Vasaras Antoņinas Baranovskas mājās smaržo pēc verandā žūstošām kumelītēm, rudeņi – pēc treknām ķirbju sēklām un pavasari pēc tomātu stādiem, bet ziemās verandā allaž gaida cepumu-putukrējuma saldais, ko ar ķiršu ievārījumu Ņina ciemiņiem vienmēr pasniedz kā smalku kūku.
Bet tas, kurš nepazīst Ņinu, nekad nenoticētu, ka tādas garšas ar prasmīgu saimnieces roku var iegūt no visvienkāršākajām sastāvdaļām un ka zem kūkas neslēpjas kāds Rimi Gardēžu pavārs. Tāpat kā nenoticētu tam, ka šajā ziedu rotātajā mājā deviņdesmit gadu vecā kundze dzīvo viena un katra lilija, kuplā flokšu ģimene un lielās rudbekiju saimes ir viņas pašas izaudzētas un rūpīgi izravētas.
Kopš bērnības, ciemojoties pie Ņinas un svinot kopā svētkus, es zinu, ka skaistums mājās Ņinai ir tikpat svarīgs, cik kopības sajūta ar cilvēkiem, un arī šoreiz nekas nav mainījies. "Kamēr kārtīgas pusdienas nav paēstas, nekādas runāšanas un strādāšanas nebūs!" viņa smejoties mums saka un klibodama lēnām no virtuves uz viesistabu nes pupiņas krējuma mērcē un uz dzīvas uguns sautētu vistu. Ņina ir īsts Latgales cilvēka viesmīlības paraugs. Bet pēc burkānmaizes un kafijas sarunas par šā gada bargo ziemu pamazām nomaina atmiņas par bērnību.
Sapņu vietā Sibīrija
"Ļoti gribēju kļūt par ārstu. Pa ceļam no skolas vai dārza vagā – vienmēr par to sapņoju, bet sākās karš un paliku ar četru klašu izglītību," savu stāstu iesāk Antoņina Baranovska. Otrā pasaules kara sākumā viņu mājām pāri gāja fronte, vācieši atņēma zirgus, skanēja ložu šāviņi un kādu laiku ģimene bija spiesta dzīvot mežā, kur tēvs bija izracis bunkuru, tomēr jau tad visa ģimene bija pateicīga, ka joprojām var dzīvo savā zemē, jo tikai laimīgas sagadīšanās pēc viņi netika izsūtīti uz Sibīriju jau četrdesmit pirmajā gadā, lai gan atradās izsūtāmo sarakstos. "Atnāca vācietis, un viņi vairs nepaguva mūs izvest," saka Ņina.
Tomēr, ko nepaguva četrdesmit pirmajā, to izdarīja četrdesmit devītajā gadā. Par Sibīriju Ņina nekad nav daudz stāstījusi, tās ir atmiņas, ko atgriežoties viņa izvēlējās noglabāt dziļi sirdī, tomēr skumjas lēni iezogas viņas acīs un stāsts sāk raisīties: "Izvešanas rīts bija šausmīgs. Sešos rītā pilnā spēkā sāka dauzīties durvīs. Francis (Ņinas brālis – red.) laikam uzreiz visu saprata. Ar baltajām biksēm kājās paslēpās zem grīdas – agrāk lauku sētās zem grīdas dēļiem bija dobes, kur glabāja kartupeļus – , un ilgi tur nosēdēja. Rīts bija tumšs un auksts, gāza lietus. Mūs sadzina Kaunatas skolā un nākamajā rītā aizveda uz Rēzeknes staciju. No malas man kāds sauca: "Ņina, bēdz, bēdz!" Bet kur tad aizbēgsi, ja ar durkli stāv pie kakla. Man bija 18 gadu. Nešķiroja – vecs vai slims, kā lopus sadzina iekšā un aizcirta durvis."
Kāds mūs ved pa dzīvi
Asarām acīs Ņina padalās ar vienu no savām īpašākajām atmiņām. Brīdī, kad vilciens brauca pāri Latvijas robežai, uzspīdēja spoža saule un visi vagonā esošie sāka dziedāt dziesmu Dievam, ko Ņina arī mums mazliet ieskandina: "Dievs ir mūsu glābējs un stiprums!" Viņa atzīst, ka Dievam vienmēr ir bijusi īpaša vieta viņas sirdī un arī Sibīrijā ne mirkli viņa nav zaudējusi ticību tam, ka Dievs vienmēr ir un būs blakus: "Nezinu, kā es esmu izgājusi cauri šai dzīvei, bet pati to nespētu, kāds mani ir izvedis."
Galvenais ir neaizmigt
Pēc ūdens ļāvuši izkāpt tikai Urālos, bet gala stacija bija Omska, kur viņus sagaidīja kolhoza priekšnieki, kas izvēlējās sev strādniekus. Ņina turpina: "Vasarā strādājām uz lauka vai stepē vācām sienu, rudenī pie sēklu kodināšanas. Graudu darbos vilku tēva lielos zābakus un slepus pa saujai bēru tajos iekšā graudus. Tēvs bija sadraudzējies ar vienu vietējo, tas apmaiņā pret pīpi samala mums graudus, un tad māte cepa ļepjoškas (miltu un ūdens plāceņi – red.)." Ierunājoties par ļepjoškām, Ņinas sejā uzplaukst viegls smaids, bet tikpat ātri izgaist, kad sākas stāsts par pirmo Sibīrijas ziemu.
"Jau vēlā rudenī mūs dzina meža darbos. Vajadzēja tikt pāri Irtišas upei. Atbraucām, bet ledus vēl nebija uzsalis. Tā nedēļu visi nodzīvojām tarā, kas ir kravas konteinerim līdzīga būve, gaidot ledu. Gulējām tupus, jo visiem nebija vietas, sāka plosīties dizentērija un utis. Tēvam apsala kājas, un viņu aizveda uz slimnīcu. Kad Irtiša aizsala, gājām darbos, gāzām un vēlām kokus. Kādudien pienāk komandieris un saka, ka tēvs slimnīcā gribot satikt. Pabeidzām darbus, un steidzos pie tēva. Četrdesmit grādu sals, ziemeļu vējš rauj cauri līdz kaulam, bet galvā tikai doma, ka jāsasparojas, nedrīkst apsēsties. Krievi pastāstīja, ka atdziestot parādās miegainība un tad cilvēks aizmieg un nosalst. Skolotājs Rudzītis jau bija pagājis pretī un izstāstīja, ka tēvs viņam naktī lūdzis uzvilkt dūmu, taču nekā neesot bijis, ko iedot. Paskatījies pēdējo reizi pa logu, iegūlies gultā un vairs nepamodies."
Vai caur logu tēvs vēl reizi gribējis ieraudzīt nākam Ņinu, viņa nezina. Atceras tikai to, ka vietējie palīdzēja sasalušajā zemē izrakt kapu, paši, kā nu prata, uztaisīja zārku, komandants iedevis kolhoza bulli, ar ko tēva zārku aizvest līdz kapiem. Pēc laika māte no drātīm uzlocīja krustiņu. Tā tēvs arvien dus kaut kur Omskas aukstajos plašumos.
Nebija cerības, bet...
Vaicājot, kā viņa spēja saglabāt sirdī cerību un nepadoties, Ņina saka: "Nebija cerības. Teica, ka mēs izsūtīti "po žizņenno" (uz mūžu – krievu val.), bet jaunas asinis paliek jaunas asinis. Strādājām kā zvēri un iedzīvojāmies. Tie, kas nestrādāja, staigāja apkārt ar pudeli, appampuši un ātri vien nomira. Dzīvojām barakās pa maiņām, jo visiem nebija vietas. Dienu nostrādājām, atnācām mājās, un otra maiņa gāja strādāt naktī. Uzkūrām siltumam uguni vecā degvielas mucā, un tie, kas prata, reizēm uzspēlēja kādu ballīti barakas gaitenī. Tāpat tikāmies un centāmies priecāties," atceras Ņina. Tā viņa iepazinās ar savu vīru un piecdesmit otrajā gadā arī apprecējās, tomēr šī laulība pēc Staļina nāves Ņinai nozīmēja vēl papildu gadus Sibīrijas plašumos, jo vīrs bija politiski izsūtītais, un uzvārda dēļ viņa nevarēja atgriezties Latvijā ātrāk.
Latvijā atpakaļ negaidīja
Lai gan šķita, ka, iesākot sarunu par atgriešanos Latvijā, Ņinas balss kļūs mazliet priecīgāka, tā tomēr nebija. Viņa atzīst, ka neviens viņus atpakaļ Latvijā negaidīja. Ņinas mamma atgriezās agrāk, iesākumā dzīvoja kūtī, kolhozs esot piešķīris teliņu, ziemā uz akmeņiem vārīja putru un centās izdzīvot. Ņina teic: "Neviens mūs šeit negaidīja, sauca par ubagiem."
Atgriežoties Latvijā, viņa sāka strādāt Strūžānu kūdras purvā, līdz vīra draugs ieteica doties uz Lubānu stiprināt grāvjus, tā arī šajā nelielajā pilsētiņā aizritēja lielākā daļa Ņinas mūža, te pelnot naudu mežniecībā, te pienotavā, te stādu dārzā, līdz sakrāja pietiekami un iegādājās sev mājiņu Aiviekstes upes krastā, kur dzīvo joprojām.
Vismīļākais laiks
Gribot sarunu padarīt mazliet priecīgāku, uzjautāju, kādi ir Ņinas mīļākie svētki, un skumjajās acīs parādās silts mirdzums: "Ziemassvētki!" Par tiem Ņina stāsta ar lielu mīļumu. Bērnībā tēvs vienmēr kāvis cūku un māte gatavojusi asinsdesas, cepot smaržojis viss pagalms un siekalas tā vien skrējušas mutē, bet arī Sibīrijā šie svētki vienmēr dzīvoja Ņinas sirdī. Viņa atceras, ka Ziemassvētku rītā senlatvieši ar zvaniņiem esot izrotājuši zirgu un visi kopā braukuši uz mežu kraut smagos baļķus. Sakūra uguni un uz zariņa cepa sasalušo maizīti. Kopā pie uguns esot bijis silti arī sirdī. Arī tagad katru gadu Ņina izrotā sev uz galda mazu eglīti, lai mājās būtu skaisti.
Ņinas dzīve šeit, Lubānā, rit mierpilni. "Tagad, vecumdienās, ir daudz brīva laika, gribētu lasīt žurnālus, izšūt un tamborēt kā jaunībā, bet esmu palikusi pavisam akla," smejoties atklāj Ņina, piebilstot, ka gribētu atgūt agrāko redzi un dzirdi, bet lielais vecums paveicis savu, tomēr ir labi, ka dārza darbos tik smalku redzi nevajagot, dārzs ir viņas sirdslieta. Stāsta, ka pirms Covid19 pandēmijas apmeklēja daudzus vietējos koncertus un gadatirgus. Arī piemiņas pasākumi represētajiem iedzīvotājiem Ņinai ir īpašs notikums. Netālu no viņas mājām izveidota piemiņas vieta, kur ik gadu pulcējas četrdesmit pirmā un četrdesmit devītā gada represētie, notiek klusuma brīži, tiek iedegtas svecītes un satiekas sāpīgo notikumu līdzgaitnieki, skan atmiņu stāsti, tomēr Ņina atzīst, ka Sibīrijas līdzgaitnieku palicis pavisam maz. Lubānā esot kādi pieci. Un, lai gan divdesmit piektais marts jau tuvojas, diemžēl nu jau otro gadu vīrusa dēļ tik tumšajā dienā Ņinai jāpaliek vienai.
Jādzīvo pilns mūžs!
Sarunas noslēgumā uzdodu jautājumu, ko viņa mainītu savā dzīvē, ja varētu dzīvot vēlreiz, uz ko Ņina atbild, ka izveidotu ģimeni ar bērniem, jo, viņasprāt, laimīgs cilvēks ir tāds, kuram ir savas mājas un kurš dzīvo savā zemē kopā ar ģimeni. Vienam ir ļoti skumji. Viņa uzsver, ka jaunajai paaudzei jādzīvo garš un bagāts mūžs, bet citiem senioriem vēlas nodot šādu ieteikumu, kā saglabāt veselību un mundrumu: "Nevajag skumt, vajag kustēties! Ir jādzīvo pilns mūžs!"
Dodoties prom, Ņina smaidot iedod līdzi kastīti ar savu vistu oliņām, lai mājās uzcepam sev pankūkas, bet pati lēnām klibo līdz kūtij apraudzīt, vai vistiņām nav par aukstu. Atvadoties pamanu, ka tepat pie durvju sliekšņa jau spraucas pirmie sniegpulkstenīšu asni. Ņinas ziedu dārzā būs skaists pavasaris.
Antoņina Baranovska
- Dzimusi 1930. gada jūlijā Kaunatas pagastā.
- Līdz Otrā pasaules kara sākumam pabeigusi četras klases Kaunatas sešgadīgajā skolā.
- 1949. gadā kopā ar ģimeni izsūtīta uz Sibīriju, Omskas apgabalu.
- Atgriezusies Latvijā 1958. gadā.
- Līdz 1959. gadam strādājusi Strūžānu kūdras fabrikā, pēc tam pārcēlusies uz Lubānu, kur līdz pensijas vecumam strādājusi Lubānas pienotavā, mežsaimniecībā un stādu dārzā.