Pieci jautājumi: Neskumt, bet rīkoties

Sākot ceļu uz bezatkritumu dzīvesveidu un saskaroties ar šķēršļiem tā īstenošanā, vainas apziņas vietā Mairita Lūse, kas pārstāv kustību Zero Waste Latvija, iesaka drīzāk būt dusmīgam un rīkoties tā, lai šo izaicinājumu kļūtu mazāk. Ne tikai savā ikdienā, bet arī plašāk – atkritumu šķirošanas konteineru pieejamībā, iepakojuma pārstrādes iespējamībā, iepirkšanās paradumu maiņā, sabiedrības izpratnē par nepieciešamību rīkoties. 

Cik lielā mērā bezatkritumu dzīvesveids ir iespējams pilsētvidē? 

Ja ar zero waste pieeju saprotam vispārēju ietekmi uz vidi, tostarp CO2 emisijas, pilsētnieki var izrādīties pat videi draudzīgāki, jo viņi dzīvo kompaktāk, nemērojot lielus attālumus pēc produktiem un pakalpojumiem. Ja dzīvojam viensētā, braucam lielu attālumu uz pilsētu, vedam produktus no veikala uz mājām, ietekme uz vidi ir lielāka. 

Pilsētā ir vieglāk arī nodrošināt dažādus centralizētos risinājumus. Atšķiras paradumi, kurus vērts pārdomāt pilsētā un kurus – laukos. Vadot nodarbības par bezatkritumu dzīvesveidu, grūti teikt rīdziniekiem, lai tie audzē savus dārzeņus un kompostē, savukārt lauku iedzīvotājiem nav iespējams ieteikt doties uz beziepakojuma veikalu, jo tāda tur gluži vienkārši nav. Pilsētai ir priekšrocības ieviest zaļas iniciatīvas efektīvāk nekā laukos, kur cilvēki dzīvo izkliedēti.

Ko uzskati par būtiskākajiem izaicinājumiem atkritumu jomā patlaban Latvijā?

Ne visas pilsētas ir vienādas. Piemēram, Cēsīs, kur aktīvi strādā pie cilvēku izglītošanas, no savāktā nav pārstrādājami tikai 25% šķiroto atkritumu. Rīgā tas sastāda pusi vai pat vairāk – savākto šķiroto atkritumu kvalitāte ir krietni zemāka. Rīgas gadījumā jāuzlabo gan atkritumu šķirošanas konteineru pieejamība, palielinot to skaitu, gan arī iedzīvotāju izglītotība šķirošanas jautājumos. 

Lai sistemātiski samazinātu atkritumu daudzumu, jāpiedāvā labākas šķirošanas iespējas. Uzņēmumam Rīgas namu pārvaldnieks 36% apsaimniekoto māju nav dalīti vākto atkritumu konteineru vispār. Labā ziņa Rīgā ir tā, ka te ir daudz beziepakojuma veikalu, kas ļauj samazināt iepakojuma daudzumu, ir daudz lietoto apģērbu un labdarības veikalu. Tiesa, tik daudz ēdienu piegādes kurjeru kā pašreiz, kas veido daudz nepārstrādājama iepakojuma, pirms gadiem neredzējām. Arī steigā paķerta kafija kādā kioskā vienreizlietojamā krūzītē ir lielpilsētas parādība. 

Tiekoties ar vecāko paaudzi, redzu, tā saprot, ko nozīmē beziepakojuma dzīvesveids. Taču ir daļa sabiedrības, kurai ierobežot savu patēriņu ir pat sāpīgi, atceroties laiku, kad nācies dzīvot taupīgi. Nedomāju, ka manu dzīves kvalitāti pasliktina tas, ka aizeju nopirkt cukuru ar savu burciņu, nevis pakā. Jūtos pat laimīgāka, apzinoties, ka neesmu radījusi atkritumus. Cukurs jau ir viens un tas pats, tāpat kā daudzi citi produkti. 

Kurš ir pašu ģimenes nesenākais paradumu maiņas piemērs? 

Mēģinu lēnām pāriet uz minimālismu un saprotu, cik tas grūti. Ir grūti neapaugt ar lietām. Cītīgi skatos uz to, ko vispār ienesu savās mājās. Jāatzīst, ar bērnu ģimenē tas ir sarežģītāk. Cenšos pusdienu nolūkā ēdienu piegādes vietā pati doties uz veikalu vai kafejnīcu ar saviem traukiem. Pašreiz cenšos tikt vaļā no liekajām lietām virtuvē. Mēģinu saprast, kā sadzīvot pandēmijas laikā ar ierobežotām izklaides iespējām, lai nesanāk tās aizstāt ar iepirkšanos, kas īslaicīgi iepriecina cilvēku.

Kā nevainot sevi, ja nevar īstenot bezatkritumu dzīvesveidu uz visiem 100%? 

Mēs nevaram būt perfekti neperfektā sistēmā. Nevar prasīt, lai cilvēks, dzīvojot sistēmā, kas pašreiz neplānoti kāpinājusi atkritumu radīšanas daudzumu, būtu simtprocentīgi pareizs. Koncentrēšanās uz perfekcionismu vispār nav veselīga. Ja cilvēks koncentrējas ļoti šauri uz sevi, sākdams šaustīt sevi par katru mazo lietu, viņš neredz kopainu. Nejautā, kāpēc veikalos vispār ir šāds iepakojums, kas nav pārstrādājams. Tādos gadījumos vainas izjūtas vietā drīzāk ir vieta dusmām. 

Cilvēkam jādara tik daudz, cik viņš var, jūtoties pats ar sevi mierā. Katram tā līnija jānovelk pašam. Ja pienāk brīdis, kad tas sagādā tikai galvassāpes, ieguvumu nav ne videi, ne pašam. Svarīgi ir saprast, kāpēc gribu dzīvot zaļi. Lai ievilktu ķeksīti pie vārdiem "esmu labs cilvēks"? Tad tā nav īstā motivācija, nebūs vēlmes skatīties arī uz savām kļūdām. 

Ja kāds cits pārmet, ka nedari pietiekami vai tikai zīmējies, vai esi radikāls, tas vairāk stāsta par šo cilvēku. Cilvēkiem ir bail atzīt, ka vides problēmas pastāv. Skatoties uz statistikas datiem, ir skaidrs, ka nepieciešams samazināt radīto atkritumu daudzumu, lai samazinātu to ietekmi uz vidi. Tas nav ētiskas dabas jautājums. Tā ir nepieciešamība. 

Vai pandēmija būs radījusi ne tikai lielu apjomu atkritumu, bet arī videi labvēlīgas izmaiņas cilvēku uzvedībā vai patēriņā?

Apsaimniekotāji saka, ka radīto atkritumu daudzums šajā laikā Latvijā pat ir samazinājies. Iespējams, pieaudzis iepakojuma apjoms, bet ir bijis mazāk veikalu apmeklējumu, mazāk ballīšu, mazāk iespēju radīt atkritumus. No otras puses, negribu teikt, ka tas nāk par labu dabai, radot maldīgu priekšstatu – lai dzīvotu zaļāk, tam jānotiek tik sāpīgā veidā kā pandēmija. Tas noteikti nav veids, kā atrisināt vides problēmas un dzīvot zaļāk, esot ieslēgtiem četrās sienās ar mazāk iespējām satikt citus cilvēkus.