Skaļi sisina sienāži, tālumā var dzirdēt dzērves sasaucamies. Stāvam Gāču sētā pie senās klēts un jaunās ēkas, kas ir gan izstāžu zāle, gan muzejs, kurā suitiete Lidija Jansone ar lielu rūpību vāc un glabā suitu kultūras mantojumu. Par katru priekšmetu, fotogrāfiju ir stāsts. Un to Lidijai ir daudz – skumji, skarbi, priecīgi, pamācoši, interesanti, izglītojoši.
Starp nevēlamajiem
Bērnības skaistās atmiņas Lidijai aizēno skarbais izsūtījuma laiks. Kas nekaitēja toreiz lielajai Kalniņu dzimtai dzīvot, strādāt un mācīties?! "Man bija astoņi gadi, mācījos 1. klasē Alsungas pamatskolā. Izsūtīšana notika dienu pirms liecību izsniegšanas. Skolotāja bija apsolījusi ekskursiju ar mazbānīti uz Kuldīgu," veroties tālumā, savu stāstījumu sāk Lidija. Viņa uzbur ainu: skolnieces bija tērptas baltos priekšautiņos, ar baltām lentēm matos, bet turpat blakus – bruņoti sargi. Vai varat iztēloties, kā tas toreiz notika? Pa ielas malu iet kādas klases audzinātāja, aiz viņas – ceturkšņa beigu sarīkojumam saposusies skolniece, tad – svešie un draudīgie sargi ar šautenēm. Meitene ir arestēta un tiek vesta uz Alsungas staciju, lai iesēdinātu lopu vagonā. Skolotāja vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka jutusies tik briesmīgi un bezpalīdzīgi. Skola toreiz bija kā raudoša upe.
Ģimeni – vecākus, vidējo māsu un jaunāko brāli – aizveda uz Omskas apgabala Kalačinskas rajonu. "Atgriezos, kad mani bija sešpadsmit gadu. Mācīties pēdējo ceturksni
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 9. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00