Laimīgs cilvēks
Kad Ilze albumā rāda bildes no savas pēdējās lielās balles, nespēju noticēt, ka tajās redzamā jubilāre svin 60. dzimšanas dienu! Četrdesmit un ne vairāk! Kam jāpateicas, ka arī tagad savos 73 gados seniore izskatās lieliski, ir slaida, enerģētiski spēcīga sieviete, – gēni, veselīgs dzīvesveids, profesionālo iemaņu ietekme? Ilze spriež, ka gēniem varētu būt nozīme, lai gan vecāki aizgājuši viņsaulē, nesasniedzot 70 gadu vecumu. Dzimtas atzarā no mātes puses gan bijušas ilgdzīvotājas. Taču Ilze akcentē arī bērnības gados pavadīto laiku, kas veidojis meitēna mugurkaulu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mamma bijusi izcila mājsaimniece, kura dzimusi pilsētā, bet 1938. gadā nopirkusi Numurmuižas zemi, iekopusi tur saimniecību ar lopiem. "No sava gadagājuma cilvēkiem klausos, ka pēc kara dzīvojuši slikti, bet es esmu laimīgs cilvēks! Man bija viss – mīlošs tēvs, māte, brālis – par 15 gadiem vecāks –, kurš mani mīlēja. Bērnībā esmu izjutusi naudas trūkumu. Tēvs strādāja ādas apstrādes fabrikā par galveno enerģētiķi, mamma viena ar saimniecību tika galā. Mums bija divas govis, cūka, kazas. Naudu neesmu redzējusi, bet darbu jau no četru gadu vecuma gan," atceras Ilze. Piedaloties Dziesmu svētkos, kādā gadatirdziņā Ilzei izdevies nopirkt 1936. gadā izdotu karti, kur var atrast Numurmuižu, – no Bišumuižas paralēli vecajam Bauskas ceļam bija novadgrāvis, tā bija robeža starp Katlakalnu un Ziepniekkalnu, un aiz Bišumuižas sākās Numurmuiža. "Visi ozoli tika izkāpelēti, visi dīķi izbradāti. Reiz biju uzrāpusies lielajā ozolā un nezināju, kā lejā tikt. Paliek tumšs, tēvs sauc. Viņš atnāk līdz ozolam – kā meita tikusi augšā? Nu kā – uzkāpusi! Āaaa... Nu, kad apniks sēdēt, tad lai meitēns nāk mājās... Tētis pagriežas un aiziet. Visas kājas bija saplēstas, bet nokāpu. Vecāki mani stingri gatavoja šai dzīvei: ja kaut ko esmu uzsākusi, pašai jātiek galā," stāsta Ilze.
Viņa pabeigusi Rīgas 3. medicīnas skolu, krustmāte – bērnu ķirurģe Ērika Sungaile – ievirzījusi, jo "mediķes profesija noderēs līdz mūža beigām". Pēc skolas Ilze sapņojusi par kosmetoloģes arodu: "Ja cilvēks kaut ko ļoti grib, liktenis to pienes uz paplātes. Rīgā nebija nevienas iestādes, kur gatavotu šai profesijai, tikai Meistaru ielā uz kursu bāzes pamata ar medicīnas izglītību bija iespējas iegūt kosmētiķes izglītību. Es tur tiku. Man nav šķēršļu, ja ko gribu." Tolaik Veselības ministrija gatavojusi apmācību kursus masieriem. Ilze ieguvusi sertifikātu arī šajā arodā. Viņai bijis labs skolotājs: "Skolā var iegūt zināšanas, bet kā vienā, tā otrā profesijā ir vajadzīgs savs guru, kurš iemāca visas nianses. Radinieces vīrs man iemācīja šīs nianses, viņš bija masieris trešajā paaudzē. Šīs zināšanas man visu mūžu palīdzējušas uz kājām uzlikt tuviniekus."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 17. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!