Mūsu bagātībaVisspilgtākie 2014.gadā Martai Melgalvei bijuši divi notikumi. Akcijā Labā zvaigzne Rīgā 2014, kurā rīdzinieki nominācijām izvirzīja tos cilvēkus, kuri sagādājuši pozitīvas emocijas apkārtējiem, Martai tika piešķirta nominācija Sirds cilvēks. Neraugoties uz ievērojamo gadu skaitu, viņa joprojām darbojas Rīgas aktīvo senioru aliansē RASA.Otrs spilgtākais notikums simtgadnieces dzīvē saistīts ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Arī Marta šī gada sākumā piedalījusies Grāmatu draugu ķēdē - akcijā Gaismas ceļš, kurā no rokas rokā dzīvajā ķēdē tika padotas grāmatas no vecās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas uz jauno Gaismas pili. Kad Martai taujāju, kas, viņasprāt, 2014.gadā bijis spilgtākais notikums, sirmā dāma mirkli apdomājas: "Esmu lepna, ka Valdis Dombrovskis iecelts Eiropas Komisijas viceprezidenta amatā. Tomēr patiesi liels notikums Latvijā bija Gaismas pils atklāšana. Tas būs paliekošs mantojums nākamajām paaudzēm, ar ko varam lepoties. Mūsu bagātība." Martas kundzei žēl, ka ar gadiem mazumā gājis acu gaišums. Lasīt viņa vairs nevarot, bet, ja varētu tāpat kā agrāk, Gaismas pils būtu vieta, kur starp grāmatām dvēseli veldzēt.Dakteri ir vislabākieNorunātajā tikšanās dienā Marta Melgalve mūs sagaida sapucējusies - pēc intervijas viņa dosies uz klasiskās mūzikas koncertu. Seniore stāsta, ka šogad piedzīvojusi arī nedienas, kas ierobežojušas viņas sabiedriskās aktivitātes. "Gāju, pakritu, lauzu gūžas kaulu. Vairākus mēnešus pavadīju slimnīcās, man veica operāciju, ielika protēzi. Bet nu jau kopš oktobra esmu mājās. Sākumā pārvietojos ar diviem spieķīšiem, bet tagad pati sevi bīdu kustēties un iztikt bez spieķa," mundri stāsta seniore.Slimojot viņa pārliecinājusies, ka Latvijā medicīnas personāls strādājot ļoti atbildīgi, ar iejūtību pret pacientiem. "Par dakteriem varu teikt tikai to labāko. Vēl šodien man piezvana slimnīcas sanitārīte, apjautājas, kā iet. Neaizmirst mani. Apkalpojošā personāla attieksme bija vislabākā. Mani katru dienu izveda ārā paelpot svaigu gaisu, pasēdēt saulītē. Atvadījāmies ar humoru - kad bija jādodas mājās, sanitārs jautāja: "Varbūt apdomāsities un paliksiet vēl?" Mans ārstējošais ārsts, kad pati sāku staigāt, teica tā: "Es jūs mājās nelaidīšu, jo jums ar savu enerģiju un optimismu jāpalīdz piecelties kājās istabas biedrenei." Viņa tika operēta vēl pirms manis, bet no gultas piecelties nespēja. Un ziniet - tajā dienā, kad es devos mājās, arī mana istabas kaimiņiene beidzot sāka staigāt! Ar humoru un optimismu var pievarēt daudzas grūtības." Marta Melgalve nekad nav bijusi vaidētāja. "Arī man sāp. Bet vieglāk nebūs, ja vaidēšu. No pretsāpju zālēm es atteicos ātri, jo zinu, ka jāsāp ir. Tiklīdz celšos kājās, zinu, man sāpēs. Bet par to nedrīkst domāt."Vienīgais darvas piliensMartai Melgalvei pārvarēt veselības problēmas palīdzējuši arī viņas labie gariņi: "Manas māsīcas dēla sieva Ginta Rutka ir mans labais gariņš, viņa ar ģimeni tik ļoti par mani rūpējas! Gan mājās, gan apciemojot slimnīcā. Labie gariņi ir tie, kas mūs uztur. Tad ir prieks dzīvot. Es cenšos neapgrūtināt nevienu, bet, pateicoties viņiem, esmu nodzīvojusi tik ilgi - jau otrais gadsimts."Martas mūžs bijis bagāts un skaists. Protams, piedzīvotas arī smagas dienas. "Ir tāds teiciens: viss pāriet. Pat sāpes izkūst kā sniegs uz delnas. Vienīgi rētas sirdī paliek kā vagas melnas... Bet kuram tad mūžs pagājis bez sirdssāpēm? Un es vienmēr esmu bijusi aktīva, dzīvīga. Spieģelī kad paskatos - vēl nekas es izskatos. Šādi tādi apkārt lec, bet nav neviens, kas īsti prec!" smejot deklamē Marta.Vienīgais, kā sirmajai kundzei patiesi žēl - ka nav varējusi piedalīties 12.Saeimas vēlēšanās. "Vēlēšanās piedalos vienmēr, bet šoreiz pati aiziet nevarēju. Mana Ginta aizgāja uz vēlēšanu iecirkni un lūdza, lai viņi atbrauc pie manis. Atteica - vajagot ārsta zīmi, kas apliecinātu, ka esmu tik slima, ka iecirkni apmeklēt nevaru. Man jau 101 gads! Vai tad vajag vēl kādu zīmi?! Tas bija vienīgais darvas piliens medus mucā," bez aizkaitinājuma atceras Marta.Pērn, kad Martas kundzi intervējām pielikumam Senioru Diena, viņa uzsvēra: "Laba manā dzīvē ir bijis daudz. Esmu laimīgs cilvēks." Šo attieksmi pret dzīvi 101. dzīves gadā Marta Melgalve nav mainījusi: "Cilvēkiem novēlu labestību vienam pret otru. Dzīvot dzīvi bez skaudības, bez ļaunuma, ar apziņu - katram no mums ir dota tikai viena dzīve. Priecājieties par katru sīkumu, ko Dieviņš jums devis!"
Ar humoru un optimismu mūžs jau otrajā gadu simtā
"Mēs katrs dzīvojam tādu dzīvi, kādu paši esam sev sagādājuši," uzskata Marta Melgalve. Pērn, decembra sākumā, kad tikko bija nosvinējusi savu gadsimta jubileju, Marta, acīm dzirkstot, teica: "Es neesmu veca. Esmu ilgdzīvotāja - tā mani sauciet!" Nupat Martas kundze aizvadījusi 101.dzimšanas dienu. Arī šis gads viņas dzīvē bijis spraigs - gan grūtākiem, tomēr arī pacilājošiem mirkļiem pilns.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.