Latvijas lepnums

Meklē zvanu un likteņstāstus

«Šajā vietā, kur mēs tagad esam, kādreiz bija vecais Dagdas tirgus laukums, ebreju veikaliņi, svētkos te notikušas aizsargu parādes, skanējusi mūzika,» ar vienu rokas mājienu Aivars uzbur veselu pasauli. Šķiet, ēkas sienas atkāpjas, stindzinoši aukstajā telpā mums apkārt cieši sanāk tie, kuri kādreiz te dzīvojuši, jutuši, mīlējuši, viņu siltās dvašas kā mazi mākonīši sasilda nemīlīgo pelēkumu.

2. decembris, 2011, 11:16

Liek saviem skolēniem dzīvot, ne eksistēt

Nesavtīgs darbs ārpus darba laika – galvenais iemesls, kāpēc sporta skolotājs Vladimirs Priede izpelnījies kolēģu un savu audzināmo apbrīnu un izvirzīts Latvijas lepnuma balvai. Strazdumuižas internātskola ir vienīgā izglītības iestāde valstī, kur bērniem un jauniešiem ar nopietniem redzes traucējumiem tiek nodrošināts redzes īpatnībām pielāgots mācību process.

23. novembris, 2011, 13:21

Sirdsdarbs - Lestenes baznīca

Tas ir viņas sirdsdarbs, un lesteniekiem ar to ļoti palaimējies, tā par Ineses Cērpas paveikto savulaik greznākā Kurzemes dievnama - Lestenes baznīcas - atjaunošanā teic bijusī Lestenes pagasta padomes priekšsēdētāja Dzintra Mihailova. Tas nav bijis viegli, jo nācies sastapties ar dažādām grūtībām. Turklāt arī pašiem lesteniekiem bijis jāpierod pie domas, ka dievnamu var atjaunot.

21. novembris, 2011, 14:19

Bērna personību izloba kā kastani

«Es te jūtos kā īstā ģimenē,» klusā balstiņā, taču droši veroties acīs saka Šūpulnieku ģimenes jaunākā meitene Ilze. Viņa Šūpulnieku mājās Līvānos ir visīsāko laika brīsniņu - kopš maija. Tomēr var just, ka viņai ir pielipis lielās ģimenes dzīvīgais rotaļīgums un atsperīgā jokošanās. Šūpulnieku ģimene ir neparasta - tajā uzaugušas Pētera un Marijas meitas Māra, Madara un Magda, pirms desmit gadiem aizbildniecībā paņemtais Ričards, un viņi lolo vēl trīs audžumeitas Ilonu, Ingu un Ilzi. «Mēs visi esam saraduši būt kopā. Ja kāda nav, ir tukšuma sajūta,» saka Madara.

12. novembris, 2011, 9:00

Kolēģi Lībijā kara vidū neatstāja

Kad SIA Šlokenbeka darbu vadītājs Rimants Daugats parakstīja līgumu ar austriešu firmu Strabag par ceļu būvniecību Lībijā, kāds no tā punktiem vēstīja, ka kara gadījumā firma garantē evakuāciju. Tas izraisījis smaidu. Kāds karš? Darbs. Taču karš sākās ātrāk, nekā beidzās Rimanta darba līgums, turklāt uzliekot neplānotus pārbaudījumus.

9. novembris, 2011, 9:53

Viņu labie darbi ir kā eņģeļa spārni

29. oktobris, 2011, 10:14

Atstāj vīna kalnu 100 Valmieras draugu dēļ

Valmieras novada fonda (VNF) vadītājs Ansis Bērziņš ir 27 gadus vecs enerģisks censonis, kurš, lai gan dzimis un uzaudzis ilggadēju Sabiles vīna kalna kopēju ģimenē, pēc mazpilsētas vidusskolas beigšanas devās uz Ziemeļvidzemi, lai tur ar laiku aizsāktu ko pavisam jaunu. Vēl būdams Vidzemes Augstskolas (ViA) Komunikāciju un sabiedrisko attiecību nodaļas 3. kursa students, puisis aktīvi iesaistījās topošā Valmieras novada fonda izveidē un 2005. gadā kļuva par tā vadītāju.

26. oktobris, 2011, 8:30

«Glābšanas operācijas» ir teju ikdiena Miežu ģimenei Īrijā

«Lūdzu neatsakiet man palīdzību… es būšu ļoti pateicīga… es tik tiešām negribu beigt savu dzīvi kādā bordelī…,» apjēgusi, ka iekritusi pakistāņu slazdos, aptuveni pirms diviem gadiem Draugos pēc palīdzības sauca kāda meitene. Izmisuma dzīta, viņa bija izsūtījusi 52 vēstules pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem, kuru profilos saskatīja kādu saistību ar Īriju. Atsaucās tikai viens – Īrijas latviešu ziņu portāla Baltic-Ireland līdzīpašnieks Imants Miezis. Sekoja zvans policijai, vēstniecībai un tikšanās ar gūstekni.

21. oktobris, 2011, 8:30

Laimīga, jo dara to, kas patiešām patīk

Pajautājiet Velgai Vītolai - kā klājas taviem bērniem? Viņa vienmēr smiedamās atbildēs ar pretjautājumu: «Kuriem - četrkājainajiem vai divkājainajiem? Mana mūža pirmie bērni un mazbērni bija ar četrām kājām.» Līgatnes dabas takās Velga sāka strādāt pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas smieklu dienā - 1981. gada 1. aprīlī. Pēc trīsdesmit gadiem, kas aizvadīti vienā darbavietā, viņa saka: «Esmu tik laimīga, cik vien cilvēks var laimīgs būt.

14. oktobris, 2011, 9:54

Viņas zina, kā dzimst labdarība

Anda Tropa un Anna Šmite ir divas deviņpadsmitgadīgas meitenes, kas nemēdz uz rītdienu atlikt to, ko var izdarīt šodien. Viņas negaida, kad sāks pašas pelnīt naudu, lai varētu ziedot. Viņas ziedo jau šodien to, kas viņām ir - laiku un gaišas domas. Jau divus gadus noorganizējušas akciju Palīdzēsim Ziemassvētkos!, Anna un Anda atkal sāk rosīties, lai desmitiem bērnu dāvātu savu uzmanību, pašu rokām ceptas piparkūkas un pīrādziņus. Taču pats galvenais, ko viņas gribētu dot bērniem - pārliecību, ka šajā pasaulē ir tik daudz mīlestības, ka tās pietiek visiem.

4. oktobris, 2011, 9:50

Neprotu pamest nelaimē

«Uzskatu, ka Linda Demitere ir Latvijas lepnums, jo dara vairāk nekā no viņas varētu prasīt, gan strādājot brīvprātīgu darbu slimnīcā, gan palīdzot bezpalīdzībā nonākušajam Ainaram. Viņai ir tikai 17 gadu, bet tas, ko viņa ir izdarījusi ar savu spēku un enerģiju, ir apbrīnas vērts!» Tā rakstīts pieteikuma vēstulē Dienai. Liepājā tiekamies Lindas mājās, kur uz nedēļas nogali atvests arī Ainars. Puisis ratiņkrēslā sēž braši, bet ik pa brīdim grimases nodod, ka kaut kas sāp, nodevīgi dreb viena kāja. Ārsti gan esot mierinājuši, ka tā ir laba zīme - nervi ir dzīvi.

22. septembris, 2011, 10:14

Šodien

Latvijas lepnums