mums palīdzēt, bet tā kategoriski atteicās.
Jūs prasījāt tikai atlikt nodokļu maksājumus?
Jā, mums vairāk neko nevajadzēja. Valdības vietā visu izdarīja tiesa, kas ierosināja TAP. Jau nākamajā dienā mēs strādājām, atbloķējām kontus. Šī gada piecu mēnešu laikā mums ir pieaugums 18%.
Vai pieauguma tendence turpinās?
Tendence turpinās. 2008. gada stratēģijā mums bija paredzēts izveidot trīs līmeņu produktus – masu, vidējā līmeņa un Premium klases. Mums bija jāpierāda sevi vidējā klasē, un tikai tad varējām ķerties klāt Premium klasei, pārlēkt pāri kādam līmenim nav iespējams, jāiet pa soļiem. Šobrīd beidzam savu desmit gadu mārketinga stratēģiju, un nākamgad mums būs pavisam citi pārdošanas apjomi. Uzskatām, ka šo gadu noslēgsim ar 20% pieaugumu, nākamais gads būs vēl labāks.
Kas to sekmēs?
Mums ir trīs virzieni. Pirmais virziens – produkcijas pārdošana Latvijā. Atteikties no šī tirgus būtu muļķīgi. Mēs Latvijā visu zinām, Latvija ir mūsu dzimtā valsts. Otrais virziens – internetveikali, trešais virziens – Private Label joma. Mēs varam ļoti īsā laikā izstrādāt produktus pēc pasūtītāja vēlmēm. Ir vēl ceturtais virziens, kas netika ietverts šajā stratēģijā, – veselība, tā būs ietverta, sākot no nākamā gada.
Kādā nozīmē veselība?
Tiešā.
Veselība ir plašs jēdziens.
Piemēram, tievēšana. Tas ir aktuāli visā pasaulē, ASV, Ķīnā…
Kādi ir plāni attiecībā uz Private Label un internetveikaliem?
Radām produktus Francijas un Norvēģijas kompānijām, arābu valstīm, pasūtītājs var būt no jebkuras valsts. Savulaik radījām Private Label produkciju kādai kompānijai. Mums radās savstarpējas domstarpības, šī kompānija gribēja, lai taisām par velti, bet es atteicos. Agrāk vai vēlāk noskaidrotos, ka produkti ražoti Dzintarā, un tad šī sliktā kvalitāte ietekmētu mūsu reputāciju. Reiz ieguvām līgumu ar vienu citu kompāniju, kas vēlējās, lai pieregulējam lētāku sastāvu, bet mēs atteicāmies. Esmu pārliecināts, ka jāatbild par saviem vārdiem, reklāmai jāsaskan ar produkta kvalitāti. Tādā veidā var gūt īstermiņa panākumus. Man te daudzi darboņi dod padomus un apgalvo, ka reklāma – tā esot investīcija. Viņi neko nesaprot ekonomikā, nekad nav pētījuši mārketingu, izķer tikai fragmentus. Mēs neieguldām tik daudz naudas reklāmā, bet primāri ieguldām naudu produktu kvalitātē.
Kamēr šobrīd mēs te runājam, laižam gaisā Dzintara internetveikalu Krievijas tirgum. Ne jau tāpēc, ka sagaidītu tur lielu noietu, Dzintara produkcija tur tagad ir ļoti dārga. Internetveikalu izstrādā krievu speciālisti savam tirgum, viņi ir lieli profesionāļi. Tāpat rīkosimies ar internetveikaliem Vācijas, Lielbritānijas un citiem tirgiem. Taču mēs nesteidzamies, jo vajag izstrādāt internetveikalu un produktus konkrēti katrai valstij. Tālākos plānos ir ASV un Kanāda.
TAP īstenošanas termiņš ir divi gadi. Vai ar šo laiku pietiks?
Jā, termiņš ir līdz 2019. gadam ar tiesībām pagarināt. Ir jāpaskatās, kā attīstīsies interneta veikali, mums ir daudz Private Label pasūtījumu, bet jāredz gala cipari. Mēs vairs nevaram pazust, jūtamies stabili.
Dzintaram ilgus gadus bijuši zaudējumi. Kad cerat ieraudzīt peļņu?
Tas ir vairāku gadu – apmēram triju gadu – jautājums. Gūsim peļņu, un arī rentabilitāte atbildīs inovatīva uzņēmuma rādītājiem. Tā nebūs ierindas uzņēmuma 7–10% rentabilitāte, bet gan līdzīgi kā informācijas tehnoloģiju sfērā – vairāk par 20%. Ar tādu rentabilitāti uzlabosim arī citus rādītājus – apgrozāmos līdzekļus, pamatkapitālu. Tagad, kopš atbloķēti konti, mēs augam un attīstāmies. Esam stabilizējuši situāciju, lai visi procesi vienmērīgi strādātu. Mums ir izejvielu krājumi un gatavās produkcijas krājumi, mēs strādājam sabalansēti. Pieprasījums pēc Dzintara produkcijas augs ģeometriskā progresijā, jo esam saglabājuši zinātnes klātbūtni produkcijas gatavošanā. Ļaujiet mums vēl pāris gadu padzīvot, un tad jūs redzēsiet, kas ir Dzintars.
hmmm
Dzintra
Jacobs