Tādas divstāvu ēkas, kāda ar nosaukumu Roķi ir Vircavas pagastā, padomju laikos, kad no viensētām ģimenes pārvācās uz standarta ķieģeļu ēkām, cēla visā Latvijā. Vienā mājā – astoņi dzīvokļi. Daudzviet tās tagad ir tukšas un izdauzītiem logiem. Roķos visi dzīvo kā liela ģimene, jo cits par citu daudz zina, cits citam gan palīdz, gan, protams, gadās arī, ka strīdas. Un katrai mājai ir arī savi sētas bērni. Roķos tādi šobrīd ir Daniels Nikitins un Edžus Strods. Radu būšana, jo Daniela mamma Ilze ir Edžus tēta māsa.
Vispār jau viņi skaitās tur jaunpienācēji, jo otrajā stāvā viens no īrniekiem (nu jau jāsaka bija, jo kungs nesen nomira) – 79 gadus vecs seniors – ar sievu un dēlu dzīvoja tur kopš mājas uzcelšanas.
Spilgtā atmiņā
11. septembris iesākās kā parasti. Daniels mācās Vircavas vidusskolas astotajā klasē un ar prieku katru rītu dodas uz skolu. Edžum, Jelgavas Tehnikuma automehāniķu otrā kursa audzēknim, tā bija prakses nedēļa.
Arī pēcpusdiena ritēja kā vienmēr. Daniels bija jau atnācis no skolas, paēdis un pārģērbies. "Izgāju ārā un domāju, kurp doties, – vakars gaišs, skolā nekas daudz nebija uzdots. Varētu pasportot? Kaut ko palīdzēt mammai saimniecībā?" tā viņš domājis, pagalmā stāvēdams, tad lēni aizgājis līdz mājas otrai pusei, kas pavērsta pret ceļu. "Bāc! Uzreiz pamanīju, ka pa otrā stāva logu ārā gāžas melni dūmi," saka Daniels. Ko darīt? Kas noticis? Sākumā skrējis saukt palīgā mammu. Labi, ka viņai todien bija brīvdiena. Abi skrējuši uz otro stāvu, atrāvuši vaļā durvis, kas nebija aizslēgtas. Dūmu pilns koridors. Visi zināja, ka šajā dzīvoklī dzīvo vecs vīrs, kurš ārā negāja jau kādus pāris gadus, jo viņam bija problēmas ar elpošanu.
Atklātas liesmas nekur nebija, bet dūmu mutuļi kā migla aizsedza skatu, lidoja kvēpi, smirdēja pēc deguma.
Sirmgalvja sievai roku plaukstas apdegušas, jo bija dzēsusi uguni, arī dēls slāpējis atklāto liesmu. Atrasties telpā bija apgrūtinoši, bet ne Danielam, ne mammai nebija spēka veco vīru panest. Daniels skrējis lejā un saucis palīgā.
Nebija laika prātot
Tikko pagalmā iegriezās mašīna – no prakses Mairita atveda savu dēlu Edžu. Zinot, ka augšstāva dzīvoklī ir bezpalīdzīgs kaimiņš, un pēc Daniela sauktā sapratis, ka vīrietim nav ko elpot, Edžus uzreiz pa diviem pakāpieniem skrēja augšā uz otro stāvu, pie durvīm dziļi ievilka elpu un metās dzīvoklī uz to vietu, kur zināja, ka ir dīvāns. Dzīvoklī viņš jau bija šad tad bijis, jo mēdza no šķūnīša uznest kaimiņiem briketes vai malku kurināšanai. Tajās reizēs vecais vīrs uzreiz nebija laidis Edžu prom, bet ļoti jau nu gribējis runāties, stāstīt par savām jaunības dienām.
"Pacēlu uz rokām un nesu. Nu es nezinu, cik viņš varēja svērt. Varbūt kādus 60 kilogramus," tagad saka Edžus. Jāsaka – labi, ka tikvien. "Vienai kaimiņienei bija vaļā durvis, ienesu kaimiņu onkuli pie viņas. Pēc tam uzreiz skrēju augšā pēc elpošanas inhalatora, palīdzēju to uzlikt un pieslēgt."
Pa to laiku jau kāds bija izsaucis neatliekamo medicīnisko palīdzību un ugunsdzēsējus, kas, neskatoties uz to, ka attālums no Jelgavas ir vairāk nekā 20 kilometru, klāt bijuši ātri. Liesmas jau bija nodzēstas, bet ugunsdzēsēji rūpīgi pārbaudījuši, vai kaut kas vēl negruzd. Kaimiņu aizveda uz slimnīcu. Arī Daniela mamma Ilze, kura bija dzīvoklī iesteigusies pirmā, nonāca slimnīcā, jo bija saindējusies ar dūmiem.
Uztraukums pamazām norima. "Pēc tam jau bija tāda ne visai jušana – acis grauza, kaklā skrāpējās. Pakošļāju košļeni, tad pārgāja," atceras Edžus. Uz jautājumu, ja situācija atkārtotos, vai abi mestos palīgā, atskan vienbalsīgs Daniela un Edžus: "Jā!"
Lai gan abi puikas mēdz skatīties televīzijas raidījumu Degpunktā, kur bieži vien rāda nofilmētas ārkārtas situācijas, viņi uzskata, ka vispirms ir jāpalīdz, nevis jābrīnās, jāfilmē, jāšausminās.
"Tajā brīdī es nedomāju, ka man varētu kaut kas notikt.
Dzirdēju, ka man teica, lai pielieku kaut ko sejai priekšā, jo istabā bija melni dūmi. Nebija laika neko meklēt, jo istabā taču bija cilvēks, kas pats neko nevar izdarīt, nevar sev palīdzēt," skaidro Edžus.
Daniels uzreiz piebilst, ka skolā jau arī daudz tiek runāts par to, kā būtu jārīkojas dažādās ekstrēmās situācijās. "Bet, kad tās notiek īstenībā, tas ir pavisam savādāk, tad to, ko māca, nemaz nesanāk ievērot," prāto Daniels. Starp citu, pirmā mācība jau ir par to, ka pašam glābējam vienmēr jāpadomā par savu drošību.
Nākotnes vīzijas
Uz standarta jautājumu, par ko nākotnē vēlētos kļūt, Danielam vēl nav konkrētas atbildes. "Man ir daudz ideju," viņš teic un piebilst, ka gan jau izdomāšot, kamēr mācīšoties vidusskolā.
Edžus gan jau ir izvēlējies sev tīkamu nodarbi – mācās par automehāniķi. "Senāk bija doma par Jūrmalas Sporta skolu, Murjāņiem, bet man bija problēmas ar muguru, un es šaubījos, vai tikšu tur. Tad izvēlējos Jelgavas tehnikumu, bet pēc tam gan varbūt tomēr iešu uz Sporta akadēmiju," stāsta Edžus. Viņam istabā pie sienas vesels klājiens ar medaļām. "No volejbola, no basketbola, no florbola, no futbola," viņš uzskaita un turpina, "florbolā sabrauc spēlētāji no Rīgas un Jelgavas, komandā esam dažādos vecumos, sākot no desmit gadiem, un man liekas, ka ir jau arī tādi, kuri spēlē vairāk nekā trīsdesmit gadu."
"Es arī visus sportus esmu pamēģinājis," pievienojas Daniels. "Man vēl patīk vieglatlētika, šķēpmešana. Mums skolā ir iespēja to visu mācīties."
Vai pēc šī notikuma nav tā, ka zēni gribētu kļūt par glābējiem, ugunsdzēsējiem? Jā, jā, kurš gan nav gribējis kļūt par glābēju, abi zēni smejas. Būs komanda Supermens un Betmens? Daniels smejoties saka: "Kāda vaina būt par Supermenu? Nekāda!"
Abi puiši ar lepnumu stāsta par savu Vircavas vidusskolu. Edžus agrāk piedalījies arī jaunsargos, bet tad šī kustība Jelgavas novadā tikusi pārtraukta: "Nekur apkaimē jaunsargu kustības vairs nav. Man patika – bija interesanti, gājām pārgājienos, vasarā divas dienas dzīvojām mežā, telti cēlām, taisījām ugunskuru."
"Man žēl, ka es netiku," pabēdājas Daniels. Viņš pieļauj, ka nākotnē varbūt varētu dienēt armijā. "Skatos filmas un esmu domājis, ka man patiktu dienests armijā." Arī Edžus izsaka varbūtību iestāties Zemessardzē, bet uz tālām zemēm karot gan viņš negribētu doties. "Es gribu būt Latvijā."
Savējie lepojas
Protams, ka puišiem patīk asa sižeta filmas, bet viņi skatoties arī komēdijas, kur skaļi var izsmieties. Nesen viņi bija televīzijā noskatījušies latviešu filmu Sapņu komanda, un abi par to ir sajūsmā. Edžus uzreiz piebilst, ka viņu ļoti interesē arī raidījumi par automašīnām, kur rāda, kā tiek pārveidoti motori, palielinot zirgspēku jaudu.
Protams, laiku pa laikam abi jaunieši arī spēlē datorspēles. "Tās ir kā īstā dzīvē, strādājam par tālbraucējiem, ir arī piedzīvojumu spēles," stāsta Daniels, bet Edžus mamma Marita uzreiz gan piebilst, ka puikas salīdzinoši maz "sēž datorā" un tad, ja ir jāizvēlas, priekšroka vienmēr tiek dota aktīvākai atpūtai – sportošanai.
Par Edžu un Danielu vēstulē projekta Latvijas lepnums organizētājiem pastāstīja māsīca Valērija Saranceva. Valsts svētkos Vircavas pagasta pārstāvji abiem puišiem pateicās par attapību riskantos apstākļos. Edžus mamma Marita saka: "Ja tādi būtu visi jaunieši, tad Latvijā būtu droši dzīvot. Viņi ekstrēmā situācijā neapjuka, bet zināja, kas jādara, un prata rīkoties."
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!