Kādā burbulī jūs dzīvojat? Cik tas ir
noslēgts? Un cik daudz jūs zināt par citiem tādiem pašiem un
tomēr pavisam savādākiem, kas iekapsulējušies blakus?
Kas Lieldienas ir jums? Kristīgās tradīcijas,
putnu modināšanas un pagānisko rituālu vai gluži vienkārši
pavasara atnākšanas svētki? Parkos un ielu malās izliktie lielizmēra zaķi un olas jūs iepriecina vai, taisni otrādi, – nedaudz
tracina savā paredzamībā?
No cik gadiem pieklātos cilvēkiem doties "pelnītā atpūtā"? Vai pensijas vecums būtu jānosaka visām profesijām un visās valstīs (vismaz Eiropas robežās) vienāds? Un visbeidzot, ja pensiju sistēma netiek reformēta, cik ilgi ar valsts atbalstu pēc nostrādāta darba mūža mēs, eiropieši, savā novecojošajā sabiedrībā vispār vēl varēsim rēķināties?
Nesenā plaisa kādas Valdemārielas dzīvojamās mājas sienā ietekmēja daudzu ģimeņu ikdienu, un ne tikai to, kurām pavisam tiešā veidā nācās vismaz uz laiku izvākties no sava mājokļa. Šis notikums ne vienam vien lika aizdomāties arī par savas dzīvesvietas drošību, kā un vai vispār tā tiek regulāri pārbaudīta, kādas iespējas ir mājas uzlabojumiem un, ja tādi vajadzīgi, vai tos iespējams atļauties. Protams, tas kārtējo reizi izgaismoja arī vairākas nepilnības atbildīgo iestāžu darbā un atkal atgādināja par padomju laikos celto daudzdzīvokļu māju problēmām.
Vai viss apkārt ir politisks un notiek tikai politikas vārdā? Cik daudz nosaka un ietekmē viens no daudziem
tūkstošiem protestētāju? Cik daudziem dzīvi maina viena
praktisko padomu grāmata? Cik daudz mums apkārt ir nejaušību, un kas no tā visa patiesībā organizēts un ar lielo politiku
saistīts?
Līdz Vispārējiem XXVII Latvijas dziesmu un XVII deju svētkiem palikušas vairs tikai drusku vairāk nekā simts dienas. Jau sākusies dalībnieku reģistrācija, noritējušas pirmās deju skates, marta beigās tās sāksies arī koriem. Vai un ko attālinātais kovidlaiks būs mainījis dziedāt un dejot gribētāju prātos un sirdīs? Vai dalībnieku būs vairāk vai mazāk? Un galu galā – kādas sajūtas šī gada svētki raisīs? Vai tie dos to vajadzīgo iedvesmas, pacilātības un saliedētības sajūtu par visas tautas spēku, kas, šķiet, šobrīd tik ļoti vajadzīgs ikvienam?
Domāju, visiem skaidrs: karš Ukrainā no mūsu ikdienas sarunām un domām nepazūd daudzu iemeslu dēļ, bet viens no tiem noteikti esam arī mēs paši. Un ne tikai tāpēc, ka, sekojot līdzi notiekošajām šausmām kaimiņos, arī paši nejūtamies fiziski droši. Skaidrs, ka notikumi Ukrainā pēkšņi izgaismojuši un likuši no jauna runāt un domāt arī par mūsu sen neizpildītajiem mājasdarbiem un pārāk ilgi malā noliktām un nerisinātām problēmām.
Tieši gads. Tieši gads pagājis kopš brīža, kad Krievijas sāktais karš mainīja ne tikai Ukrainas, bet arī
citu valstu ikdienu, politisko dienaskārtību un cilvēku noskaņojumu. Radīja bailes. Izraisīja traģēdijas. Izšķīra cilvēkus. Sagrāva ilgi loloto un cerēto.
Zemestrīces un sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā. Divi temati, kas vispār nemaz nav saistīti un tomēr kaut kā iederīgi viens otram blakus sagulst kopā.
Kad jūs pēdējo reizi bijāt teātrī? Man nupat nedēļas laikā iznāca pabūt vairākos jeb, precīzāk, – noskatīties četras izrādes pēc kārtas teju ik vakaru.
Valoda ir nebeidzams prieka avots. Sakiet, ko gribat, bet daudzās vārdu spēles, lietojuma nianses, konteksts, neveiklības, sacītā izteiksme un zemteksti – nu, tīrākā izklaide un sajūsmas mirkļi!
Attīstīt ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, noraut rokas bremzi un joprojām kontrolēt, ko dari... Tas, protams, skan bīstami, bet – arī aizraujoši. Turklāt ne mazāk iedvesmojošs ir viss drifta braucēja Kristapa Bluša stāsts, kā no entuziastiskas aizraušanās un auto ķīlēšanas mazā garāžā viņš nonācis līdz pirmajām vietām pasaulē šajā sporta veidā un arī biznesam, ko pazīst un novērtē tālu aiz Latvijas robežām.