Dienā, kad izkāpju no lidmašīnas Lisabonas lidostā, Portugāles medijos centrālo vietu ieņem vēstis par centieniem pārvarēt ekonomiskās grūtības, ar kurām šī valsts cīnās jau vairākus gadus. Pietiek ielūkoties laikrakstu pirmajās lappusēs, lai būtu saprotams – laiki Portugālē sarežģīti –, taču tas nozīmē, ka pievēršanās kultūrai un likumsakarīgi arī fadu mūzikai norit ar vēl nebijušu intensitāti. Mana viesošanās Portugālē ilgst vien dažas dienas, tomēr tajās rodas iespēja noklausīties četrus dažādus fadu mūzikas veidus četrās atšķirīgās noskaņās.
XIX gadsimtā dzimušais portugāļu mūzikas stils fadu, kura nosaukums parasti tiek tulkots kā liktenis (saistībā ar latīņu valodas vārdu fatum), Latvijā pazīstams, galvenokārt pateicoties mūzikas pasaules zvaigznes Marizas starptautiskajiem panākumiem. Pašā fadu dzimtenē tam ir daudz dažādu virzienu, un tas piedāvā ārkārtīgu plašu emociju gammu neviendabīgā mākslinieciskā kvalitātē.
Fadu un mākslīgie ziedi
Parastas darbdienas novakarē fadu ieskanas Lisabonas centrā muzikālā krodziņā, kas atrodas bohēmiski noskaņotas radošās inteliģences rajonā, pa kuru kursē slavenais dzeltenais Portugāles tramvajs un kurā sarindojušās ēkas gaišām, gluži kā dienvidu saulē izbalojušām fasādēm. Krodziņa un vienlaikus arī koncertzāles centrālā telpa ir plaša, valdošā atmosfēra – sirsnīga un demokrātiska. Nav ne dreskoda, ne astronomiski augstu cenu, ne snobiskas attieksmes. Ir tikai viesmīlīga dzīves svinēšanas noskaņa. Mūzikas klausīšanās tiek apvienota ar maltītes baudīšanu un sarunām. Maltīte ir bagātīga, sarunas – skaļas, interjers – krāšņs, un garajiem galdiem pa vidu izveidotā skatuve, uz kuras uzstājas fadu mūzikas izpildītāji, pat rotāta ar iespaidīgiem mākslīgajiem ziediem.
Mūziķi cenšas uzlabot klausītāju noskaņojumu ar optimistiskām dziesmām, un viņiem tiešām izdodas pierādīt, ka aiz Portugāles robežām izplatītais stereotips – fadu allaž ir melanholisks, skumjš un asaras raisošs – nav patiess. Vakara hits te ir ņiprā, bravurīgā dziesmiņa Viena portugāļu māja, ko aizrautīgi līdzi dzied teju visi krodziņā sanākušie portugāļi. (Jāpiebilst, ka Viena portugāļu māja pieder pie slavenās XX gadsimta dziedātājas, par fadu karalieni dēvētās Amālijas Rodrigešas repertuāra zelta fonda.) Publikas iesaistīšana koncertā turpinās, un noslēgumā ikvienam apmeklētājam ir iespēja kāpt uz skatuves, lai kopā ar māksliniekiem izdziedātu vēl vairākas populāras dziesmas. "Mēs dziedam un spēlējam fadu, lai visi justos kā savējie," saka viens no muzikantiem. Ja vien klausītāju sejā parādās smaids un acīs iemirdzas dzīvesprieks, muzikālā snieguma mākslinieciskajai kvalitātei nav īpaši lielas nozīmes. Galvenais, lai visiem labs noskaņojums un lai automašīnā, kad cilvēki dodas prom no koncerta, joprojām tiktu dziedātas iemīļotās dziesmas.
Fadu skan klusumā
Nākamajā vakarā man atklājas gluži citāds Lisabonas fadu – var sacīt, ka notiek ielūkošanās fadu vēsturē. Šoreiz muzikālais krodziņš ir mazs un krēslains. Tas atrodas šauru, senlaicīgu ieliņu labirintā Lisabonas rajonā Alkantarā – vietā, par kuru mēdz teikt, ka tās trūcīgo, bet mākslinieciski noskaņoto iemītnieku vidū aptuveni pirms divsimt gadiem radās fadu. Uz krodziņa galdiem noliktas lapiņas ar uzrakstiem "Klusējiet, kad skan fadu" un degošas sveces.
Vēsturiski izveidojies tā, ka senlaicīgo Lisabonas fadu dzied vien sievietes un vīriešiem ir ģitāras spēlētāja loma. Brīdī, kad mākslinieku duets parādās uz skatuves, sarunas pie galdiņiem pierimst, nešķind vairs galda piederumi un glāzes – acu skatieni pievēršas skatuvei. Lai arī dziedātājai un ģitāristam nepiemīt tādas mūsdienu skatuves mākslā augstu vērtētas īpašības kā jaunība, glamūrīgs skaistums un sportiska plastika, tomēr viņiem ir harisma, kas ļauj attaisnot apklusušās publikas dāvāto uzticību un noturēt klausītāju uzmanību.
Fadu dziesmas ir par mīlestību un cerībām, par aizbraukšanu un atgriešanos, par šķiršanos un atkalsatikšanos, taču šajā gadījumā būtiski ir, nevis par ko ir dziesmas, bet kādu noskaņu fadu spēj radīt.
No visiem dzirdētajiem priekšnesumiem šis šķiet visautentiskākais un vissmeldzīgākais. Ik dziesmā, ik ģitāras stīgu skanējumā dzirdama fadu mūzikai bieži piedēvētā saudade (latviešu valodā šo vārdu mēdz tulkot kā "ilgas"). Iepriekš dzirdētais fadu šķita vienojošs un ekstraverts, turpretim šoreiz fadu ir ļoti introverts, tas mudina iedziļināties iekšējā pasaulē un privātajās atmiņās, klusēt, klausīties un pilnībā ļauties priekšnesuma burvībai.
Kad izeju ārā no krodziņa, skatam paveras Lisabona – dienvidnieciski skaista, nebūt ne perfekta, taču emocionāli uzrunājoša un atmiņā paliekoša – tāpat kā autentiskais fadu.
Brīvdabas fadu
Koimbra portugāļiem ir tas pats, kas igauņiem Tartu un zviedriem Upsāla, respektīvi, slavenas universitātes pilsēta, par kuru mēdz teikt, ka tajā dzīvo "studenti, mācībspēki un visi pārējie". Konkurencē ar citām Portugāles pilsētām, arī ar galvaspilsētu Lisabonu un ziemeļu metropoli Portu, Koimbrai ir iespēja uzvarēt, lai vismaz ceļotāju, ja arī ne pašu portugāļu skatījumā kļūtu par iemīļotāko pilsētu.
Katrā ziņā manas simpātijas Koimbrai pieder. Varbūt tāpēc, ka pilsēta izaugusi Mondegu upes abos krastos, gluži tāpat kā Rīga – Daugavas krastos, varbūt tāpēc, ka viens no Koimbras tiltiem atgādina Vanšu tiltu Latvijas galvaspilsētā, varbūt tāpēc, ka Koimbrā ir skaists, kājām viegli izstaigājams vēsturiskais centrs, ir iespēja vērot pilsētas panorāmu no vairākiem skatpunktiem, ir apbrīnas vērta universitātes bibliotēka un senlaicīgs zvanu tornis ar zvanu studentu kopā pulcēšanai. Turklāt Koimbrā saglabājušās interesantas studentu tradīcijas un – pats galvenais – ir savs fadu virziens, atšķirīgs no Lisabonā dzirdētā.
Gluži neplānoti man izdodas pavērot, kā brīvā dabā satiekas studentu tradīcijas un fadu. To, ka Portugālē studiju gadi netiek uzskatīti par zemē nomestu laiku, pierāda Koimbras pakalns, kuru sauc Penedo da Saudade. Nosaukums tulkojams kā "Ilgu akmeņi", taču precīzāk būtu "Atmiņu akmeņi". Koimbrā ir tradīcija, ka vienā pakalnā universitātes absolventi liek akmeņus kā piemiņas zīmi par saviem studiju gadiem, tā sakot, bija, lūk, tāds dzīvē svarīgs periods.
Iespējams, novakarē pie Atmiņu akmeņiem dziedāt un spēlēt fadu portugāļi atnākuši par godu saviem studiju gadiem, taču varbūt notiek gatavošanās kādam koncertam, tomēr tieši te, brīvā dabā, viņu dziedāšana un muzicēšana lieliski iederas, jo ir aizrautīga un netiek vērsta uz publikas valdzināšanu vai klausītāju piesaistīšanu. Varēja taču gadīties, ka Atmiņu akmeņu pakalnā nav vispār neviena apmeklētāja. Turklāt lādīti vai cepuri, kurā klausītājiem iemest eiro monētas un banknotes, nekur neredz.
Atšķirībā no Lisabonas fadu, kurā dziedāšanā galvenā loma atvēlēta sievietēm, Koimbras fadu dzied vīrieši. Iemesls tam meklējams tur, ka šis fadu attīstījies Koimbras Universitātes studentu vidē XIX gadsimtā – laikā, kad Portugāles sievietēm vēl nebija ierasts studēt augstskolās. Arī tagad pie Atmiņu akmeņiem fadu dziesmas par Koimbru, Mondegu upi, jaunību, studiju gadiem un, protams, mīlestību dzied tikai senlaicīgos, melnos studentu apmetņos tērpušies vīrieši. Var jau būt, ka nomaļajā vietā viņi samēģina dziesmas, lai nākamajā novakarē, mūžsenai tradīcijai sekojot, dziedātu zem logiem meitenēm studentu kopmītnēs.
Brīvdabas koncerts noslēdzas ar dziesmu, ko dēvē par Koimbras neoficiālo himnu. Nosaukumā atkal pieminētas ilgas, taču dziesma ir par mīlestību, arī par mīlestību pret šarmanto pilsētu Koimbru. "Kurš nemīl, tas nedzīvo," teikts Koimbras himnā.
Fadu vecpilsētas vidū
Tas, ka Portugāle ir īsta dienvidu zeme, izjūtams šeit pastāvošajā dienas ritmā. Gluži normāla parādība ir vairākas stundas ilgs pusdienas pārtraukums, kad slēgti pat suvenīru veikali un kafejnīcas, un ierasta lieta ir arī tā, ka īstā kultūras dzīve sākas vēlu vakaros. Tas attiecas arī uz Koimbras fadu koncertu, un tāpēc laikā, kad Latvijas iedzīvotāji parasti ir mājās pie televizoriem, es eju cauri Koimbras vecpilsētai uz vienu no populārākajām fadu koncertzālēm pilsētā. Debesis jau satumsušas, taču šaurās, līkumotās ielas un ēkas, kuru mūžs mērāms daudzos gadu simtos, par laimi, ir skaisti izgaismotas, tāpēc ceļš uz bijušo baznīcu, kas tagad integrējusies koncertzālē, šķiet gluži kā vēsturiskajam centram cauri vīts mirdzošs pavediens.
No visiem maniem fadu klausīšanās variantiem šis visvairāk atbilst īsta koncerta atmosfērai – biļete nopirkta, vieta publikai paredzētajās krēslu rindās atrasta, un atliek vien sagaidīt, līdz pulkstenis rādīs 22.30 pēc Portugāles laika (pusviens naktī pēc Latvijas laika) un uz skatuves parādīsies viena no slavenākajām Koimbras fadu grupām. Koncertā rodas iespaids, ka no visiem dzirdētajiem šis ir gan mākslinieciski viskvalitatīvākais fadu izpildījums, gan arī visatturīgākais, jo mūziķi paliek savā – skatuves – pasaulē, klausītāji – savā. Tomēr apmeklēt naksnīgo koncertu noteikti bija vērts kaut vai tāpēc, lai dzirdētu dziesmu, ko pazīst gandrīz ikviens portugālis, gluži tāpat kā Latvijā pazīst dziesmu Saule, Pērkons, Daugava, – tātad, lai dzirdētu slaveno Grandola, Vila Morena, ko XX gadsimta 70. gados izpildīja portugāļu kulta mūziķis Zeka Afonsu. Tieši šai dziesmai par mazo Alentežu reģiona ciemu ar nosaukumu Grandola pirms četrdesmit gadiem bija lemts kļūt par Portugāles pārmaiņu aizsākumu. 1974. gada 25. aprīlī dziesmas atskaņošana Portugāles radio bija signāls sākt Neļķu revolūciju, kas pavēra ceļu valsts demokratizēšanai un modernizēšanai, kā arī intelektuālai brīvībai.
Lai gan Portugāle no Latvijas atrodas tālu, otrā Eiropas malā, tomēr tieši aizraušanās ar mūziku un dziesmām ir tas, kas padara šo zemi mums labi saprotamu. Jā, Portugālē nav tādu spēcīgu kordziedāšanas tradīciju kā mūsu valstī, nav dziesmu svētku, toties ir fadu – daudzveidīgs un nācijas kultūras vērtības simbolizējošs, tāpat kā mūsu Dziesmu svētku repertuārs.