Tāpat kā katram cilvēkam jābūt savam ārstam, frizierim, santehniķim, tā arī katram mājdzīvniekam jābūt savam veterinārārstam. Daudzi par savējo dakteri sauc Vidzemes veterinārā servisa veterinārārsti Lauru Stallīti. "Pušumu ārstēt laukos un pušumu ārstēt pilsētā ir divas dažādas lietas," viņa saka, jautāta par provinces veterinārārstes ikdienu.
Pirmais pacients – kaza
Ceturtdienās Laura no Limbažiem brauc uz Salacgrīvas vetklīniku. Kad piebraucam pie klīnikas durvīm, mazs, balts sunītis saitītē nervozi tekalē no stabiņa uz stabiņu. Viņam vizīte pie dakteres – Roko virs acs uzmetusies nejauka pumpa. Daktere ātri, šunelis pat nepagūst nobīties, to likvidē un dezinficē. "Dzīvo priecīgs tālāk!" noteic Laura. Roko pie dakteres nākot regulāri. "Uz potēm, pēc tabletēm pret tārpiem. Dzīvojam laukos, kur daudz ērču, tad nu konsultējamies, ko un kā darīt," stāsta Roko saimniece. Saimnieks informē, ka vismaz reizi mēnesī braucot uz Rīgu pie suņu friziera: "Ja pavilks ilgāk, tad gan sunim grūti, gan meistaram nav viegli tikt galā ar pinkām. Te tuvumā nav suņu friziera." Bet Laurai uzreiz ir padoms – suņu frizētava ir Saulkrastos: "Mana praktikante to atvēra." Nu, re, visi priecīgi!
Kamēr gaidām nākamo pacientu – kaķi Džoziju uz analīzēm –, Laura stāsta, kā izvēlējusies profesiju. Sākums bija dramatisks: "Pašu suns man iekoda galvā, noņēma skalpu." Pati vien bijusi vainīga, jo suni vilkusi aiz kājas. "Nu, tādi piecgadnieces jociņi." Bet tad, kad suni par izdarīto gribējuši nošaut, tad Laura aizstājusies priekšā. "Suns nodzīvoja ilgu mūžu," viņa atceras, un balss mazliet nodreb. "Pirmajā klasē, kad bija jāraksta, par ko gribu kļūt, izgriezu no krievu žurnāla skaistu bildi, kur tīģeris gulēja uz galda un tante baltā halātā viņu ārstēja. Neko par veterināriju nezināju, toreiz jau tikai
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 13. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.40