Redzes zaudējums nav iemesls neturpināt dzīvot pilnvērtīgi, uzskata Latvijas lepnuma balvai izvirzītais 29 gadus jaunais rīdzinieks Mārtiņš Vizulis.
"Būdams neredzīgs, viņš piedalās, cīnās un nepadodas. Mārtiņš nesēž mājās bezdarbībā, viņš trenējas karatē kopā ar redzīgiem cilvēkiem un jau otro gadu piedalās karatē sacensībās ārzemēs, pārstāvot mūsu mīļo Latviju. Es lepojos ar Mārtiņu! Viņš pierāda, ka aklums nav spriedums un šķērslis pilnveidot sevi. Nedrīkst padoties, jāiet tālāk," tā pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam 2018 raksta Mārtiņa otra pusīte Nataļja Mihejeva. Savukārt Mārtiņa Vizuļa karatē treneris Gints Feldmanis uzsver: "Mārtiņš ir vienīgais tāds karatē cilvēks Latvijā."
Saukts arī par Misteru Nelabo un par Dauzoņu
Uz interviju Dienai Mārtiņš Vizulis ierodas kopā ar Nataļju. Viņi ir pāris jau četrus gadus. Mārtiņš un Nataļja iepazinušies sociālajos tīklos. Nataļja stāsta: "Man gribējās savu otro pusīti, bet biju ļoti aizņemta, mācījos, strādāju. Domāju – šis būs mans pēdējais mēģinājums iepazīties, un tad pamanīju Mārtiņu. Izrādījās, mums ir kopīgas intereses – Mārtiņš pēc profesijas ir fizioterapeits masieris, pabeidzis Latvijas Universitātes Rīgas medicīnas koledžu. Sapratu, ka mēs esam līdzīgi cilvēki."
Mārtiņš atbraucis ciemos pie Nataļjas uz Daugavpili, un tā sācies abu kopīgais stāsts. Vai sprigano, jauno sievieti ar dzirkstošām acīm neizbiedēja Mārtiņa redzes problēmas? "Nē! Mārtiņam piemīt daudz labu īpašību, viņš ir labsirdīgs, atbalstošs, mērķtiecīgs. Man ir, ar ko lepoties," pārliecinoši atbild Nataļja, kura oktobrī kārto eksāmenu, lai iegūtu masieres sertifikātu.
Savukārt Mārtiņam ir jau trīs profesijas – viņš ir arī pirtnieks un ieguvis SPA speciālista diplomu, prot darboties ar karsto akmeņu, šokolādes un citām labsajūtu veicinošām masāžas procedūrām.
Redzes problēmas Mārtiņam sākušās agrā bērnībā. "Kā stāstīja mamma, es piedzimu bez redzes problēmām, bet aptuveni pusotra gada vecumā biju iesprūdis gultā starp redelītēm. Galvā radās asinsizplūdums, un tas pasliktināja redzi. Trīs gadu vecumā man sagādāja speciālas brilles, ar to palīdzību līdz 16 gadu vecumam redzi varēju noturēt – tuvredzība bija ļoti izteikta, taču redzēju pilnīgi visu un varēju arī lasīt. Turklāt es vispār līdz skolas vecumam, kā mani iesauca draugi, biju Misters Nelabais un Dauzoņa. Biju maziņš burlaks, kurš nebaidījās ne no kā," smej jaunais vīrietis un piebilst: "Vēlāk gan izdomāju – kāpēc man laiku tērēt ielas nedarbiem vai kopā ar tādiem puišiem, kas uz ielas nokļūst kriminālās aprindās, ja varu savu laiku pavadīt citādi? Mazs būdams, aizrāvos ar akrobātiku un dejām.
Kopš iemācījos staigāt, esmu dejojis visas iespējamās dejas, arī sporta un balles dejas, vienīgi tautas dejas mani nesaista.
Un vienmēr esmu gribējis nodarboties ar sportu."
Mārtiņš mācījies vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem paredzētajā specializētajā Strazdumuižas internātskolā. "Mamma strādāja Rīgas satiksmē, un viņai darba grafiku bija grūti saskaņot ar manis izvadāšanu no Ķengaraga uz skolu Juglā, tāpēc darbdienas pavadīju skolā, bet nedēļas nogales mājās," paskaidro Mārtiņš un piebilst: "Nenožēloju, ka situācija bija tieši tāda, jo tā bija laba dzīves skola, kura iemācīja būt patstāvīgam."
Kā zivs ūdenī
Uz karatē nodarbībām Mārtiņš aizgājis desmit gadu vecumā un sācis trenēties pie Latvijas Godžju-rju karatē federācijas trenera Ginta Feldmaņa. Godžju-rju karatē ir cīņas mākslas veids, kas balstās uz senām Ķīnas un Okinavas kaujas mākslu tradīcijām, savukārt nosaukuma latviskais variants ir Spēka un elastības karatē skola, kurā skolnieki apgūst trīs "Es" formulu – "Es esmu", "Es eksistēju", "Es esmu sasniedzis to, ko gribēju, un sasniegšu to, ko gribēšu". Mārtiņš tiešām sasniedzis to, pēc kā tiecies, lai gan savulaik, vēl pusaudža vecumā, izejot veselības pārbaudi Sporta dispanserā, mediķi ieteikuši jaunietim pārtraukt intensīvo fizisko slodzi, jo slodzes ietekmē viņš redzi var zaudēt pilnībā. "Stipri sakreņķējos. Sportu metu pie malas, tikai mācījos skolā un jutos slikti. Treneris interesējās, kāpēc neeju uz treniņiem. Es atsāku trenēties," par savu dzīves pieredzi stāsta Mārtiņš.
Vai puisi tiešām nebiedēja perspektīva redzi pazaudēt pilnībā? "Es izvēlējos nebūt "dārzenis", kurš sēž mājās. Pēc pārtraukuma sportošanā fiziski biju mazliet sašļucis, tāpēc, lai atgūtu formu, burtiski dzīvoju sporta zālē, trenējos no rīta un vakarā. Sevi audzināju, un, raugoties no šodienas skatpunkta, pat var teikt, ka sevi spīdzināju gan morāli, gan fiziski," atbild Mārtiņš.
Apgriezīšu zemeslodi otrādi, bet izdarīšu
Visus šos gadus jaunais vīrietis trenējies kopā ar redzīgiem jauniešiem. Nekādu atlaižu ne fiziskajā, ne kādā citā ziņā viņam treniņos nav bijis. "Ar jebkuru slodzi tiku galā bez raizēm. Jutos kā zivs ūdenī," saka Mārtiņš, bet nenoliedz: "Pēc mana pārtraukuma sportošanā trenerim saistībā ar mani bija liela atbildība, bet treneris ir apguvis lielu pacietību, strādājot ar mani tā, lai es varētu izpildīt visu to pašu, ko pārējie. Varbūt arī sava maksimālisma dēļ pats sev esmu izvirzījis mērķi – man kā neredzīgam ir jāspēj mazliet vairāk nekā pārējiem." Pateikt Mārtiņam, ka viņš to nevar? Ko jūs! "Apgriezīšu zemeslodi otrādi, bet izdarīšu," teic Mārtiņš.
Pat zeķi salāpīt
Mārtiņš vairākkārt piedalījies starptautiska mēroga karatē sacensībās un šogad pavasarī ieguvis 3. vietu Eiropas karatē čempionātā Serbijā. Pirms diviem gadiem jaunais vīrietis uzvarējis Pasaules čempionātā Austrijā, šis čempionāts tika organizēts karatē sporta veida dalībniekiem ar īpašām vajadzībām. Sportista panākumus ievērojusi Latvijas Karatē federācija un Mārtiņu iekļāvusi Latvijas izlasē. Šogad Madridē norisināsies 3. Pasaules čempionāts, kurā iekļauta arī parakategorija karatistiem ar redzes traucējumiem. Mārtiņš, protams, piedalīsies!
Man svarīgi ir dzīvot pilnvērtīgi
Pašlaik jaunais cilvēks redz ļoti slikti, tikai siluetus un ēnas. Toties ir gandarīts, atkal un atkal uzsverot: "Man svarīgi ir dzīvot pilnvērtīgi, saņemt labu paša izvēlētu izglītību un justies gan fiziski, gan morāli kā pilnvērtīgam sabiedrības dalībniekam." Mārtiņa telefons un dators ir aprīkoti ar speciālu, audiālu programmu, kas palīdz saziņai arī rakstiski: "Lai gan dators un modernās tehnoloģijas man nepatīk, ar tām nākas draudzēties. Par maziem finanšu līdzekļiem esmu pielāgojis apstākļus, kas ļauj bez problēmām ar visu galā tikt pašam. Vienīgi veļasmašīnu neprotu iedarbināt, jo tai ir daudz pogu bez skaņas signāla. Reizēm tur, kur vajadzīgas acis, palīdz Natālija, reizēm palīdz mana mamma."
Darba piedāvājumu ne pirtnieka, ne ārstnieciskās masāžas jomā viņam netrūkst. Nataļja stāsta, ka divus gadus Mārtiņš strādājis sanatorijā Dzintarkrasts Jaunķemeros. Darbu gan nācies atstāt, jo bijušas problēmas ar nokļūšanu no darba uz mājām. Mārtiņš stāsta: "Natālija no rīta mani iesēdināja mikroautobusā Rīga–Jaunķemeri, bet atpakaļceļā no Jaunķemeriem šoferi ne vienmēr apstājās." Nataļja, par šo situāciju runājot, neslēpj sarūgtinājumu: "Zvanīju Liepājas Autobusu parkam, brīdināju, ka šajā maršrutā konkrētā pieturā gaidīs cilvēks ar balto spieķi, taču šoferi bieži to neņēma vērā. Iepriekš Rīgas Takstometru parka autotransporta šoferi gan, redzot, ka cilvēks ar balto spieķi steidzas uz pieturu, Mārtiņu pagaidīja."
Taču kopumā Mārtiņš sabiedrības attieksmi pret viņu raksturo pozitīvi: "Citi brīnās, ka varu dzīvot kā pilnvērtīgs vīrietis, bet es varu un uzskatu, ka pilnvērtīgam vīrietim dzīvē ir jāprot viss, ēst gatavot un arī zeķi salāpīt." – "Mārtiņam nepatīk atšķirties no redzīgiem cilvēkiem, tāpēc viņš pats prot par sevi parūpēties un ir patstāvīgs," uzsver Nataļja.
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!