Ziemeļfrancijas pilsēta Rubē, kur savulaik plauka tekstila ražošana, uzskatāma par Francijas nabadzīgāko pilsētu: līdzās plašam bezdarbam teju puse iedzīvotāju (46%) dzīvo pat zem nabadzības sliekšņa. Tā vietā, lai gaustos par situāciju, pilsēta mācās mainīt savu ikdienu, pievēršoties gan bezatkritumu (zero waste) dzīvesveidam, gan aprites ekonomikai. Tas ļauj ne vien ietaupīt, bet arī vienlaikus atslogo zemeslodes nastu. Latvijā viesojās pilsētas ilgtspējīgas attīstības eksperts Aleksandrs Garsins, lai dalītos bezatkritumu dzīvesveida veicināšanas pieredzē un iedvesmā ar vietējām pašvaldībām.
Kādi bija priekšnoteikumi tam, lai aizsāktu bezatkritumu dzīvesveida veicināšanas kustību Rubē pilsētā?
Līdz XX gadsimta sākumam Rubē bija vadošā pilsēta Francijā tekstila rūpniecībā, kam vēlāk sekoja pēkšņas ekonomiskās pārmaiņas un krīze. Pilsētai dažādu politisku iemeslu dēļ pašreiz trūkst veiksmīgas atkritumu apsaimniekošanas. Tāpēc izvēlējāmies citu stratēģiju – veicināt šo atkritumu samazināšanos. Tā no tekstila industrijas pakāpeniski pārejam uz bezatkritumu pilsētas slavu.
Ir liela nepieciešamība pēc atkritumu samazināšanas kā mūsu pilsētā, tā pasaulē kopumā. Tas, ko darījām mēs Rubē pilsētā, bija gan ekoloģisks, gan ekonomikā pamatots aicinājums iedzīvotājiem būt daļai no brīvprātībā balstīta izaicinājuma samazināt savu saražoto atkritumu daudzumu uz pusi, respektīvi, par 50% mazāk. Tam sekoja negaidīta atsaucība, iesaistoties ap simts ģimenēm, kuras apņēmās gada laikā panākt saražoto atkritumu daudzuma samazinājumu savā mājsaimniecībā uz pusi.
Ko pašvaldība praktiski nodrošina iedzīvotājiem, lai veicinātu jauno ideju iedzīvošanos?
Mēs nodrošinājām atkritumu svēršanas iespēju, dodot svarus. Ģimenes, uzsākot svēršanu, pašas bija pārsteigtas par milzīgo apjomu, kas nonāk atkritumos – gan šķirojamajos, gan nešķirotajos. Vēl jo īpaši apzinoties, ka šie atkritumi patiesībā ir izdevumi jeb nopelnītā nauda, kura līdz ar lieko iepakojumu un citām nederīgām lietām nonāk atkritumu urnā.
Tāpat pilsētā notiek tematiskas praktiskas nodarbības, kur iedzīvotāji mācās paši gatavot lietas, lai mazinātu nepieciešamību tās iegādāties. Katrs var izvēlēties tēmas, kas pašam ir saistošākās. Tēmu loks ir visplašākais, bet nodarbībām svarīga praktiskā ievirze un regularitāte, cikliskums, lai ikviens var pieslēgties šīm idejām jebkurā sev ērtā brīdī. Tur gan aicinām izvērtēt dzeramā ūdens pirkšanas nomaiņu uz pārbaudīta krāna ūdens lietošanu ikdienā, tā gan ietaupot, gan nepērkot plastmasas pudeles, gan veicinām savu mazdārziņu kultūras iekopšanu, gan ļaujam izprast komposta veidošanas pamatprincipus.
Ja ģimenes vairāk gatavo pašas, tās vairāk spēj kontrolēt arī pārtikas izcelsmi un sastāvdaļas, netieši pārejot uz veselīgākām maltītēm. Līdz ar atkritumu kalna sarukšanu samazinās arī patēriņš, ļaujot ne tikai ietaupīt, bet arī dzīvot veselīgāk. Filosofiskā līmenī aicinām katru apzināties savu atbildību par ietekmēm, ko rada pašu izvēles. Patēriņa izmaiņas samazina atkritumu maisa smagumu, kas ir smaga ietekme uz vidi kopumā. No bezatkritumu pieejas mēs pārejam uz aprites ekonomiku.
Kā mainījusies kustībā iesaistīto ikdiena, bet kā – dzīve pilsētā?
Viena gada laikā bezatkritumu izaicinājumā iesaistītajām ģimenēm saražoto atkritumu skaits kļuvis pat četras reizes mazāks nekā vidējai mājsaimniecībai Rubē pilsētā. Šis dzīvesveids rezultējas līdz pat 3000 eiro ietaupījumos gadā. Pilsētā ir otro roku veikali, mums ir beziepakojumu veikali un tirdziņi, pieejamas kompostēšanas iespējas. Arī skolas ir iesaistītas: piemēram, katram ir sava salvete, īpaši atzīmēta, tiek uzskaitīti pārtikas atkritumi, notiek atkritumu šķirošana.
Tiklīdz šāda bezatkritumu ideja kādā vietā aizsākas, tā turpina soli pa solim augt, piepulcinot un iesaistot citus. Rubē pilsētā šo atkritumu jautājumu sākām skatīt ne tikai no iedzīvotāju skatpunkta, bet jau politiskā līmenī. Citur Francijā un citās valstīs, kur nav politiska skatījuma šim jautājumam, ir spēcīgas domubiedru kustības, kuras jau dodas tajā pašā virzienā.
Ieradumu maiņa nekad nav viegla, taču ar piemēru rādām, kā var patērēt citādi, turklāt sajūtot to pašu naudas makos kā ietaupījumu. Nopērkot to, ko izmet, cilvēks izsviež vējā pats savu pelnīto naudu.
Sabiedrība nav viendabīga, un pārmaiņām nav gatavi visi pat vienas ģimenes lokā...
Uzsākot mūsu kustību 2015. gadā, tajā piedalījās 100 ģimenes jeb aptuveni 1000 iedzīvotāju, kas veidoja tikai 1% no pilsētas pamatiedzīvotāju skaita. Ar katru gadu šis skaitlis auga – šogad ģimeņu skaits mērāms 800 mājsaimniecībās. Var teikt, ka kopš tā mirkļa šīm ģimenēm dzīve ir krasi mainījusies: mainījušie ir paradumi, uzlabojušās sociālās attiecības ar draugiem, kaimiņiem, apkaimes iedzīvotājiem. Ģimenes iedvesmo citus, entuziastu skaitam aizvien augot. Strādājam ne tikai ar ģimenēm, bet arī ar skolām un uzņēmējiem, risinot šo jautājumu kompleksi. Protams, vienmēr būs sabiedrības grupas, kurām ir grūtāk pieņemt pārmaiņas. Un tas pat nav jautājums par paaudžu atšķirībām, tas ir jautājums par indivīda izvēlēm un rīcībām. Ja notiks darbs ar tiem, kas saprot un dara, arī pārējā sabiedrības daļa ar laiku iekļausies un pieņems jauno realitāti.