Skaidrs, ka scenāriji jebkurā gadījumā nav rožaini. Skaidrs, ka izšķiršanās Ukrainai starp robežu sašaurināšanu un dzīvībām ir neiedomājama. Skaidrs, ka Krievija ir aizgājusi tik tālu, ka atkāpšanās vairs nav vienkārša. Karš turpinās, globālie spēlētāji savas šaha figūras turpina bīdīt, lai viens otram varētu uzvaroši ielikt matu, bet, kāds izrādīsies ne tikai šīs asiņainās spēles iznākums, bet arī ilgums, joprojām ir grūti prognozējams.
Taču, ja par vieglākām un skaistākām tēmām, tad šoreiz SestDienā īsti iedvesmojoša saruna – par skriešanu. Tiem, kas nekad nav tā pa īstam skrējuši (vai skrējuši ir tikai vajadzības, ne vēlmes pēc), no malas tas var izskatīties pat nedaudz dīvaini – kāpēc gan mocīties, ejot jau krietni pāri cilvēka spēju robežām (ultramaratonos jau vairs nav runas ne par kādu komforta līmeni, te jau tiešām ir spēju robežas – ticiet man). Taču tiem, kas skrien jau ilgi un daudz vai vismaz kādreiz tā kārtīgi ir to pamēģinājuši, pierodot pie galvas izvēdināšanas, endorfīnu rašanās ķermenī un gandarījuma sajūtas par pieveiktajiem kilometriem, nav jāstāsta, ko tāds skrējiens dod un kāpēc tas vajadzīgs.
"Pieļauju, ka katram tās sajūtas ir savādākas. Iesaku pārvarēt sevi un sākt kustēties. Nesaku, ka katru dienu ir jāiet pāri tām divām stundām un ka noteikti tai jābūt skriešanai. Tā var būt arī riteņbraukšana, iešana – galvenais nosacījums ir just, ka tu nedaudz iesvīsti. Arī pārķert par daudz nevajag, tā, ka vairs nevari parunāt. Ja ejot vai skrienot esi viens, pamēģini padziedāt. Ja tu to nevari, ja esi aizelsies, tas jau ir par daudz, par ātru," aicina ultramaratonists Jānis Šnepste, un te nu katram kārtīgam latvietim jau skaidrāks: arī skriet var dziedot, tātad jāpamēģina ir.
Turklāt Latvija tam tiešām ir piemērota vieta, un, papildinot Šnepsti, gribas piebilst, ka ne tikai tāpēc, ka te tiek organizēti daudzi lieliski skriešanas pasākumi, kur entuziasms un patiess kustības prieks rada neatkārtojamu noskaņu un aicina tiešām piedalīties, nevis tikai uzvarēt. Arī tāpēc, ka Latvijas mežos joprojām ir daudz un dažādas taciņas, par kurām skriešana jau kļūst par veselu smaržu pasaules piedzīvojumu. Arī tāpēc, ka varam skriet gar jūru. Arī tāpēc, ka tas ir lēts un demokrātisks sporta veids – vismaz sākumā, kamēr vēl nekārosit jaunākos kedu modeļus.
Tāpēc skrieniet – skrieniet pretī vasarai, pretī saulei vai lietum, pretī izvēdinātam prātam un jaunām idejām! Un nešaubieties, ka tad izdosies gan ultramaratoni sporta distancēs, gan tajās, kas katru dienu un ko mēdzam lamāt par nebeidzamu vāveres riteni. Vārdu sakot – lai vasaras vidus iedvesmo arī jauniem paradumiem un atrisina sen ieilgušas problēmas.