Anita Mellupe ir no žurnālistu brālības, bet tā vien gribas viņu pieskaitīt pie "emocionālajiem vēsturniekiem", jo tapušas jau desmit dokumentālās lielgrāmatas. Arī pati sevi viņa sauc nevis par publicisti un grāmatu izdevēju, bet lakoniski – par grāmatnieci.
Grāmatnieku sadraudzība
Grāmatnieki ir kā liela kopiena, cits citu pazīst, un viņu ceļi neizbēgami krustojas. Viņi dāsni mainās ar grāmatām un informāciju, nemitīgi paplašinot savus pazīšanās lokus. "Pieminēšu nesenu tikšanos. Kādai dedzīgai lasītājai no Valmieras nejauši rokās bija nonākusi veikalā nenopērkamā grāmata Likteņstāstu laiks 1988–2023, tikpat necerēti ar Guntu iepazināmies arī mēs, un es uzzināju: no biezās grāmatas viņa neesot varējusi atrauties jau pirmajā naktī – pēdējo lappusi aizvērusi ap sešiem no rīta jau ar lupu rokās! Grāmatnieki medī grāmatas, bet biežāk gan grāmatas atrod viņus."
Pārceļoties uz Limbažiem tuvāk mazākajai mazmeitiņai Elzai, Anita cerējusi, ka varēs dzīvot mierīgi, jo aktīvais grāmatu izdošanas laiks tā kā beidzies un diez vai viņu te kāds atpazīs. "Neattapos, ka ienācējus pamana uzreiz. Daudzi sveicināja un atcerējās, ka esmu viesojusies bibliotēkā, kultūras namā, Teātra mājā. Un stāstīja, ko lasījuši, kurās manās grāmatās pat atraduši informāciju par saviem tuviniekiem. Tā tas loks paplašinās," stāsta Anita un nenoliedz, ka tas silda sirdi.
Ceļš līdz tam
Soli pa solim tas izstāstīts grāmatā Likteņstāstu laiks, bet īsumā – vienkāršs un loģisks. "Atgriezušies no Sibīrijas, vecāki uzbūvēja māju, kur virtuvīte bija galda izmērā, turklāt
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00