Laika ziņas
Šodien
Migla

Tūrisma eksperts: Pārmaiņas vietējā tūrisma jomā - ievērojamas

Par Latvijas iedzīvotāju ceļošanas ieradumu maiņu, tūrisma infrastruktūras attīstību un jaunumiem šajā jomā tūrisma ekspertu Juri Smaļinski izvaicā Romāns Meļņiks.

Pirms 10-15 gadiem Latvijas iedzīvotāju galvenie tūrisma galamērķi, šķiet, bija Turcija, Grieķija, Ēģipte. Šobrīd tur visai nemierīgi. Un izskatās, ka liela daļa cilvēku pamanījuši, ka arī Latvijā ir ko apskatīt un ir kur atpūsties. Tā ir?

Ja runājam par neatkarības periodu, to varētu sadalīt vairākos posmos. Tajā brīdī, kad krita dzelzs priekškars, loģiski, ka visi brauca ārā, un tad Latvijas apceļošana tika atstāta novārtā. Aptuveni 2009. gadā, kad sākām izjust ekonomisko krīzi, pēc zvaniem, e-pastiem, saimnieku stāstiem asociācijai Lauku ceļotājs, kurā es strādāju, bija noprotams, ka finanšu ierobežojumu dēļ vidējie galamērķi kļuva mazāk pieejami un cilvēki bija sākuši vairāk ceļot pa Latviju. Tā ka no vienas puses krīzei bija arī kādi pozitīvi aspekti. Bet no kāda 2011./ 2012. gada atsākās tendence apceļot arī ārzemes. Savukārt tagad atkal varam runāt par to, ka iestājies jauns posms, kad ierastajās tūrisma valstīs ir politiska nestabilitāte, militārie konflikti, dažādas slimības, terorisms utt., līdz ar to pieaug interese par vietējiem pakalpojumiem.

Vai spējam konkurēt? Kā attīstījies tūrisma pakalpojumu piedāvājums?

Jāsaka, deviņdesmito gadu sākumā ar infrastruktūru Latvijā bija, kā bija. Dažkārt žurnālisti saka, ka mums jau maz kas mainījies, bet es teiktu, ka nevar pat salīdzināt, kā bija un kā ir šobrīd Latvijā. Protams, gribas vairāk un labāk.

Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas lauku tūrisma piedāvājumā bija iespēja padzīvot mājā, kurā mīt arī saimnieki. Tad nāca pirmsiestāšanās Eiropas Savienībā strukturālie fondi, aizvien vairāk sāka parādīties mītnes, kurās viesu zonas bija nodalītas, modē nāca eiroremonts.

Pieprasīja visu glancētu arī laukos?

Jā, jo cilvēki bija izbraukuši Eiropu un gribēja ko tamlīdzīgu arī šeit, pat aizbraucot uz lauku māju. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā kļuva pieejami citi fondi, bija arī jaunas prasības, tika labiekārtotas virtuves, parādījās jauni atsevišķi viesu nami. Par infrastruktūru runājot, nevar nepieminēt internetu - atceros, kad divtūkstošo gadu sākumā veidojām pirmo lauku labumu ceļvedi, man šķiet, no 80 vietām tikai trim saimniekiem bija e-pasts. Tagad interneta pieejamība strauji uzlabojusies. Es daudz braukāju pa Latviju un izmantoju internetu, ir ļoti reti gadījumi, kur tas tiešām nav pieejams. Tāpat var pieminēt tualetes - nav vairs daudz tādu vietu, kur viesiem piedāvā sirsniņmājiņu. Jau labu laiku vērojama tendence, ka klienti vēlas individuālu dušu un tualeti, nevis kopīgu ar citiem kaut kur koridorā. Tā ka infrastruktūra ir būtiski attīstījusies. Pretstatam atceros, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad vedu tūristu grupas uz Igauniju, pa nakti palikām skolās uz fizkultūras matračiem, tualetē poda vietā bija caurums grīdā, lai nomazgātos - tikai viens krāns.

Mainījušās prasības.

Toreiz cilvēkiem faktiski nebija nekādu prasību, tagad - kā kas, tā zvana uz Patērētāju tiesību aizsardzības centru.

Viena lieta - sadzīves apstākļi, bet ir taču arī vēlme ko redzēt, izbaudīt. Attīstās dažādi blakus pakalpojumi.

Jā, šī ir ļoti būtiska tēma. Sākumā tiešām cilvēkus interesēja vien gulta - viņi gribēja aizbraukt uz laukiem un atpūsties, neko nedarīt. Mēs esam ļoti sistemātiski strādājuši pie dažādu produktu attīstības. Un ne tikai mēs - nenovērtējama loma ir tūrisma informācijas centriem. Esam mudinājuši attīstīt aktīvā tūrisma iespējas, veidojuši velo un pārgājienu kartes, izstrādājuši vadlīnijas, kā veidot kājnieku un velomaršrutus. Šobrīd atjaunoju dabas taku datubāzi, ir vismaz simt taku Latvijā, kuras ir labiekārtotas un var ieteikt iziet.

Mums ir bijuši kolosāli projekti nacionālajos parkos - kopā ar slīterniekiem rīkojām dzīvnieku vērošanas pasākumus. Ir bijušas sēņu tūres, putnu, kukaiņu vērošanas pasākumi. Saprotams, zīmolus mūsdienu cilvēks pārzina daudz labāk nekā augu sugas, tāpēc esam izdevuši botānikas, meža ceļvežus, lai, izejot dabā, visvienkāršākās augu sugas var atpazīt. Tagad strādājam pie jauniem produktiem, kas saistīti ar labsajūtu. Tāpat esam izstrādājuši produktu, kas saucas Sudraba ceļasoma, kur ne tikai vietējie, bet arī ārvalstu pensionāri var ceļot ar atlaidēm.

Pirms kādiem 12 gadiem Life projekta ietvaros izveidojām Zaļo sertifikātu, kurš nu jau ieguvis nacionālu nozīmi. Sertifikāta patrons ir Raimonds Vējonis, viņš bija tā atbalstītājs, vēl būdams vides ministrs. Zaļo sertifikātu piešķir bez maksas, Latvijā šobrīd ir ap 70 saimniecību, kas to saņēmušas. Šāda sertifikāta ideja ir apliecināt, ka lauku tūrisma saimniecība saimnieko videi un tātad arī cilvēka veselībai draudzīgi, ietverot vietējās produkcijas izmantošanu.

Sadarbībā ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Kultūras ministriju ieviesām zīmi Latviskais mantojums, to īpaša komisija piešķir uzņēmējiem, kas rada produktu, kurā ietverts kaut kas no latviskajām tradīcijām, - tas var būt ēdiens, darbība vēsturiskā ēkā vai, piemēram, braukšana ūsiņos, pieguļā. Ir aptuveni 50 vietu, kur šāda zīme piešķirta, un saimnieki ar to lepojas, tas viņus motivē. Ieguvēja ir visa sabiedrība, jo tradīcijas tiek koptas, cilvēki, kas atbrauc uz attiecīgo saimniecību, var šīs tradīcijas tuvāk iepazīt.

Par infrastruktūru runājot, droši vien jāpiemin Dabas aizsardzības pārvaldes ieguldījums, veidojot takas nacionālajos un dabas parkos, atjaunojot skatu torņus. Nupat aktualizēju informāciju par torņiem, sanāca, ka to šobrīd ir aptuveni 90. Pats arī visos esmu uzkāpis. Latvijas skaistākajās vietās ir plašāka iespēja baudīt ainavu, tā daudzviet ir fantastiska.

Latvijas fenomens ir Ķemeru purva laipa, kas nesen atkal atjaunota. Latvijas cilvēkam, kas nav biologs vai ģeogrāfs, purvs asociējas ar kaut ko ne pārāk labu. Es arī esmu speciāli meklējis, cik purvs kā biotops vai teritorija atspoguļojas latviešu mākslā, un redzams, ka ir ļoti maz tādu piemēru. Bet kopš ir šī laipa un cilvēkiem pieejami sociālie tīkli, kad var fotografēt un publiskot, piemēram, ziemeļblāzmu, saulrietu vai sarmu purvā, attieksme pret šo vietu ir radikāli mainījusies. Tagad doties uz purvu ir moderni. Šajā kontekstā - mēs tikko notestējām speciālas purva kurpes, ko var izmantot pārgājienos vasarā pa purvu, bet ziemā pa sniega virskārtu. Izgājām pa Ķemeru tīreli. Fantastiska jauna pieredze.

2000. gadu sākumā asociācijā izveidojām pirmo ceļvedi, kuru mēs nosaucām Lauku labumi. Līdz tam šis lauku labumu termins vismaz tūrismā Latvijā netika lietots. Toreiz knapi savācām kādas 80 saimniecības, ko iekļaut ceļvedī. Pirms diviem gadiem izdevām ceturto ceļvedi, tajā bija gandrīz 300 saimniecību. To veidojām tieši pēc krīzes gadiem, domājām, vai vispār būs saglabājušās šīs saimniecības, bet bijām ļoti izbrīnīti, kad atklājām krīzes blakus efektu - daudzas ražojošas saimniecības krīzes iespaidā kļuva atvērtākas arī cilvēku uzņemšanai. Kā moderni saka - diversificēja biznesu, paralēli ražošanai piedāvājot arī tūrisma pakalpojumus. Šobrīd rēķinām, ka Latvijā varētu būt ap 450 saimniecību, uz kurām var aizbraukt, apskatīt, kā darbojas, nodegustēt produkciju. Ir noticis arī tāds kā sprādziens vīna ražošanā. Pats esmu bijis pie kādiem 40 vīna ražotājiem. Te droši vien nedaudz jāpalielās - lai iekļautu šo produktu tūrisma pakalpojumos, mūsu asociācijas vadītāja Asnāte Ziemele ļoti aktīvi cīnījās par izmaiņām alkohola aprites likumā. Pirms tam savām vajadzībām ražot varēja, bet nedrīkstēja pārdot. Bet cilvēkiem patīk, kad var arī kaut ko savdabīgu pagaršot - vietējo vīnu, alu vai kaut vai Latgalē šmakovku, Vidzemē pie lībiešiem - škaļiku. Mēs bieži sakām, ka igauņiem viss ir, mums nekā, un brīžiem tas nonāk līdz absurdam. Tad te es teiktu - šādu atvērtu lauku labumu saimniecību mums ir pāri par četriem simtiem, bet igauņiem labi ja daži desmiti. Arī lietuviešiem ir mazāk nekā pie mums.

Ir interese pakalpojumu sniedzējiem un saņēmējiem, bet vai lauku tūrisma bizness ir ekonomiski dzīvotspējīgs?

Ja runājam par biznesa modeļiem, situācijas atšķiras. Es paralēli strādāju arī Vidzemes Augstskolā, viena no manām studentēm tieši šo tēmu pētīja. Redzams, ka tūrisms nav dominējošā biznesa joma, bet gan parasti viena no kādām trim saimniecības darbības jomām. Paralēli ir lauksaimnieciskā ražošana, amatniecība, mēdz būt, ka saimnieks strādā kādā valsts vai pašvaldības darbā, varbūt ir mežs, kas tiek izmantots ienākumu gūšanai. Tas ir ļoti būtiski, jo vienā brīdī, kad tūristu nav, iztiku nodrošina citas nodarbes. Un otrādi - ja neveicas citās jomās, kā balsts ir tūrisms.

To lielā mērā ietekmē sezonalitāte.

Lauku labumu saimniecības ir labs piemērs - vasarā pie viņiem brauc skatīt dzīvnieciņus, lauku darbus, bet rudenī ir ražas baudīšanas sezona. Ja runājam par galvenajām tūrisma plūsmām, mums bija labs projekts Ziemeļkurzemē, 150 kilometru attālumā no Rīgas - Slīteres Nacionālajā parkā, kur divu triju gadu periodā ar elektronisko skaitītāju palīdzību mērījām apmeklētāju plūsmas. Bija redzams, ka līdz Jāņiem ir samērā zema aktivitāte, kaut pavasarī, protams, lielāka nekā ziemā, bet straujš cilvēku pieplūdums ir uzreiz pēc jūnija divdesmitajiem datumiem, un 31. augusts - tā kā ar nazi nogriezts. Citā vietā vai objektā droši vien ir citādi, bet zināmas kopīgas tendences varētu būt vietās, kas ir tik tālu no Rīgas.

Cik liels ir ārzemnieku apmeklējumu īpatsvars lauku tūrismā?

Lielākā daļa ārzemnieku paliek Rīgā un Pierīgā.

Nespējam ievilināt lauku reģionos?

Tur droši vien ir vairāki aspekti. Tajā skaitā transporta iespējas, valodu barjera. Ja paskatāmies, kā ir Eiropā globāli, arī tur lauku tūrisma sektorā pamatklienti ir vietējie un nākamā lielākā grupa ir kaimiņvalstīs dzīvojošie, kā mūsu gadījumā igauņi Vidzemē un lietuvieši Kurzemes piekrastē. Latvijā lauku tūrismu iecienījuši arī vācieši. Vienu brīdi liela daļa tūristu bija no Krievijas, bet pieplūdums no šīs valsts svārstās atkarībā no politiskās situācijas. Kaut Krievijas tūristu skaits, protams, pēdējā laikā ir samazinājies, arī pagājušajā gadā, apsekojot tūrisma mītnes Latgalē, redzēju, ka tur atpūtās cilvēki no Sanktpēterburgas. Tie, kas uz šejieni braukuši un zina situāciju, varbūt gluži nepakļaujas viņējo masu mediju sniegtajam viedoklim par to, kāda ir situācija Latvijā.

Kopumā ņemot, neizdalot ārzemniekus, lauku mītņu sektorā pagājušajā gadā bija vērojams pieaugums, no saimnieku aptaujām secinām, ka par kādiem 10-15%. Bet, par ārzemniekiem runājot, masu tūrisma plūsmas ir Rīgā (pamatā Vecrīgā) un Pierīgā, Siguldā, Rundālē. Tālāk jau seko interešu tūrisms. Uz ceļiem redzami diezgan daudzi ārzemju velobraucēji, tos var uzreiz atšķirt pēc specifiskā ekipējuma. Aktīvi tiek izmantotas upes - igauņi ir iecienījuši Gauju, Salacu, arī lietuvieši diezgan daudz brauc pa Latvijas upēm.

Attīstījies arī laivošanas pakalpojumu bizness - nodrošina ekipējumu, pēc tam atved atpakaļ starta vietā, kur atstāts autotransports.

Ja runājam par ūdenstūrisma piedāvājumu Latvijā, tas ir standarta pakalpojums. Tev kā lietotājam par tehniskām lietām nav jādomā - atbrauc uz punktu A, tur tev viss jau priekšā, tajā skaitā arī drošības vestes, laivas, airi, instruktāža, finišā izkāp no laivas, un tevi aizved atpakaļ uz sākumpunktu, kur atstāji mašīnu. No ūdenstūrisma tas šobrīd sastāda kādas 3/4, un tad 1/4 ir tie, kas lieto savu ekipējumu.

Man nav statistikas, un tā diez vai kādam ir, bet acīmredzami aizvien vairāk cilvēku slēpo ar distances slēpēm.

Sāk pāriet mode uz kalnu slēpošanu?

Slēpošanas evolūcija ir ļoti līdzīga tam, ko jau pašā sākumā stāstīju, - visi pirmajos gados skrēja uz ārzemēm, daudzi arī joprojām brauc, bija arī periods, kad modē bija braukt uz Otepē Igaunijā, bet distanču slēpošana tika uzskatīta par nemodernu. Nu attieksme mainās.

Tāpat kā braukšanā ar divriteni.

Jā, arī te var vilkt paralēles. Un, starp citu, to, kā mainās attieksme, izbaudīju arī pats - kad pirms diviem gadiem izmēģināju elektrodivriteni, secināju, ka tas mani nesaista, bet tagad atkal pamēģināju Latvijā ražotos Blue Shock Bike e-divriteņus un nodomāju: garākā distancē tiešām varbūt derētu. Es domāju, ka elektrodivriteņi ļoti fundamentāli mainīs mūsu pārvietošanās tradīcijas. Pagājušovasar ar parasto divriteni nobraucu kādus tūkstoš kilometrus pa Dāniju un Vāciju. Un tur ievēroju, ka lielākā daļa vecāku par mums cilvēku lokālos izbraucienos dodas tieši ar elektrodivriteņiem. Tāpat jāmin pedāļi, bet ar mazāku slodzi, tas ļauj izbraukt garākas distances, ilgāk vingrināties.

Pieminējām velotūrismu. Cik Latvijas infrastruktūra tam piemērota?

Viena lieta, kuras mums pietrūkst, bet ko redzam, braukājot pa valstīm, kurās velobraukšana ir sena tradīcija, tās ir velobraucējam draudzīgās naktsmītnes. Mēs gan uzņēmējiem Latvijā bieži esam stāstījuši, rādot arī labākos piemērus. Tomēr par lielāko problēmu Latvijā es nosauktu ceļu kvalitāti. Ir pilnīgi skaidrs, ka augstās autotransporta intensitātes dēļ pa A klases ceļiem velotūristiem nav droša braukšana, savukārt zemākas klases ceļi ne vienmēr ir ar divriteni ērti izbraucami. Mums ir arī bijusi tāda pieredze, ka zvana ārvalstu velotūristi un saka, ka brauc no Viļņas uz Tallinu, un vēlas, lai cauri Latvijai viņiem noorganizē transfēru.

Tātad noskaidrojuši, ka pārāk liels risks būtu braukt pašiem caur mūsu valsti...

Jā. Un tas, protams, ir skumīgi. Tas nozīmē, ka viņi Latvijai izbrauc cauri ne tikai neko neredzēdami, bet arī vietējā ekonomikā neko neieguldot.

Cauri Latvijai iet arī Eirovelo maršruti.

Savulaik Ekonomikas ministrija bija izsludinājusi pētījumu, es arī tajā piedalījos kā viens no dalībniekiem. Bija doma izvietot maršrutu norādes. Toreiz visus šos potenciālos maršrutus izbraucām, secinājām - kamēr tie ceļi ir tādi, kādi ir, varbūt nevajag tās norādes pagaidām izvietot.

Esmu nobraucis visu Baltijas jūras piekrasti Vācijā, kas ir krietni vairāk par tūkstoš kilometriem, tur veloceļš visu laiku ved gar jūru. Mums savukārt ir iespēja braukt pamatā pa šoseju, jūru nemaz neredzam, izņemot nelielu posmu Saulkrastos. Vidzemes tūrisma asociācijai ir bijuši ļoti labi projekti, kā rezultātā marķēti maršruti, patlaban Salacgrīvas, Saulkrastu, Carnikavas un Ādažu novada dome domā par šī velotrakta attīstību. Tā ka, ja runājam par maršrutu gar piekrasti, tas pamazām veidojas, diemžēl pa maziem gabaliņiem, bet, ja runājam par to, kas iecerēts caur Latgali un Vidzemi, kad, apsekojot uz vietas, bija redzami desmitiem un pat vairāk kilometru gari grants ceļi, kuros grima mašīnas, nebija sajūtas, ka tur vajadzētu likt Eirovelo marķējumu. Lai gan, ja runājam par ceļu kvalitāti, tieši Latgalē ceļu kvalitāte šobrīd ir ārkārtīgi uzlabojusies.

Pēdējos gados par tādu kā modes lietu riteņbraucējiem kļuvusi Latvijas apceļošana gar tās robežu.

Cilvēkiem patīk ceļot pa tādiem kā koridoriem. Vai tas ir gar jūras krastu, upju ielejām vai gar robežu. Nobraukt gar robežu var. Domāju, ka tā ir ļoti laba iniciatīva, labi, ka cilvēki to dara, jo tas ir vēl viens iemesls labāk iepazīt savu valsti. Pierobežas teritorijas ļoti atšķiras no pārējās valsts. Vienīgi, tuvojoties Krievijas un Baltkrievijas robežai, līdzi jābūt pasei, atsevišķās vietās varētu būt, ka par savu pārvietošanos jāpainformē robežsargi. Es pat teiktu, ka pierobeža būtu plašāk jāizmanto, kā īpašs tūrisma objekts - vietējie, kas nodarbināti tūrisma jomā, man ir stāstījuši, ka ir ārzemnieki, kas grib aizbraukt līdz Eiropas Savienības robežai un paskatīties, kā izskatās otrā pusē, domājot, ka tur būs kāds kardināli atšķirīgs skats.

Negribētos dažus izcelt, jo tas nebūtu korekti pret pārējiem. Un tomēr, kas ir tas, ko varētu ieteikt cilvēkiem, piemēram, tagad ziemā?

Dzīvojot informācijas tehnoloģiju laikmetā, droši vien problēma, ka informācijas ir par daudz, ir grūti atlasīt pēc noteiktiem kritērijiem būtiskāko. Nupat Facebook redzēju, ka viena no reģionālajām tūrisma asociācijām bija izveidojusi, ja atmiņa neviļ, ziemas tūrisma iespēju TOP 30. Tādi ieteikumi var būt noderīgi. Es varbūt pieminēšu vien to, ko pats vēl neesmu izmēģinājis Latvijas apstākļos, - tie ir izbraucieni ar haskijiem, bet, cik saprotu, uz šo pakalpojumu pašlaik ir lielas rindas.

Interesanta ir arī strēlnieku tēma - tuvojas simt gadu kopš Ziemassvētku kaujām, tie bija Eiropas mēroga notikumi. Nezinu, vai sniegu tur kāds tīra, bet ir tā, ka Ziemassvētku kauju piemiņas parkā pie Mangaļu mājām ir izveidots septiņu kilometru maršruts, rudenī to izstaigāju. Iepriekš sarunājot, var aizbraukt uz turieni, pasēdēt pie ugunskura, paklausīties stāstus par strēlniekiem, kas karojuši ziemā -30 grādu salā.

Tāpat varu ieteikt distanču un kalnu slēpošanu, pārgājienus ar purva kurpēm. Tie, kuriem patīk aktīvi darboties, var paklejot pa mazo upīšu gravām, piemēram, Braslā tagad veidojas leduskritumi. Šobrīd ir ļoti labs sniegs, Ogres Zilajos kalnos ir labas distanču slēpošanas trases. Pirms gadiem četriem, kad arī bija sniegota ziema, es trijās dienās noslēpoju visu Vidzemes piekrasti no Vecāķiem līdz Ainažiem. Pats apbrīnojamākais, ka visā garumā bija iebraukta špūre. Nupat bija ziņa, ka arī Jūrmalā visas piekrastes garumā izveidota distanču slēpošanas trase. Jūras skati ir ļoti skaisti ziemā. Un katrs jau var pats izvēlēties, cik garu posmu vēlas braukt, vismaz Jūrmalā visur netālu ir vilciena stacijas. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena