Mērķtiecīgs cilvēks ar milzīgām darbaspējām, prasīgs mūzikas pedagogs, seškārtējs Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsdiriģents un 2013. gada goda virsdiriģents – tāds ir liepājnieka Jēkaba Ozoliņa īsais raksturojums.
Viņa 75. jubileju pērn decembrī bija paredzēts atzīmēt vērienīgi – koncertzālē Lielais dzintars kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri (LSO), Liepaja Music Orchestra un solistiem. Koncertā izskanētu jubilāra un viņa skatuves partneru veidota programma ar populārām melodijām, džeza mūziku, bigbenda klasiku un mūsdienu aranžējumiem. Pandēmija iecerei pārvilka svītru, taču Ozoliņš nebēdā – gan jau koncerts Pasaule Liepājā un Liepāja pasaulē izskanēs vēlāk, iespējams, atjaunotās estrādes Pūt, vējiņi! atklāšanas pasākumā.
Kopā ar maestro
Jēkabs Ozoliņš neuztraucas arī par laika straujo ritumu un citē komiķi Galiginu: ""Es jau teicu, ka gadi paies. Man bija taisnība – gadi pagāja!" Pašlaik ir izdevība rāmi izvērtēt, kas izdevies, kur esi kļūdījies." Nesen viņš datorā ieglabājis trīs Raimonda Paula koncertus Maskavā. Ar maestro Ozoliņš sadarbojies vairākkārt, ir, ko atcerēties: "Satikāmies Mežaparka Lielajā estrādē, kur biju Dziesmu svētku virsdiriģents. Pēc tautas dziesmas Emiļa Melngaiļa apdarē Tumša nakte, zaļa zāle skatītāji nebeidza aplaudēt, sauca "atkārtot!", un nācās nodziedāt divas reizes. Pauls savā stilā noteica: "Nepaliec iedomīgs, manu dziesmu Sasala jūrīna arī divreiz nodziedāja.""
2002. gadā R. Pauls uzrunājis Jēkabu, lūdzot izveidot dziesmu ciklu no izrādēm, ko izpilda LSO, bigbends un koris. Divdaļīgo koncertu pēc tam nospēlējuši Rīgas Kongresu pilī. Citkārt maestro kopā ar LSO spēlējis Liepājas dzintarā, un koncerts ierakstīts DVD. Lielākais un jaukākais projekts – par godu firmas Aile jubilejai izdotais kompaktdisks, kurā klasiskā mūzika satikās ar džeza mūziku. "Ar ideju klavieru miniatūrām pielikt simfonisko orķestri un klasisko tēmu manierīgāk spēlēt džezā devāmies pie Paula, viņš piekrita. Skaņdarbi ierakstīti studijā, un kompaktdisks CrossRoads ieguva divas nominācijas. Klausoties ar austiņām, dzirdams, cik ģeniāli Pauls nospēlēja," diriģents joprojām ir sajūsmināts.
Ar LSO viņš sadarbojies jau 1965. gadā, vēl mācoties mūzikas vidusskolas klases otrajā kursā. Kad atjaunots Liepājas Pūtēju orķestris, skolas direktors viņam iedevis mežragu un teicis, ka vakarā Raiņa parkā būs jāspēlē dejas. Instrumentu muzikālais puisis patstāvīgi apguvis deviņās stundās un jau pēc gada pūtis otro vai trešo mežragu LSO sastāvā.
Sākās ar mandolīnu
Muzikalitāti Jēkabs mantojis no vecmāmiņas Elizabetes. Viņa daudz dziedājusi un pamanījusi, ka puisēns no koka izgrebtai figūriņai velk pāri stīgas. Mēģinājums uztaisīt mandolīnu nav izdevies, tad omīte dzimšanas dienā uzdāvinājusi īstu, un mazdēls pats to apguvis. Kad zēna tēvs, MRS šoferis, pārcelts darbā uz Dundagu, ģimene viņam sekojusi. "Drīz tētis dabūja darbu Grobiņas MRS, un septiņas klases pabeidzu Grobiņas skolā. Tur uztaisījām blicīti – divas mandolīnas, ģitāra un bungas, skolotājs spēlēja vijoli."
Uz Grobiņu atbraukusī aģitbrigāde no Liepājas Mūzikas vidusskolas ietekmējusi Jēkaba turpmāko ceļu. Iestāšanās Liepājas Mūzikas vidusskolā gan sanākusi ar tādu kā mānīšanos: "Skolotājs Klucis nospieda taustiņus uz klavierēm un vaicāja, cik skaņas dzirdu. Šur tur trāpīju. Līdz eksāmenam nākamajā dienā bija jāiemācās nodziedāt dziesmu divbalsīgi. Noskatījos, ka skolotājam ir grāmata ar dzelteniem vākiem, un to nopirku. Mājās uz mandolīnas perfekti iemācījos pirmo un otro balsi. Eksāmenā pats labi nodziedāju un vēl draugiem varēju piepalīdzēt."
Mūzikas skolā jaunietim bijuši lieliski pedagogi, arī pats ļoti centies. Kursabiedri reizēm mēģinājuši izvairīties, piemēram, no solfedžo. Jēkabs tam neredzējis jēgu, pat individuāli mācījies harmoniju, bet vienalga nesaņēma augstāku atzīmi par četrinieku. Gribējis vairāk. Vienu rītu skolotājs, ne vārda nesakot, uz klavierēm nospēlējis 12 akordus, audzēknis tos perfekti atkārtojis un pēc tam vienmēr saņēmis tikai piecniekus. Mūzikas skolu Jēkabs pabeidzis ar sarkano diplomu.
Otrā konservatorija
No Ļeņingradas Konservatorijas pirmā kursa talantīgais jauneklis iesaukts Padomju armijā, nokļuvis Sovetskā. "Tolaik Hruščovs ar amerikāņiem strīdējās un nācās dienēt trīs gadus. Mūsu pulka zēni dzīvoja draudzīgi, turklāt spēlēju orķestrī un nodibināju bigbendu. Nošu nebija, bet caur Somiju un Igauniju tikām pie daudziem tolaik pasaulē populāriem džeza ierakstiem. Tā bija ārkārtīgi intensīva pašmācības skola ar nošu pierakstīšanu no magnetofona lentēm, instrumentāciju un spēlēšanu. Divarpus gadu biju orķestra vadītājs. Ja nebūtu to armijas gadu, ko saucu par otro konservatoriju, šodien es varbūt strādātu kādā lauku klubiņā." Pēc demobilizācijas Jēkabs atgriezās konservatorijā, kur mācību spēki bija "vecā aristokrātija", tostarp leģendārais diriģents Jevgeņijs Mravinskis. "Tur bija gana daudz tautiešu, arī tagadējās slavenības Ilmārs Lapiņš, Solveiga Raja un Mariss Jansons. Ar Marisu četrus gadus spēlējām konservatorijas basketbola komandā."
Paškritika un principi
Spilgts periods Jēkaba dzīvē saistās ar zvejnieku kolhoza Boļševiks klubu. Estrādes ansamblim Neptūns viņš rakstījis un sūtījis skaņdarbus, vēl mācoties konservatorijā.
To, kāpēc radošām personībām dzīvē brīžiem iet kā pa celmiem, seniors skaidro diplomātiski: "Saduras tas, ko tev liek un ko gribi darīt. Ģitārists Aleksandrs Vasiļenko tagad dzīvo Maskavā, viņam ir sava studija, audzēkņi. Mākslinieks atzīts par labāko blūza ģitāristu Krievijā. Bet, spēlējot džezroku Neptūnā, viņam patika improvizēt, nevis spēlēt pēc notīm. Lai viss sanāktu, nācās piespiest. Tāpat ar Ēriku Ķiģeli strīdējos, taču labi apzinos, ko varu, ka ir par mani talantīgāki. Mūzikas jomā esmu pārlaimīgs, bet dzīvē, manuprāt, galvenais ir darbs, kas patīk, un labi draugi. Un lai tuvie cilvēki ir veseli un veiksmīgi."
Ar daudziem kolēģiem Ozoliņam veidojusies pozitīva saskarsme, taču bijis arī pretēji. 80. gados izsludinātajā Latvijas mūzikas vidusskolu konkursā katram korim Universitātes aulā bija jānodzied noteikts skaņdarbu skaits. "Ar Liepājas kori sagatavoto programmu vispirms nodziedājām priekšā astoņiem kolēģiem. Rezumē – tas ir nemuzikāli, repertuārs izvēlēts reti neveiksmīgi, vokālā meistarība nekāda. Tā kā autobuss bija pasūtīts, tomēr atļāva braukt. Rīgā priecīgā garā nodziedājām un gaidījām vērtējumu. Liepājas korim tika piešķirta galvenā balva un diploms par labāko obligātās dziesmas izpildījumu, arī Ozoliņam diploms! Pēc tam Liepājā apgriezu otrādi diriģentu sagatavošanas sistēmu. Agrāk skolotājs nodiriģēja, bērniņš kā manekens nostājās priekšā, notaktēja un saņēma diplomu. Pateicu, ka būs tā: katrs audzēknis iestudēs savu programmu un pats ar kori strādās. Visi eksāmenu nolika, bija pateicīgi un priecīgi. Taču mans darba stils nepatika kolēģiem, un mani palūdza no mūzikas vidusskolas aiziet."
Ar prieku mūziķis atceras gadījumu, kad Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla ietvaros Liepājā ieradās džeza gigants Julians Džozefs no Londonas. "Koncertu vajadzēja diriģēt Imantam Resnim, bet viņš pēdējā brīdī pārdomāja. Un es to koncertu nodiriģēju. Citkārt doties koncertēt uz Ļeņingradu bija paredzēts simfoniskajam orķestrim un korim – lai atzīmētu 10 gadus, kopš absolvēju konservatoriju. Liepājā man bija ļoti maz iespēju kopā ar mūziķiem samēģināt programmu, bet devāmies ceļā. Bez jebkādas reklāmas klausīties mūs ieradās 800 cilvēku."
Vaicāts par nākotnes nodomiem, Ozoliņš nešaubās: "Ir jākustas, jādomā: ja apstāšos darīt, tad ir cauri!"
Jēkabs Ozoliņš
- Dzimis 1945. gada decembrī Liepājā.
- Absolvējis Liepājas E. Melngaiļa mūzikas vidusskolu. Ļeņingradas Valsts konservatorijā pabeidzis Kordiriģentu nodaļu.
- Ilggadējs Liepājas Mūzikas vidusskolas pedagogs, Liepājas un tās apkaimes koru virsdiriģents.
- Saņēmis titulus Gada liepājnieks 2003 un Goda liepājnieks. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.
- Meita Liene, audžudēls Ļevs. Trīs mazmeitas un mazdēls.