Plastmasas piesārņojums nav tikai tukšas dzērienu pudeles un iepakojums, kas mētājas mežos vai pludmalēs, – mūsdienās jau ikviens ir dzirdējis par mikroplastmasu, kuru zinātnieki atrod ne tikai dažādās vietās vidē, bet arī teju visās cilvēka ķermeņa daļās.
Vairāk nekā zvaigžņu debesīs
Saskaņā ar 2017. gadā ANO publicētajiem aprēķiniem jūrās atrodas 51 triljons mikroplastmasas daļiņu, kas 500 reizes pārsniedz zvaigžņu skaitu mūsu galaktikā, vēsta Eiropas Parlamenta apkopotā informācija. Jūras iemītnieki norij mikroplastmasas daļiņas, kas atrodas jūrās un okeānos. Plastmasa uzkrājas dzīvnieku organismos un caur pārtikas ķēdi var nonākt cilvēka organismā. Mikroplastmasa ir tikusi atrasta pārtikā un dzērienos, ieskaitot alu, medu un krāna ūdeni. Nav pārsteigums, ka plastmasas daļiņas nesen ir atrastas arī cilvēka izkārnījumos.
Organismā esošās mikroplastmasas ietekme uz cilvēka veselību nav noteikti zināma un vēl nav pietiekami pētīta, taču plastmasa bieži vien satur daudz ķīmisko piedevu, piemēram, stabilizatori vai liesmas slāpētāji, kā arī citas iespējami toksiskas ķīmiskās vielas, kas var kaitēt kā dzīvniekam, tā cilvēkam, ja tās nokļūst viņu uzturā.
Ne tikai ES, bet arī citviet pasaulē ir izvirzīti mērķi samazināt plastmasas atkritumu daudzumu un līdz ar to arī mazināt riskus, ko dabai un cilvēkiem rada mikroplastmasa. Jo vairāk plastmasas izstrādājumu izmantojam, jo turpinām un turpinām radīt šos risku. Katru gadu pasaulē tiek savākti tikai ap 10–20 procentiem plastmasas, tātad vēl 80–90 nonāk kaut kur dabā vai atkritumu izgāztuvēs.
Nekur vairs nevar glābties
Interesanti, ka cilvēkam visbīstamākās ir tieši tās daļiņas, kuras ir vismazākās, jo tās uzkrājas organismā, zina teikt RSU asociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš. Mēs mikroplastmasu ne tikai apēdam vai iedzeram, sīkās daļiņas, kuras var būt tik mazas, ka tās ar neapbruņotu aci nemaz nevaram saskatīt (piemēram, tā saucamā nanoplastmasa, kas ir vienu mikrometru sīka, savukārt par mikroplastmasu tiek dēvētas plastmasas daļiņas, kuras ir mazākas par pieciem milimetriem), mēs arī ieelpojam, un tās organismā iekļūst caur ādu. Tie ir plastmasas putekļi no dažādiem priekšmetiem, kurus izmantojam ikdienā, piemēram, no sintētiska apģērba un cita tekstila. Pilsētās mikroplastmasas būs vairāk, bet arī laukos šo nejauko sintētisko objektiņu sastopam arvien biežāk. Kaut ko no ieelpotā mēs izklepojam un izšķaudām, taču ne visu, un tas paliek mūsu organismā.
Tiek lēsts, ka cilvēka organismā saglabājas līdz pat 20 procentiem no uzņemtās mikroplastmasas.
Caur ādu plastmasa mūsos iekļūst gan tad, kad ādā ir nelielas plaisiņas no kādām traumām, gan arī no kosmētikas līdzekļiem un sadzīves ķīmijas, kurai šīs sintētiskās daļiņas ir pievienotas, piemēram, lai nodrošinātu noteiktu konsistenci.
Plastmasai ir dažādi veidi, un līdz ar to arī mūsu organismā nonāk dažādu ķīmisku savienojumu kokteilis, turklāt nav līdz galam izpētīts, kā šīs vielas turpinās uzvesties organismā un kā organisms uz tām reaģēs. Alerģijas, iekaisumi, vielmaiņas un hormonālas problēmas ir biežākās ķibeles, kuras zinātnieki nosauc kā mikroplastmasas piesārņojuma sekas.
Varētu domāt, ka no mikroplastmasas nevaram izvairīties un jāpieņem bezcerīgā realitāte tāda, kāda tā mūsdienās ir. Taču nevajag pāragri mest plinti krūmos – to, ko dara kaimiņš vai sabiedrība kaut kur, teiksim, Ķīnā, es kā indivīds ietekmēt nevaru, taču varu pārdomāt un mainīt savu attieksmi, ieradumus, individuāli samazināt plastmasas lietošanu.
Sāc ar ikdienas paradumiem!
Vasaras sezonā un vispār karstā laikā mums nepieciešams veldzēt slāpes, un redzam, kā tukšojas ūdens pudeļu stendi veikalos. Pieauguša cilvēka organismā 60% no kopējās ķermeņa masas veido ūdens, tas ir katrā cilvēka šūnā, un dzīvības uzturēšanai tas ir neaizstājams. Taču šis ir viens no veidiem, kā varam samazināt plastmasas nonākšanu dabā – izvēloties nedzert ūdeni no plastmasas pudeles, ja ir pieejams tīrs dzeramais ūdens no krāna, un tāds tas ir it visur Latvijā, kur tiek nodrošināta centralizēta ūdens apgādes sistēma vai tas nāk no kvalitatīva dziļurbuma. Principā visā Eiropas Savienībā ir droši dzert ūdeni no krāna. Apsveicami, ka, piemēram, Rīgā vairākās sabiedriskās vietās vismaz vasaras sezonā ir uzstādīti brīvkrāni, lai ikviens varētu padzerties un uzpildīt savu ūdens pudeli.
dzeršanu no krāna un radītu izpratni par krāna ūdens drošu izmantošanu, Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācija sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) jau pāris gadus īsteno iniciatīvu Ū-vitamīns.
Eksperti vēsta, ka tad, ja krāna ūdens vietā tiek lietots PET pudelēs fasēts ūdens, viens latvietis rada plastmasas atkritumu daudzumu līdz pat 50 kilogramiem gadā, iztērē 200–400 eiro gadā un viņa oglekļa pēdas nospiedums ir pat 300 reizes lielāks, nekā lietojot krāna ūdeni. Lielāko ietekmi šajā pozīcijā veido PET pudeļu ražošana un gatavās produkcijas transportēšana. Un nē, depozīta sistēma nav panaceja, jo savāktās plastmasas pārstrāde arī prasa resursus, turklāt plastmasu pārstrādāt nevar bezgalīgi, tik un tā agri vai vēlu tā savu dzīvi beigs reģenerācijas iekārtā vai atkritumu poligonā. Protams, depozīts ir videi draudzīgāks saimniekošanas veids, taču vissaprātīgāk ir šos atkritumus neradīt nemaz.
Kādu vairākkārt izmantojamo pudeli ņemt? Labāk metāla, jo tā nelaiž cauri saules starus, ūdens nemaina temperatūru, turklāt šī pudele kalpos ilgāk, jo ir izturīgāka. Galvenais to regulāri izmazgāt, jo dažkārt šķiet, ka ūdens ir negaršīgs, bet patiesībā pie vainas netīra pudele.
Saprātīgākās izvēles
Jā, no veselības viedokļa vispareizāk ir slāpes veldzēt tieši ar ūdeni, nevis kādiem saldinātiem dzērieniem. Ja vien tas nav kāds īpašs minerālūdens vai avota ūdens, kuru gribas baudīt garšas vai minerālu un citu vielu sastāva dēļ, tad tā dēvētajam dzeramajam ūdenim no visparastākā krāna ūdens nav nekādas atšķirības – tas pats vien ir, tikai iepildīts iepakojumā. Tieši tāpat tam jāatbilst noteiktiem kvalitātes rādītājiem. Arī centralizētajās ūdensapgādes sistēmās, piemēram, Rīgā, dzeramā ūdens mikrobioloģiskā kvalitāte un vēl dažādi citi parametri tiek pārbaudīti katru dienu, kā arī tas tiek īstenots ne tikai sagatavošanas iekārtās, bet arī vairākos desmitos vietu visā pilsētas tīklā.
Vērts arī atcerēties, ka veikalā nopērkamā ūdens pudeles ir paredzētas lietošanai vienu reizi, uzpildot atkārtoti, ir risks, ka ūdenī varētu parādīties kas nelāgs, piemēram, mikroplastmasa.
Protams, ir dažādas situācijas un ir saprātīgi izvērtēt, kad tiešām nepieciešams nopirkt to ūdeni plastmasas vai kādā cita iepakojuma pudelē. Ja esi aizmirsis savu pudeli, ja ir šaubas, vai pieejamais ūdens ir drošs dzeršanai, protams, nevajag ciest diskomfortu un riskēt ar savu veselību, bet gan nopirkt to pudeli ūdens, taču tai nevajadzētu būt ikdienas izvēlei.