Kaut arī sajūtas par dienā nepieciešamo šķidruma uzņemšanas daudzumu dažādiem indivīdiem, tāpat kā dažādiem ar veselības nozari saistītiem ekspertiem, atšķiras, nenoliedzami, ka vasarā, karstā laikā, gribas dzert vairāk. Lai veldzētu slāpes, labākā izvēle ir dzert ūdeni. It kā vienkārši, bet tomēr ne, jo ūdens no ūdens atšķiras. Kādu tad izvēlēties, rūpējoties par savu un arī vides veselību?
Kvalitāti regulāri pārbauda
Latvijā dzeramo ūdeni iegūst no drošiem un kvalitatīviem pazemes vai virszemes ūdens resursiem. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Zemes dzīļu daļas Hidroģeoloģijas nodaļas hidroģeologs Krišjānis Valters stāsta, ka LVĢMC ikgadēji veic pazemes ūdeņu kvalitātes monitoringu gan dziļāko, gan seklāko (gruntsūdeņu) pazemes ūdeņu nesējslāņu urbumos, kā arī avotos (kopskaitā 218 urbumos un 30 avotos). Kvalitātes novērojumi tiek veikti ar mērķi kontrolēt pazemes ūdeņu fona kvalitāti un to reģionālās izmaiņas, bet kopumā ir secināms, ka Latvijas saldūdeņi atbilst dzeramā ūdens kvalitātes prasībām, dažkārt izņemot paaugstināto dzelzs, retāk – mangāna, amonija un sulfātu saturu. Mūsu ūdens resursos nav sastopami bīstamie ķīmiskie elementi vai radioaktīvi savienojumi, kas var apdraudēt cilvēka veselību. Savukārt par uzturā lietojamā dzeramā ūdens (t. sk. centralizēto ūdensapgādes sistēmu, kā arī fasēto ūdeņu) kvalitātes uzraudzību un kontroli atbildīgās institūcijas ir Veselības inspekcija, kā arī Pārtikas un veterinārais dienests, kuri arī veic regulārus kvalitātes monitoringus.
Kas ir "dzeramais ūdens"?
"Dzeramais ūdens ir jebkurš neapstrādāts vai speciāli sagatavots virszemes un pazemes ūdens, ko izmanto pārtikas uzņēmumos, lai izgatavotu, pārstrādātu, konservētu vai realizētu pārtikā lietojamus produktus vai vielas; pārtikas uzņēmumā pilda pudelēs vai citos traukos izplatīšanai ar tirdzniecības nosaukumu "dzeramais ūdens"," skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vecākā eksperte Ilze Lejasbuda. Īsāk sakot, dzeramais ūdens ir virszemes un pazemes ūdens, kurš neapstrādātā veidā vai pēc speciālas sagatavošanas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā. Latvijā ūdens, kas mājsaimniecībām tiek piegādāts centralizēti un tek no krāna, ir gana kvalitatīvs un piemērots dzeršanai bez īpašas filtrēšanas vai vārīšanas. Pirkt dzeramo ūdeni veikalā, iepakotu plastmasas pudelēs, nav pilnīgi nekādas jēgas, jo tas ir apmēram tas pats, kas ieliet krūzītē no krāna. Lai sirds mierīgāka, arī mājās iespējams uzstādīt ūdens filtru – tas noteikti būs videi draudzīgāk, nekā pirkt iepakotu ūdeni. Nav jēgas arī pirkt ūdeni lielajos iepakojumos, kādi bieži vien tiek uzstādīti birojos un nereti arī mājās. Stāvošajā ūdenī ir riski savairoties dažādām baktērijām, šī ūdens pildīšanai un transportēšanai tiek tērēti resursi, kas būtībā ir pilnīgi lieki.
Ir redzētas Rīgas pilsētas pašvaldības reklāmas, kas aicina iedzīvotājus dzert ūdeni no krāna un apgalvo, ka pie mums centralizētajā ūdens apgādē ir pieejams viens no tīrākajiem dzeramajiem ūdeņiem Eiropā. Uzrunātie eksperti ir vienisprātis – tas tiešām atbilst patiesībai!
Avotu ūdenim tomēr lielāki piesārņojuma riski
Daudzi iecienījuši dzert avotu ūdeni, uzskatot to par tīrāku, garšīgāku un veselībai vērtīgāku. Ar ezotērisku noslieci apveltītie tic, ka avotu ūdenim piemīt arī "labāka enerģija" (lai ko tas arī nozīmētu).
"Avots pēc definīcijas ir ūdens, kas izplūst zemes virspusē. Latvijā līdz šim ir identificēti vairāki tūkstoši avotu, tomēr vienota datubāze par šo avotu atrašanās vietām un kvalitāti nepastāv. Zemes virspusē izplūstošais avota ūdens var būt veidojies gan ievērojamā dziļumā, no piesārņojuma labi aizsargātos zemes slāņos, gan seklākos slāņos, kas saskārušies ar virszemes piesārņojumu, piemēram, noplūdēm no lauksaimniecības vai rūpniecības, ūdenī nonākušu beigtu dzīvnieku un tamlīdzīgi. Tāpat dažu avotu ūdens kvalitāte var sezonāli mainīties – izplūdes vietā sausuma periodos var būt ūdens no dziļākiem slāņiem, bet lietus sezonā tas var papildināties ar seklāku slāņu ūdeņiem, kas ir sliktākas kvalitātes. Laikapstākļi var ietekmēt ūdens kvalitāti, un tā sastāvs var mainīties ik dienu. Visvairāk avotu ūdenī konstatē bakteriālo piesārņojumu, kas galvenokārt ir zarnu nūjiņas vai koliformu baktērijas, vīrusi, kas izraisa vēdera infekcijas," teic Krišjānis Valters.
Monitorings tikai lielākajiem avotiem
Regulāri pārbaudīti tiek arī avoti, un LVĢMC pazemes ūdeņu monitorings avotos nacionālā līmenī tika uzsākts 2004. gadā, kad tie tika iekļauti valsts pazemes ūdeņu monitoringa tīklā. Patlaban monitorings notiek atbilstoši Ministru kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumu Nr. 671 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība prasībām. Kopumā monitoringa tīklā ir iekļauti 30 avoti, primāri ņemot vērā avotus ar lielu izplūstošā ūdens daudzumu un iespēju fiziski paņemt ūdens paraugus; citu Latvijas avotu ūdeņu kvalitāte pašlaik netiek uzraudzīta.
Ar atšķirīgu regularitāti šajos 30 avotos tiek analizēti: temperatūra, elektrovadītspēja, pH līmenis, izšķīdušais skābeklis (O2), kopējā dzels (Fekop), kopēja cietība, nātrija (Na+), kālija (K+), kalcija (Ca2+), magnija (Mg2+), hlorīda (Cl-), sulfāta (SO42-) un hidrogēnkarbonāta (HCO3-) joni, mangāns (Mn), kopējais fosfors (Pkop) un fosfāta (PO43-) joni, amonija (NH4+), nitrīta (NO2-) un nitrāta (NO3-) joni, kopējais slāpeklis (Nkop), kopējais organiskais (TOC) un izšķīdušais organiskais (DOC) ogleklis, UV absorbcija un permanganāta indekss, kā arī smagie metāli (kadmijs (Cd), svins (Pb), niķelis (Ni), dzīvsudrabs (Hg) un arsēns (As)) un pesticīdi.
"Šī monitoringa mērķis ir sekot līdzi vispārējai pazemes ūdeņu kvalitātei un laikus identificēt negatīvas pārmaiņas. Ja tādas tiek novērotas, nākamā gada monitoringa ietvaros var tikt plānotas papildu aktivitātes, piemēram, biežāki novērojumi vai papildu analizējamie parametri," piebilst hidroģeologs. Ar datiem iespējams iepazīties LVĢMC interneta vietnē, kā arī var interesēties konkrētajā pašvaldībā – bieži vien avoti ir arī tūrisma objekti gan kā gadu gaitā iecienītas ūdens ieguves vietas, gan ainavas elementi, gan dažādiem nostāstiem un vēsturiskiem notikumiem apvīti dabas veidojumi.
Jāizvērtē, vai tiešām vajag
Lietot uzturā avota ūdeni no dabā pieejamiem avotiem ir patērētāju pašu atbildība, uzskata Ilze Lejasbuda: "Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga un kontrolē visos pārtikas aprites posmos pārtikas produktu (izņemot nefasētu dzeramo ūdeni, ko iedzīvotājiem piegādā pa ūdensapgādes sistēmām) atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Uzraudzību dzeramajam ūdenim, ko iedzīvotājiem piegādā pa ūdensapgādes sistēmām, veic Veselības inspekcija, savukārt lietot uzturā avota ūdeni no dabā pieejamiem avotiem ir patērētāju pašu atbildība." Protams, no iecienītā avotiņa var paņemt paraugus un doties uz PVD tos pārbaudīt, bet jau iepriekš pieminēto mainīgo apstākļu ietekmes dēļ tas nav ne jēgpilni, ne izdevīgi. Turklāt parasti ūdeni no avotiņa cilvēki pilda plastmasas pudelēs, lielākoties pieclitrīgās burkās, kurās iepriekš iegādāts kāds dzeramais vai avota ūdens. Tādējādi rodas ne tikai ūdens sastāva, bet arī taras radītie riski, jo plastmasas iepakojumi ūdenim ir paredzēti vienreizējai lietošanai – pēc laika tajos parādās sīkas plaisiņas, pa kurām izdalās mikroplastmasa. Turklāt, ja vien avots neatrodas līdzās jūsu mājām vai vietai, kur jebkurā gadījumā regulāri uzturaties, turp ir jābrauc, tā tērējot degvielu un palielinot savu ekoloģisko nospiedumu.
Sastāva un garšas ziņā fasēts avota ūdens vai plašam patēriņam paredzēts minerālūdens no dzeramā ūdens jūtami neatšķiras, savukārt minerālūdeni, kuram ir augsts minerālvielu sastāvs, nav ieteicams lietot ikdienas uzturā kā slāpju veldzētāju.