Ar priecīgo ziņu, ka Māra Putniņa piedzīvojumu romāns _Mežonīgie pīrāgi _nominēts Vācijas Jaunatnes literatūras balvai, no Leipcigas grāmatu tirgus atgriezusies Latvijas literātu grupa - rakstnieki, izdevēji, ilustratori, tulkotāji.
Sestdien, 18. augustā, Somijas sabiedriskās televīzijas kanālā Yle Teema pirmizrādi piedzīvos režisores Kristīnes Želves dokumentālā filma Fedja.Filmas pirmizrāde notiek Teuvo Tulio, īstajā vārdā Teodora Tugaja, simtgadei veltītā retrospektīvā, pastāstīja filmas veidotāji. Filma ir tapusi kā Latvijas un Somijas kopražojums, tā stāsta par Tulio bērnības laiku Latgales ciemā – kā Latgales ainavas, sadzīve, Tulio neparastā dzimta un zēna bērnības pārdzīvojumi un iespaidi vēlāk parādās viņa režisētajās filmās.
Kad kārtējo reiz nākas klausīties, kā skaļi tiek pieprasītas atskaites par kultūras "sabiedrisko labumu" – ko mūsu rakstnieki var "piedāvāt sabiedrībai", kāda būs "atdeve" no papildu finansējuma kultūrai, kā māksla varētu labāk atbilst "sabiedrības vajadzībām", es domāju – kā, nu kā aprēķināt, kādās mērvienībās izmērīt kultūras "sabiedrisko labumu", kā pierādīt tās "atdevi un lietderību"?Ja ar zeķbikšu vai zābaku ražošanas – tirgošanas atdevi var tikt galā diezgan elementāri, tad kā izkalkulēt, piemēram, grāmatas "lietderības koeficientu" un "atdevi"? Pēc tirāžas un pārdoto eksemplāru skaita? Nu nez’ – vismaz manā radu un draugu lokā mēs mēdzam mainīties ar grāmatām, jo saprotamu iemeslu dēļ visu, ko gribas izlasīt, nopirkt nevar, un tā nu sanāk, ka vienu likumīgi iegādātu grāmatu dabū izlasīt savi ašpadsmit /pārdošanas statistikā/"neredzamie" lasītāji.
Režisore un rakstniece Kristīne Želve meklē varoņus video projektam Atstāstījums, kas septembrī piedalīsies ceturtajā starptautiskajā mākslas festivālā Survival Kit, pavēstīja topošā projekta autore.Video projektā Atstāstījums aicināti piedalīties abu dzimumu un visu vecumu cilvēki, kas lasa latviešu literatūru.
Tikko kā Tviterī un medijos aumaļām parādījās ziņas, ka viņš rāpjas Vanšu tiltā, man nez kāpēc nebija ilūziju, ka šoreiz viss beigsies „laimīgi” – tas ir – ar uz nenoteiktu laiku atliktu nāvi.
Ar Kristīni Želvi sarunājas Dace Rukšāne.Šogad tu esi nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kā debitante par savu pirmo grāmatu Meitene, kas nogrieza man matus. Bet stāsti tapuši teju pirms desmit gadiem. Kāpēc tikai tagad?Tā gluži, ka es negribēju tos publicēt agrāk, nebija. Kad rakstīju stāstus, mans virsmērķis nebija publicēties, bet nebija arī doma, ka nu nevienam tos nerādīšu, turēšu dziļā atvilktnē kā savu lielo noslēpumu.
Tiešām neatceros, kurš teica, ka režisors ir jau pirmajā filmā - viss Trifo ir 400 sitienos, viss Vigo - Nulle uzvedībā. Varbūt Tarkovskis? Droša neesmu, bet tā doma, ka viss būtiskais ar mums notiek jau bērnībā un tālākais - vienīgi суета сует* - tā gan pieder Andrejam Arsenjevičam.
10. martā plkst. 12 Rakstniecības un mūzikas muzejā notiks Lasītāju kluba tikšanās, kurā ikviens ir aicināts piedalīties sarunās par Kristīnes Želves stāstu krājumu _Meitene, kas nogrieza man matus, ko izdevis apgāds Mansards_.Pati autore Kristīne Želve par grāmatu raksta: "Stāstu cikla Meitene, kas nogrieza man matus vienojošais elements ir 90.
Apgāds Mansards laidis klajā Kristīnes Želves pirmo grāmatu - stāstu krājumu Meitene, Kas Nogrieza Man Matus, portālam Diena.lv vēsta apgāda Mansards pārstāvji.Pati autore par grāmatu saka: „Stāstu cikla Meitene, Kas Nogrieza Man Matus vienojošais elements ir 90. gadi - radikālu pārmaiņu laiks Latvijā, robežperiods, kuru šobrīd jau klasificējam kā „vēsturisku”, pētām tā fenomenu un dēvējam par retro.