Jāuzsver, ka Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros, piedaloties KRP, īstenots projekts Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju Zemgalē un Ziemeļlietuvā apsaimniekošanas uzlabošana, radot ilgtspējīgu pamatu dabas teritoriju saudzīgai apsaimniekošanai un dabas vērtību saglabāšanai, kā arī projekts Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas labākai pierobežas reģionu pieejamībai, vēsta Latvijas Dabas aizsardzības pārvalde.
Uz Sviles avotiem pēc dzeramā ūdens brauc tuvumā esošo apdzīvoto vietu iemītnieki, un šo avotu apskati iecienījuši tūristi - KRP viesi. Brīdī, kad pie avotiem ierodas Vides Diena, no tiem ūdeni aizrautīgi smeļ un lielās plastmasas pudelēs lej vietējie lietuvieši, bet avotu apkārtni tikpat aizrautīgi fotografē latviešu un lietuviešu valodā runājoši ceļotāji.
Avotu ūdens cienītāji apgalvo, ka plastmasas pudelēs ielietais ūdens labi garšo vēl daudzas dienas pēc aizvešanas mājās un dzert ūdeni no šiem avotiem, nevis no mājoklī esošā ūdens krāna esot rūpes par veselību - tāpat kā pirkt bioloģisko lauksaimniecību ekoproduktus. Savukārt Ramute, skolotāja no Viļņas, stāsta, ka palūkoties uz avotiem atbraukusi, lai par tiem pastāstītu skolēniem dabas zinātņu ievirzes mācību stundās. Tepat sastaptie viesi no Latvijas teic, ka informāciju par Sviles avotiem pamanījuši internetā un mērojuši ceļu no Jelgavas puses līdz KRP, lai izpētītu, cik krāšņi patiesībā ir avoti, par kuriem lasāms, ka tie ierindojas Lietuvas iespaidīgāko avotu vidū.
KRP sarūpētā informācija par Sviles avotiem vēsta, ka te "1,8 hektāru platībā vārās vairāk nekā simt avotaino acu", no kurām "izplūst Sviles upīte". Jāteic, patlaban "avotainās acis" gan samanāmas ar pamatīgu piepūli. KRP pārstāvju sniegtais skaidrojums ļauj saprast, ka meliorācijas ietekmē daļa avotainās platības pārpurvojusies un tāpēc mūsdienās "avotu pulss nav lielāks par trim centimetriem". Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, XX gadsimta pirmajā pusē gan avoti bijuši krietni iespaidīgāki un avotu ūdens pat tiecies laukā no zemes pret debesīm ar strūklakas cienīgu spēku. Tomēr 1985. gadā Sviles avoti pasludināti par hidroģeoloģisko dabas pieminekli, bet 20 gadus vēlāk atzīti par Eiropas Savienības mērogā nozīmīgu dabas objektu.
Atrodoties pie avotiem, secināms, ka XXI gadsimtā plaši izplatītā komercializācija gan pagaidām Sviles avotiem gājusi apkārt ar līkumu - te atšķirībā no vairāku citu Baltijas avotu apkārtnes neredz tirgotājus, kuri par milzīgām summām pārdotu plastmasas pudeles ūdens mājāsvešanai, tāpat neredz arī neizprotamas kvalitātes suvenīrnieciņu pārdevējus. Apkārtne ap Sviles avotiem ir tieši tik sakopta, lai tajā būtu patīkami uzturēties, un tieši tik mazcivilizēta, lai iepirkšanās kārdinājumi nedominētu pār dabas izpēti, proti, iepirkšanās kārdinājumu nav vispār.
KRP dibināts 1992. gadā, lai rūpētos par Lietuvas rietumu daļā esošā Žemaitijas novada pauguraino ainavu aizsardzību, uzmanību pievēršot gan dabas, gan kultūrvēstures vērtību saglabāšanai, kā arī popularizēšanai. Parka platība nedaudz pārsniedz 17 tūkstošus hektāru, un tas administratīvi atrodas divos - Šauļu un Kelmes - rajonos. Pēc statistikas datiem, KRP teritorijā esošajās apdzīvotajās vietās un nomaļajās lauku mājās mīt kopumā aptuveni 1200 cilvēku, un maz ticams, ka iemītnieku skaits patlaban aug. Staigājot pa reģionālo parku, labi pamanāms, ka tā teritorijā dominē meži, kas kopumā aizņem vairāk nekā 12 000 hektāru. Jāpiebilst, ka KRP tiek uzskatīts par vienu no mežiem bagātākajiem reģionālajiem parkiem visā Lietuvā.
Paši vietējie atzīst, ka pagaidām Lietuvas daļa, kurā atrodas KRP, nav plaši pazīstama aiz valsts robežām, lai gan varētu būt - dabas pētnieki saskaitījuši, ka reģionālajā parkā atrodamas ap 900 dažādu augu sugu, te pamanāmi visai seni un iespaidīgi koki, turklāt KRP ir ūdeņiem bagāts. Parkā ir ne vien Sviles avoti, bet arī ap 30 dažāda lieluma ezeru, ap 20 upīšu, turklāt ir arī ar uzņēmējdarbību saistīti ainavas elementi - zivsaimniecības dīķi, kas KRP panorāmu padara līdzīgu Lubāna ezera apkārtnei Latvijā un piesaista dažādus putnus, to vidū zivju gārņus un jūras ērgļus.
Unikāls ūdens objekts ir kādreizējais Ventas-Dubīsas kanāls, kam gan mazāk saistības ar sargājamām dabas vērtībām, vairāk ar vēsturi. XIX gadsimtā bijis plānots uzbūvēt grandiozu ūdensceļu divu upju - Ventas un Dubīsas - savienošanai, būvniecība sākās, bet netika pabeigta - tiesa gan, politisku, nevis ekonomisku iemeslu dēļ. Mūsdienās, vērīgi lūkojoties, netālu no Kurtuvēniem var ieraudzīt kanāla daļu.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu