Lai pievērstu uzmanību svešzemju sugu ieviešanās riskiem savvaļā, Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2024. gada sūnu pieteikusi parasto līklapi Campylopus introflexus. Pagaidām tā ir vienīgā invazīvā svešzemju sūnu suga Latvijā, lielākoties sastopama kūdras ieguves ietekmētos purvos.
Svešiniece degradētās vietās
"Sūna – parastā līklape Campylopus introflexus – Latvijā ir ienācēja. Tās dabiskais izplatības areāls aptver dienvidu puslodi: Dienvidamerikas un Āfrikas dienvidu daļu, Austrāliju, Jaunzēlandi, kā arī Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna salas. XX gadsimta 40. gados šī sūna ievazāta Britu salās un drīz vien izplatījusies gandrīz visā Eiropā, izņemot Somiju," skaidro Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve brioloģe Ligita Liepiņa un piebilst, ka Latvijā ir sastopamas trīs līklapju ģints sugas.
Trauslā līklape Campylopus fragilis atrodama uz smilšakmens atsegumiem Gaujas Nacionālajā parkā, bet bumbierveida līklape C. pyriformis aug sūnu purvos un uz kūdrainas augsnes. Abas sugas valstī ir ļoti retas ar dažām zināmām atradnēm, kas visas atklātas pēdējo piecu gadu laikā.
Tā kā šī suga strauji izplatījusies ārpus sava dabiskā izcelsmes areāla, to var uzskatīt par invazīvu sugu. Par nevēlamu svešinieku pašmāju florā un faunā var kļūt jebkurš dzīvs organisms, tostarp augi, kukaiņi, zivis, sēnes, pat baktērijas un organisma sēklas. Kā norāda Dabas aizsardzības pārvalde, iemantot titulu «invazīvs» var tās svešzemju sugas, kuras, nonākot jaunās dzīvesvietās, var sākt strauji vairoties, agresīvi izplatīties, nomākt vietējās sugas, apdraudēt ekosistēmas un pat nodarīt kaitējumu kā dabai, tā cilvēkam.
Latvijā parastā līklape pirmoreiz tika konstatēta 2005. gadā, Lietuvā jau krietni agrāk – 1996. gadā, savukārt Igaunijas dabā pamanīta 2007. gadā. Kopš ierašanās Latvijā parastā līklape pēdējo divdesmit līdz trīsdesmit gadu laikā izplatījusies pa visu valsti un ir zināma jau vairāk nekā piecdesmit vietās, tiesa, galvenokārt kūdras ieguves ietekmētos purvos. Pašreiz dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, kur ikviens ir aicināts ziņot par saviem novērojumiem, ir reģistrēti 22 līklapes novērojumi – astoņi no tiem šogad. Vairums gaidījumu Kurzemes pusē, taču brioloģe zina teikt, ka dabā līklape novērota arī Latgales pusē.
"Latvijā līklape mums vairāk ir uzskatāma par pioniersugu jeb tādu sugu, kas pirmā iesakņojas atklātā vietā, nevis par invazīvu sugu. Tā ir atrodama daudzos noraktos purvos. Aktīvi to neapkarojam," skaidro brioloģe. Šobrīd suga būtisku kaitējumu dabas vērtībām Latvijā nenodara, jo lielākoties atrodama degradētās vietās. Tomēr būtiski sekot līdzi sugas izplatībai, lai novērtētu tās ietekmi uz vietējo floru, īpaši jūras piekrastes kāpās un virsājos. Parastā līklape vairojas ar sporām vai veģetatīvi ar lapu fragmentiem. Šī sūna aug lielākoties degradētās teritorijās, arī uz meža stigām, koku plantācijās uz smilšainas augsnes, kailcirtēs un gar mežu nosusināšanas grāvjiem, arī virsājos vai pelēkajās kāpās.
Balts, pūkains paklājs
Parastā līklape ir dzeltenīgas vai olīvkrāsas sūna, kas sausā laikā kļūst pelēcīga. Lapas šauri lancetiskas ar izejošu dzīslu, kas pāriet caurspīdīgā matiņā – tie padara sūnu samērā viegli pamanāmu un atpazīstamu. Kad sūna ir sausa, lapas sakļaujas, sargā mitrumu, bet baltais matiņš atliecas – tad matiņi katras lapas galā atgādina nelielu zvaigznīti. Baltais matiņš aizsargā sūnu no izžūšanas. Interesanti, ka auga ārējais izskats mainās atkarībā no augšanas vietas: mitros apstākļos sūna izskatās tumši zaļa, pūkaina un bez matiņiem. Tā parasti aug blīvos klājienos. Raksturīgo matiņu dēļ sūnu velēnas reizēm atgādina baltu, pūkainu paklāju. Brioloģe pieļauj, ka to velēnās varētu pārziemot kādas kukaiņu sugas.
Dabas aizsardzības pārvaldē atsaucas uz zinātnieku pētījumiem, kuri, vērtējot iespējamo parastās līklapes ietekmi uz vidi, novērojuši, ka smilšainos zālājos, dominējot ķērpim, šī suga piecpadsmit gadu laikā izveido izteikti blīvu paklāju. Eksperimentā siltumnīcas apstākļos zinātnieki arī pierādījuši, ka parastā līklape negatīvi ietekmē sila viršu sēklu dīgtspēju – sēklas nenonāk līdz augsnei, nesaņem pietiekami daudz ūdens un gaismas. Turklāt aizvien viendabīgāks sūnu sastāvs savukārt samazina kukaiņu barības daudzveidību. Uzskata, ka līdz ar parastās līklapes parādīšanos kāpās Nīderlandē izzudusi stepes čipste – mainoties mikroklimatam, samazinājusies čipstes barības – posmkāju – pieejamība.
Kā norāda Latvijas Botāniķu biedrība, līdzšinējā parastās līklapes invāzijas ierobežošanas pieredze ārvalstīs, tostarp kontrolēta dedzināšana, apbēršana ar smiltīm, velēnas griešana, herbicīdu izmantošana, parasti tomēr izrādījusies nesekmīga. Līdz ar to pašreiz labākais veids, kā ierobežot parastās līklapes izplatīšanos, botāniķu ieskatā ir atjaunot dabisko mitruma režīmu nosusinātos purvos, tai skaitā izstrādātos kūdras purvos.
No kuņģa līdz Marsam
Par to, vai šī sūna būtu pielietojama cilvēka dzīvē praktiski gadījumā, ja tā strauji izplatītos un būtu jākontrolē, informācijas nav. Uz jautājumu, vai ir kādas sūnas, ko varam lietot pārtikā, brioloģe Liepiņa norāda, ka jau pavisam senā cilvēka organismā esot atrasta sūna, kas sastopama arī mūsu dabā. Tiesa, visticamāk, šī cilvēka gremošanas traktā konkrētā sūna nonākusi nejauši, nevis apzināti mielojoties.
Lai arī sūnas ir sastopamas cauru gadu, tomēr tajās ir maz uzturvielu, līdz ar to arī dzīvnieku ēdienkartē tās praktiski nenonāk. Sūnām parasti ir nesagremojama struktūra, kuru dzīvnieks līdz galam nespēj pārstrādāt. Taču viens dzīvnieks gan nesmādē sūnas – dienā tas patērē ap septiņiem gramiem sūnu, gadā nepilnus trīs kilogramus. Sūnas ēd Amerikas svilpējzaķi – mazi, kāmjiem līdzīgi dzīvnieciņi ar īsām kājām, apaļām ausīm un īsu asti, tos mēdz dēvēt par pīkstuļiem, un šķiet, ka tie iedvesmojoši japāņu animācijas dzelteno zaķi Pikaču. Šie dzīvnieki barojas tikai ar augiem, tostarp sūnām, un arī vāc augus, gatavojot no tiem sienu. Svilpējzaķim, košļājot sūnas, tā gremošanas sistēma izdala vielu, kas šīs sūnas procesā bagātina ar uzturvielām vairākkārt.
Taču, pētot dažādu sūnu sugu pielietojumu, redzams, ka noteiktas sūnu sugas Ķīnā izmanto zāļu tējās pret sirds saslimšanām. Tāpat sūnas ieraugāmas jaunos būvniecības risinājumos – tiek veidotas sūnu sienas un sūnu jumti – , bet dienvidos izmanto īpaši izgatavotus sūnu paneļus cīņā ar temperatūras paaugstināšanos klimata pārmaiņu ietekmē. Turklāt pētnieki pat atraduši tuksnesī tādu sūnu sugu, kura, pētniekuprāt, spētu izdzīvot arī uz Marsa – apstākļos, kur ir sauss, ekstrēmi auksts un ir augsts radiācijas līmenis.