Kad aizvērta grāmatas Mati sarkanā vējā pēdējā lappuse un līdzi dzīvots tās autoram garmatainajam hipijam Alfrēdam Stinkulam, pat līdz sāpēm jūtot, kā kāds parauj aiz matiem, kāds nicīgi nolamā, kāds morāli pazemo... Tad rodas arī jautājums: un kas bija pēc tam? Grāmata beidzas ar to, ka Alfrēds ar koferiem no Padomju Latvijas dodas prom uz Rietumiem, ir 1986. gada ziema – Puteņu mēnesis.
Laukos dzīvojošos, arī Eglonu Brūnu, pandēmija gandrīz neskar, viņš pastāsta: "Ceļos pirms pulksten sešiem, pavingroju un kopā ar Radio 2 atskaņoto nodziedu valsts himnu. Tad izstaigāju riņķi pa dārzu, apskatos, kā zaķi lēkājuši ap ābelītēm. Manējās tikai paosta, jo pamatā ir plūmjlapu ābeles, kas garaušiem negaršo."
"Pats svarīgākais cilvēkam ir tas, kas viņa galvā, – lai prot atrast mērķus dzīvei arī tad, kad jau ir aizgājis pensijā," uzskata Mudīte Paegle, ilggadējā Latvijas Radio žurnāliste, tagad Latvijas Radio Arodbiedrības priekšsēdētāja un jau vairāk nekā 20 gadu nevalstiskās organizācijas Sūrābele – biedrības bērniem ar invaliditāti un hroniskām slimībām – vadītāja.
Pirms 30 gadiem Rēzeknes apkaimē tika filmēti pirmie kadri režisora Jāņa Streiča filmai Cilvēka bērns pēc Jāņa Klīdzēja tāda paša nosaukuma romāna. Pirmās mākslas filmas latgaliešu valodā uzņemšana kļuva par nozīmīgu notikumu Latgales kultūras dzīvē, tajā iesaistījās daudzi Latgales kultūras darbinieki. Par filmas direktora vietnieku kļuva toreizējais Rēzeknes Piena konservu kombināta (RPKK) kultūras nama direktors Pēteris Keišs. Ilggadējais kultūras darbinieks, vairāku Latgalē nozīmīgu pasākumu iniciators arī šovasar atzīmēs nozīmīgu dzīves jubileju. Viņa mūžs ir gluži kā daļa no XX gadsimta Latvijas vēstures ar visām tās sarežģītajām peripetijām.
"Mūsu mīļie seniori! Mēs kopā esam pārdzīvojuši ar pandēmiju saistītos ierobežojumus pavasarī, mazliet atpūtušies vasarā un nu kopš rudens turamies pretī šai sērgai, pieciešot jaunus ierobežojumus. Jūs, kas piedzīvojuši grūtus laikus, karus, represijas, trūkumu, ar savu pacietību un izturību esat piemērs mums, saviem bērniem un mazbērniem! Cīņa ar pandēmiju ir nežēlīga, kā īstā karā – ar cilvēku upuriem, liegumiem, cilvēciskiem varoņdarbiem! Bet līdz uzvarai vēl mērojams tāls un grūts ceļš – mums tas jāveic kopā!" seniorus uzrunā Irēna Kondrāte, Rīgas domes Labklājības departamenta direktore.
Par dažiem līdzcilvēkiem mēdzam teikt – šie vienmēr kā kaķis nokrīt uz četrām kājām, no jebkuras situācijas rod izeju. Vēl viņus raksturo darba spars, apņēmība un optimisms.
Vienkārši ar kādu parunāt par dzīvi – arī šis ir viens no Covid-19 laika noslēgtās dzīves pārbaudījumiem, kad sabiedriskākam cilvēkam sociālo kontaktu un ārpus mājas gūtu emocionālo iespaidu trūkums atņem dzīvesprieku.
Andri Lusti un viņa kundzi Silviju pazīstu diezgan sen. Ikreiz, kad Jaunajam Miltu teātrim, kuru 2007. gadā Ķekavā nodibināja viņu meita Līga Milta, ir pirmizrāde, vecāki ierodas to noskatīties. Ne reizi vien esmu pabrīnījusies, ka pēc tam abi seniori vēlu vakarā mēro ceļu atpakaļ uz Brenguļu pagastu. Tagad skaidrs, kāpēc: viņu aprūpē ir vairāki Šarolē tīršķirnes jaunlopiņi un vēl dažas dzīvas radības, kas no rīta jāpabaro un jāapkopj.