Pirmā sajūta pēc ierašanās Oslo ir negaidīta – it kā es jau te būtu bijis. Viss šķiet ātri aptverams, atrodams, satiksmes sistēma loģiska. Pilsētas ritms ir darbīgs, bet ne stresains. Ļaudīm nepiemīt īpaša kārtības mīlestība, pāri ielai pie sarkanās gaismas viņi iet bez mazākās aiztures. Pilsēta, kurā atvērts pat multikulturālisma muzejs, nav "norvēģiska", bet nav arī Bābeles tornis.
Brīnišķīgā brokastu zupa
Aizlidot uz Oslo var patiešām lēti un ērti (pat par 18 eiro), tikai laikus jāsaprot, kurā no trijām lidostām izvēlētā lidmašīna nosēdīsies, un attiecīgi jāpierēķina izmaksas transportam uz centru. Oslo ir tēriņu pilsēta, te lētas ir tikai baltmaizes bulciņas Rimi veikalos, kuros, starp citu, vismaz pircējiem redzamajā daļā strādā vienīgi vīrieši. Lētas te nav arī Laimas konfektes (pat nocenotās Ziemassvētku kārbas), ko var atrast amizantā krievu, poļu un lietuviešu preču veikaliņā, kuram virs darbalaika nelieliem burtiem uzdrukāts nosaukums Pollitrus. Ja norvēģi vēlas, viņi var iegādāties arī latviešu šprotes tomātos un zivju tefteļus. Un piedzert lietuviešu kvasu Smetoniškas.
Manā viesnīcā brokastis numura cenā neietilpa. Atradu kafejnīcu, kur par 69 Norvēģijas kronām (EUR 8,50) piedāvāja brokastu bufeti ar tradicionālām šķiņķa šķēlēm, sieru (arī norvēģu iecienīto brūno) utt. Taču brokastu kulminācija, lai neteiktu – alfa un omega –, bija zupa. Veģetārais zirņu vai lēcu virums pusastoņos no rīta nodrošināja enerģiju līdz vēlai pēcpusdienai. Īpašās nacionālās virtuves studijās neieslīgu, bet interjera ziņā ļoti vienkāršās kafejnīcas Kaffistova (dibināta 1901. gadā) izslavētās kotletes noprovēju gan. Siltos ēdienus te pasniedz tikai pievakarē, un svaigi pagatavotā porcija ar trim kotletēm tumšbrūnā mērcē, pieciem kartupeļiem un karoti zirņu biezeņa garšoja lieliski.
Par vienu centimetru augstāks
Pieminekļu pārbagātība Oslo var mulsināt. Piemēram, ap Oslo Nacionālo teātri izvietoti gan dižgaru Henrika Ibsena, Bjernsternes Bjernsona un Ludviga Holberga pieminekļi, gan citu personību veidoli bronzā un granītā, un tad pēkšņi pagadās arī pa teiksmainai būtnei vai kādai skulptūru grupiņai – piemēram, bērni pie baseina. Dažādiem ciļņiem un skulptūrām apdarināts ir arī Oslo tumšbrūnais 1950. gadā uzbūvētais Rātsnams, kura pulksteņa tornis esot par vienu centimetru augstāks nekā Londonas Bigbens.
Pie ieejas Rātsnamā divi gulbji savijuši kaklus, te redzami arī krāsaini kokgriezumi ar mitoloģiskiem sižetiem, visapkārt ēkai izvietoti ciļņi un skulptūras, no kurām viena figūru rinda izskatās, kā izkāpusi no sociālistiskā reālisma kanona, – tas ir veltījums ēkas celtniekiem. Šaurajā joslā starp Rātsnamu un ostas piestātnēm var redzēt, ka visam īsti nav vietas, un simboliski tēli grūstās ar baltām kafejnīcu būdām. Rātsnama iekšpusē valda īsts sienu apgleznošanas neprāts – no grīdas līdz griestiem, tos ieskaitot.
Pieminekļu pārsātinātības sajūtas vairošanai labi piedien arī Vīgelana parks, bez tā Oslo apskate nebūtu pilnīga. Koncentrētais Gustava Vīgelana meistardarbu apkopojums rada satricinājumu un atziņu, ka bez redzēšanas klātienē priekšstatu, kas tas īsti ir, gūt nevar. Tā pretrunīgā, brīžiem teju mežonīgā enerģija, kas piemīt ekspresīvajiem Vīgelana kailajiem tēliem, nav ne pārstāstāma, ne atsevišķās reprodukcijās ietilpināma. Tēlniekam bijusi interese par bērnu jau no atrašanās mātes miesās, vecāku un bērnu attiecībām, dzimumu un vecumu cīņu, pat līdz sirmgalvjiem ar vecuma saliektiem ķermeņiem un ļengani nokarājušos ādu. Pārsteidzoši, cik daudz šajā pasaulē ir vardarbības, lai arī var sastapt optimistiskas bērnu figūras ar paceltām rokām. Netālajā Vīgelana muzejā nav nekā par viņu kā cilvēku ārpus mākslas, toties ir skices, ģipša atlējumi, kas liecina par milzīgā ansambļa un arī citu Vīgelana darbu tapšanu.
Šaušalīgas skumjas
Brauciens uz Oslo nozīmē arī pieejamo tūristu ceļvežu pārbaudi – cik atbilstoši realitātei tie ir. Jāatzīst, ka ir robi. Latviski par 20 eiro var nopirkt pabiezu grāmatu, kas par 2008. gadā pabeigto operas ēku runā vēl nākotnes izteiksmē. Krievu valodā ceļvedis ir samērā jauns (izdots 2014. gadā), taču arī tas netiek līdzi laikam, atsevišķi izceltā tekstā apgalvojot, ka Norvēģijā nav Starbucks kafejnīcu. Ha-ha-ha! Kā jūs domājat, ko mēs redzam, ieejot Oslo Centrālajā stacijā? Tāpat arī Astrupa Fērnlija privātais muzejs ceļvedī joprojām iezīmēts vecajā vietā, kaut arī kopš 2012. gada tas atrodas moderni apbūvētajā Hjuvholmenes rajonā pavisam netālu no Rātsnama. Šī Renco Pjano projektētā ēka, kuras siluets pa gabalu atgādina buru, ir kļuvusi par vienu no Oslo atpazīstamības zīmēm.
Vidē veiksmīgi iesēdinātais apjoms, līdzīgi kā Oslo operas nams, kas arī ir blakus ūdeņiem, attaisno pasaules arhitektu apsēstību ar ūdens malām, kas būtu realizējusies arī Latvijā, ja būtu īstenots Anda Sīļa koncertzāles projekts. Astrupa Fērnlija muzejā var redzēt pastāvīgo ekspozīciju ar Demjena Hērsta pārzāģētajiem teliņiem un tauriņiem un vairāku citu mākslinieku darbus, kas arī pretendē uz skatītāju provocēšanu, savukārt otrā muzeja daļā ekspozīcija mainās.
Man izdevās pēdējā brīdī notvert Ziemeļvalstu mākslinieku dueta Elmgrēna & Drāgseta (Mikāls Elmgrēns un Ingars Drāgsets) izstādi Biogrāfija, kas vēlāk ceļos uz citām Eiropas pilsētām. Katrs darbs kā nostrādāts stāsts – atkal provokatīvs, bet caurviju sajūta tomēr ir diezgan šaušalīgas skumjas. Baseinā peldošs slīkonis, zem bankomāta atstāts grozs ar bērnu, pamests klubs ar nokritušu spoguļbumbu – tie ir sižeti par diezgan vientulīgu pasauli, kurā īstā dzīve nav pat fotogrāfiju simtos, kas sarindoti uz plauktiņiem. Attēlos redzamie cilvēki braši pozē, demonstrē dzimumorgānus, šķietami izaicinoši manifestēdami geju pasauli, taču aiz šiem bilžu plūdiem neglābjami kauc vientulība.
Astrupa Fērnlija muzejs kvalitātes un pārstāvēto mākslinieku ziņā ievērojami pārspļauj Laikmetīgās mākslas muzeju valsts paspārnē, kurā gan biju brīdī, kad puse muzeja bija slēgta ekspozīcijas maiņas dēļ. Taču tieši šeit, lakoniskās tēlnieces Oses Teksmonas Rigas izstādē, beidzot bija darbs, kam pielikts uzraksts, ka to drīkst aptaustīt. Skatītāju taustītkāre ir nepārvarama problēma, tā tiek apkarota ne vien pie darbiem, kas apzeltīti (jau minētajā Elmgrēna un Drāgseta kolekcijā), bet arī Vīgelana muzejā un polārpētnieku kuģa Fram muzejā, kur tiešām acīmredzami pārglāstīta baltā lāča manekena priekšā lieliem burtiem rakstīts Don’t touch me!. Un Vīgelana parkā slavenais, tūristu ceļvežu vākus rotājošais dusmīgais zēns noglāstīts tik aktīvi, ka viņa rociņa mirdz jau pa gabalu.
Šedevrs blakus fosilijai
Munka muzejā drīkst fotografēt visu, izņemot Kliedzienu. Nacionālajā galerijā drīkst fotografēt visu, izņemot Munka zāli, kurā arī ir Kliedziens. Iespēja redzēt divus no četriem šī slavenā darba variantiem ir jebkuram – starp abiem muzejiem ir tikai dažas metro pieturas. Pēc bēdīgā zagšanas gadījuma 2004. gadā Munka muzejā apsardze ir stingrāka nekā Latvijas Republikas Saeimā, un pats slavenais darbs izstādīts blakus 47 miljonus gadus vecās fosilijas Idas kopijai.
Ekspozīcija šādā variantā skatāma līdz nākamā gada janvārim, Munka darbi izvietoti tā, lai korespondētu ar dabu – kokiem, puķēm, dzīvniekiem. Savukārt pie Nacionālās galerijas, kurā aplūkojama arī ļoti interesanta norvēģu abstrakcionistu izstāde, ieejas durvīm izlikta brīdinoša plāksnīte, kas aicina pieskatīt kabatas.
Pēr, mēs melojam
Īpaši nepieskaņojot braukšanas datumus augusta ierobežotajam teātra piedāvājumam, tomēr trāpīju uz diviem ievērības cienīgiem notikumiem. Brīnišķīgajā, aisbergam līdzīgajā 2008. gadā pabeigtajā operas namā, kura slīpās virsmas ļauj pa ēkas ārpusi uzkāpt uz jumta, vasaras izrādes piedzīvoja 2012. gadā iestudētā Džakomo Pučīni Madame Butterfly ar spožo ķīniešu izcelsmes soprānu Hui He titullomā. Akustika šai zālē ļauj sadzirdēt pat visas pasaules skatītājiem raksturīgo konfekšu papīriņu čaukstināšanu. Stīvena Lengridža visai tradicionālajā iestudējumā ir daži būtiski jaunievedumi, piemēram, darbība pārcelta uz 1945. gadu; tas iegūst jaunu jēgu, dzirdot Čo-Čo-sanu amerikānim Pinkertonam dziedam, ka viņa ir no Nagasaki. Izrādē (gan visai strīdīgi) ieviests arī Čo-Čo-sanas dēls pusmūžā, tas piešķir notikumiem atmiņu stāsta elpu, taču šim tēlam nav atrasta konsekventa vieta.
Oslo Nacionālais teātris, kas regulāri rīko Ibsena festivālu, šo sezonu sāk ar četriem slavenā dramaturga lugu iestudējumiem pēc kārtas, un Pērs Gints ir pirmais no tiem. Tikai divus gadus pēc Oskara Koršunova Pēra Ginta iestudējuma Oslo Nacionālais teātris iekļāvis repertuārā Aleksandera Merka-Eidema versiju, kas interpretē slavenā varoņa gaitas, izmantojot televīzijas šova prizmu, tā vadītājs ieņem Pogu lējēja funkcijas. Izrāde ir skaļa, koša un plakātiska, tajā ir daudz improvizācijas, acīmredzot tāpēc netika pildīts mājaslapā dotais solījums, ka būs titri angļu valodā. Trīs reizes tika pieminēta Ukraina, vienreiz – Palestīna. Diemžēl neizdevās nojaust, par ko skatītāji tik bieži un garšīgi smējās – pat dažus mirkļus pēc Ozes nāves.
Radikālākais, ko režisors izdarījis, – Solveigu nomainījis pret tumšādainu meiteni Šamso, kuras lomā uzaicinājis Norvēģijā pazīstamo dziedātāju Aminu Sevali, kura galvenokārt tik tiešām dzied, savukārt viņas vecākus atveido aktieri, kas dzimuši Burkinafaso. Pērs, Šamso un vēl Oze ir trīs puslīdz adekvātie cilvēki šajā TV šova pasaulē, kurā gan kāzu skats, gan ļoti izvērstā troļļu pasaule būvēta izkāpinātā groteskā. Tā ir nemitīgi nedaudz vizuļojoša pasaule, kas efektīgi sabrūk, taču jautājums paliek – vai nav tā, ka izsauciens "Pēr, tu melo" būtu jāmaina uz "Pēr, mēs melojam".