Mīlīgā koka puķe, ko Dace Ikauniece tur rokā, pozējot fotogrāfam, ir Labklājības ministrijas organizētā konkursa Gada balva sociālajā darbā apbalvojums nominācijā Labākais sociālais darbinieks NVO un privātajā sektorā 2023. Dace ir invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons sociālā darbiniece un šo atzinību šoziem saņēma, kolēģu pieteikta un konkursa žūrijas un iedzīvotāju balsojuma novērtēta. "Tas nāca kā pārsteigums," Dace saka, taču tūlīt arī atzīstas, ka īstāks un sirdi sildošāks viņai gan šķiet jebkurš individuāls neformālais "paldies", kas viņu sasniedz no cilvēkiem, kam palīdzēts. Nosmejam, ka balva galu galā ir labs iegansts sarunai, kā arī iemesls izcelt saulītē brīžiem aizmirsto sociālā darbinieka profesiju. "Skumji, ka sabiedrībā sociālo darbinieku nereti atceras vien tad, kad kādā ģimenē ir noticis kaut kas slikts, – kur bija sociālais darbinieks, kāpēc viņš neko nedarīja, kāpēc neparedzēja nelaimi?" Dace tajā saredz gan vēlmi atrast vainīgos, gan stereotipus par sociālā darba jomu. Taču viņai pašai tā ir forša, aizraujoša, ļoti plaša spektra nodarbošanās, kurā viņa iepazinusi vairākas no daudzajām nišām.
Garšīgi un sulīgi
Studiju virziena izvēle savulaik bijusi visai primitīva. "Man vidusskolā negāja ar matemātiku. Sociālais darbs likās kaut kas interesants, un tur nebija matemātikas – der!" Dace smaida. Jau LU otrajā kursā viņa sāka strādāt Rīgas Sociālajā dienestā – sākumā par sociālās palīdzības organizatori, vēlāk par sociālo darbinieci. Strādāja arī dažādās Rīgas apkaimēs – Purvciemā, Vidzemes priekšpilsētā, Dzirciemā. "Diezgan drīz secināju – darbs man patīk un atbilst, bet laikam vairāk patīk vadīt. Maģistrantūrā izstudēju sabiedrības vadību, un arī sociālajā dienestā sabiju gan teritoriālā centra vadītāja, gan Pārdaugavas rajona nodaļas vadītāja," Dace iezīmē karjeras pieturpunktus.
Ar ģimeni pārceļoties dzīvot no Rīgas uz Ikšķili, Dace nosprieda – šī nu būs arī iespēja 13 gadus zem sociālās sistēmas kupola nomainīt pret citu profesionālo jomu. Viņa reģistrējās NVA, aktīvi apmeklēja dažādas mācībās, lai kļūtu par jebko citu. Taču kārdinoša zīme izrādījās sludinājums, ka jaunu vadītāju meklē Ikšķiles Sociālais dienests. Daces kompetences atbilda, bērni tolaik sāka iet Ikšķiles skolā, darbs turpat dzīvesvietā būtu ļoti ērta iespēja… Dace vakancei pieteicās un tagad šo salīdzinoši īso pieredzi salīdzina ar garšīgu, apetītlīgu, sulīgu augli.
"Tas bija fantastisks laiks. Mēs bijām mazs sociālais dienests, bet visi kolēģi bija ļoti atbalstoši, motivēti, apzinīgi, ar vēlmi savā darbā izdarīt visu un vēl vairāk," Dace atceras. Pieredze Rīgas Sociālajā dienestā, kas kā milzīgs kuģis bija ielicis kārtīgus kvalitātes standartu pamatus, ļāva smelties padomu, strādājot kompaktajā Ikšķiles Sociālajā dienestā, kur dažādi jautājumi mēdza apvienoties vienā darbiniekā, nevis dažādos. Laba, izprotoša sadarbība izveidojusies arī ar pašvaldību, kas gan parasti neesot tā vieglākā lieta, jo iedzīvotāju vajadzības mēdz nesakrist ar pašvaldības budžeta iespējām. Tāpat Dacei bijis viegli kā ienācējai – viņa uzskata, ka sociālajam darbiniekam ir grūti strādāt vietā, kur viņš dzīvo visu mūžu, jo tas, ka visus pazīsti, biežāk traucē nekā palīdz. "Tu cilvēku redzi tikai caur to vienu filtru – šis jau ir bezcerīgs gadījums, vecāki tādi bija utt. Neformālā pazīšanās arī klientam traucē uzticēties."
Ne aiz barjeras
Saku, ka salīdzinājums ar sulīgu augli šķietami disonē ar priekšstatu par darbu sociālajā dienestā ar iedzīvotāju problēmām, taču Dace apliecina, ka strādāt Ikšķilē bijis tiešām iedvesmojoši. Protams, arī tāpēc, ka Ikšķile ir salīdzinoši labklājīga pašvaldība, bet galvenokārt tāpēc, ka kopējā kolēģu attieksme bijusi – nevis cilvēki nāk un mums kaut ko lūdz, bet mēs kā sistēma strādājam cilvēkiem. "Man joprojām nepatīk vārds "klients", jo tad kaut kā veidojas barjeras attiecībās. Ja skatāmies caur "cilvēks – cilvēkam", tas uzreiz ir savādāk. Arī tad, ja telpā starp cilvēku un sociālo darbinieku ir galds ar datoru, papīriem, tas rada pozīciju, ka es esmu ierēdnis, sistēmas pārstāvis, bet tu esi tas klients, lūdzējs. Viens augstāks, otrs zemāks. Man liekas, ka tur nekas labs neveidojas," saka Dace.
Viņasprāt, cilvēciska saskarsme un arī izpratne par ļaužu vajadzībām lielā mērā ir sirds siltuma, arī iestāžu darba vides kultūras jautājums. Par svarīgāko īpašību sociālajam darbiniekam Dace sauc spēju iejusties, empātiju. Tiesa, jāmāk norobežoties, lai neizdegtu. "Nenest līdzi uz mājām, nepārdzīvot, "negulēt ar klientu", kā mēs to saucam. Darbs ir darbs, bet mājās ir ģimene un man vajag būt ar savu "es". Lai sevi ārstētu, vienmēr vizualizēju: vai tiešām šobrīd šeit – mājās, vakarā gulēt ejot, – vēlos, lai te būtu mans klients? Nē," Dace iezīmē smalko balansēšanas māku. Pati ar izdegšanu neesot saskārusies, toties ar zināmu darbaholismu gan, jo darbs tiešām patīk. Gribas izdarīt vairāk, jau "vakardien", tad vēl arī to un to, līdz sanāk aizsēdēties arī pēc darbalaika beigām. Nolikt malā iesākto brīžiem ir grūti. Gadās arī melnāki brīži, kad apsīkst enerģija, bet tad palīdz kolēģu atbalsts un pozitīvā atgriezeniskā saite no cilvēkiem – tas iedod jēgu.
Rada iespēju draudzēties
Kad Latvijā sākās administratīvi teritoriālā reforma, Dace tā vietā, lai darbu turpinātu nu jau Ogres novada Sociālajā dienestā, atkal izvēlējās pamēģināt ko citu un nonāca nevalstiskajā sektorā. Kopā ar sociālā dienesta kolēģiem Dacei jau pirms tam bija izdevies apvienot Ikšķiles novada aktīvos vecākus, kuri audzina bērnus ar funkcionāliem ierobežojumiem. Lai viņus stiprinātu, bija tapusi biedrība Tepat un kopā, un nu Dace sāka vadīt dažādus tās projektus.
No vienas puses, Tepat un kopā iesaistās sociālās politikas veidošanā novadā un ir kā saprašanās tilts starp pašvaldību un iedzīvotājiem. "Es te it kā savienoju sevi ar sevi," Dace smaida. Labi saprotot sociālā darba sistēmu un procesus, viņa tos cenšas saprotami skaidrot cilvēkiem, kam vajadzīgs atbalsts. Un otrādi. "Par to, kas ir nepieciešams ģimenēm, nav lielāku ekspertu kā pašas ģimenes. Viņas zina vislabāk. Ne sociālajā dienestā, ne jebkurš cits no malas to nezina, jo nav tieši saskāries, kā ir rūpēties par bērnu ar invaliditāti. Turklāt katra invaliditāte ir atšķirīga, un vajadzības atšķiras."
Savukārt otrs būtisks biedrības darbības virziens ir dažādas aktivitātes. Dace īpaši izceļ centienus iedzīvināt apgriezto integrāciju. Viņa skaidro – parasti bērns ar funkcionāliem ierobežojumiem tiek ielikts parasto bērnu vidē (piemēram, skolā), bet Tepat un kopā telpās rīkotajos pasākumos šādi bērni ar traucējumiem ir paši savā vidē, bet "tipiskie" jaunieši var un ir aicināti viņiem pievienoties – aiz tīras intereses. "Jā, viņu nav daudz, dažkārt neatnāk neviens, bet dažreiz atnāk kopā ar draugu un vairākkārt. Šo darām ar domu, ka bērni ar funkcionāliem ierobežojumiem pēc dažiem gadiem būs Ikšķilē dzīvojoši pieaugušie. Vecāki daudzus šobrīd vadā uz speciālo skoliņu Rīgā, bet Ikšķilē viņiem ārpus mājām nav, ko darīt, nav draugu. Caur savām aktivitātēm cenšamies veidot viņu piesaisti, pazīšanos. Varbūt jaunieši tik cieši nesadraudzēsies, bet viņiem vismaz būs, ko pasveicināt veikalā, uz ielas. Kā pieaugušie viņi spēs cits citu tolerēt, jo būs iemācījušies, kāpēc katrs ir tāds, kāds ir."
Šobrīd Dace Tepat un kopā velta savu brīvo laiku, jo caur biedrības kontaktiem ir nonākusi pilnas slodzes darbā invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons. "Esmu atkal sociālā darbiniece – esmu "izceļojusies" un atgriezusies pie savas profesijas un par to priecājos," Dace atklāj. Apeirons nodrošina aprūpes pakalpojumu bērniem ar invaliditāti Rīgā un arī Ogres novadā, un Dace ir tas cilvēks, kurš administrē un koordinē šīs "auklītes" aptuveni 70 ģimenēm.
Tāpat viņa iesaistīta kādā jaunā projektā, kas arī Apeironā vērsts uz jauniešiem un draudzēšanos. "Kopā ar zviedru partneriem izpētīsim īpašo jauniešu vajadzības un izveidosim programmu, lai apmācītu "tipiskos" jauniešus, kuri tad būs viņu draudziņi – kopīgi darbosies, ies uz kafejnīcu, muzeju, kino utt. Sācies kā pakalpojums, tas kādam var pārtapt īstā draudzībā," Dace stāsta.
Ko un kā jums vajag?
Kā cilvēks, kas labi pazīst Latvijas sociālās sistēmas iekšieni, Dace tai velta arī kritiku. "Man liekas, būtu ideāli, ja varētu saslēgt visus valsts pakalpojumus izpratnes veidā, nevis sadalīt – re, kur asistenta pakalpojums, re, kur aprūpes pakalpojums, re, kur izglītības asistents. Pēc būtības tas varbūt ir viens un tas pats cilvēks, bet tur ir viena atskaite, tur otra, tur trešā. Ģimenei šī sistēma ir tik smagnēja un neelastīga! Ja bērnam pēkšņi vajag kaut ko netipiskāku (kādu neikdienišķu terapeitu, piemēram), tu no sistēmas izkrīti vispār ārā un nākas vākt ziedojumus."
Arī tas, ka pakalpojumi ir ļoti dažādās vietās, ir problēma, jo īpašo bērnu vecāki silda Latvijas ekonomiku, tērēdami milzum daudz laika un degvielas, vadājot uz tiem savu atvasi, kaut viņu kapacitāte un prasmes ļautu dot ekonomikai daudz vairāk citā, jēdzīgākā veidā. "Šīs ģimenes nav tipiskie sociālā dienesta klienti. Tām nav vajadzības pēc sociālā darba, bet gan tikai pēc pakalpojuma viņu bērnam, un sociālā dienesta resursus tās ir spiestas tērēt tikai tāpēc, ka mūsu sistēmā šo pakalpojumu organizē sociālais darbinieks. Šīs ģimenes tiek ieliktas sociālā riska kategorijā, lai gan patiesībā, ja vecāki var strādāt un bērnam tikmēr ir, kur palikt un ko darīt, tās tajā nav," Dace spriež un piebilst, ka sāpīgs gan ir brīdis, kad bērnam ar īpašām vajadzībām aprit liktenīgie 18 gadi. Jā, arī pēc tam ir kaut kādas ierobežotas atbalsta saņemšanas iespējas, taču daudzi pakalpojumi radīti mākslīgi, bez sasaistes ar realitāti. "Biežāk notiek: "Man liekas, ka jums vajag to un to." Nevis pajautājot: "Ko un kā jums vajag?""
Progress Latvijā ir, taču ļoti lēns. Pēc kādas viesošanās Vācijā, redzot tur kaut vai cilvēku ar invaliditāti iespējas strādāt, Dace ar kolēģiem sarēķinājusi, ka Latvijas attīstība šai ziņā atpaliek par gadiem 50. "Man bija grūti aptvert, ko izjuta īpašo bērnu vecāki, kas brauca līdzi. Tā dilemma – dzīvot Latvijā vai emigrēt, kur būs iespējas viņu bērniem… Jo tās viņiem vajag jau šodien, nevis nākotnē," Dace saka.
No otras puses, viņu priecē, ka Latvijas sabiedrībā attieksme un izpratne tomēr ir mainījusies. Šobrīd jau var just, ka tiek respektētas cilvēku ar funkcionāliem ierobežojumiem tiesības un vajadzības, piemēram, liekot lietā dizaina domāšanas principus publiskās vides iekārtošanā. Strādājot NVO, ir arī brīvākas rokas un lielāka elastība nekā sociālajā dienestā, Dace atzīst. Jautāju – bet varbūt jāiet politikā, lai pabikstītu sistēmiskās pārmaiņas? "Man nav tādu ambīciju. Es droši vien varētu, bet man tomēr vajag cilvēkus pretī, to jēgpilnumu. Esmu pagaršojusi šo saldo augli, kad redzu atgriezenisko saiti, – esmu jau kļuvusi no tā atkarīga," Dace smaida.
Viņa pēc horoskopa ir Zivs un saka, ka tā arī attiecas pret savu dzīvi – plūst un ļaujas, kur viļņi nes. Viss līdz šim ir noticis uz labu. "Esmu arī sapratusi, ka ir jādod sev laiks. Esmu atradusi savu veselības uzturēšanas ritmu ar vingrošanu, paskriešanu, rīta rutīnu. Man ir mazdārziņš. Ar vīru un draugiem katru gadu noejam kādu Jūrtakas posmu. Ģimene gan šad tad cieš no manas aizraušanās ar darbu, bet mums patīk kopīgi ceļojumi, pasākumi. Ģimene ir mans drošais un stingrais pamats, kas atbalsta, dod spēku un iedvesmu," Dace ir pateicīga.