"Man ir burvīgi pacienti. Es dziļi cienu viņu pacietību, neatlaidību, pašcieņu un mācos no viņiem," atzīst Latvijas Onkoloģijas centra onkoloģe Elita Šapovalova. Fotogrāfam Kristapam viņa lūdz nofotografēt pie savas kādreizējās pacientes Ārijas Ozoliņas gleznas, kura gleznot sākusi 60 gadu vecumā. Kad māksliniece jautājusi par dakteres mīļākajiem ziediem, Elita atzinusies, ka visvairāk jūsmo par ziedošām ābelēm. Tagad ziedošā ābele kā uzmundrinājums kalpo arī pārējiem pacientiem – ārstes kabinetā gleznā pie sienas, kur redzami arī citi mākslas darbi un ir piekārts pareizticīgo krustiņš. "Jūs man esat kā mamma," reiz teicis augumā vareni padevies sirms vīrs un ar savām milzu rokām pateicībā apskāvis dakterīti.
Šogad aprit 50 gadu, kopš Elita Šapovalova sākusi darba gaitas, specializējoties onkoloģijā. Viņa spēj atcerēties pat dažu tādu pacientu vārdus, ar kuriem strādājusi pirms 30 gadiem. Kā tu neatcerēsies, ja cilvēks pēc 30 gadiem ierodas uz pieņemšanu un jūtas neapmierināts: "Jūs taču solījāt, ka atcerēsities mani visu mūžu!"
Daktere Elita Šapovalova ir kas vairāk par ierindas dakteri skarbas diagnozes piemeklēto cilvēku dzīvē, jo neoficiālajā anamnēzē ietilpst arī stāsti par nepiepildītiem sapņiem un neizsakāmām bailēm. Par bērniem, vīriem, sievām. Par suņiem, kaķiem un vistām. Pacienti arī zina, ka Elitai kaķis ir aizmucis neatvadījies.
Atdodiet Grišam starus!
Elita Šapovalova negribēja būt onkoloģe. Jaunībā viņa dedzīgi vēlējās ķirurga darbu. Jo īpaši pēc tam, kad staru terapijas nodaļā sastapusi jauniņu puisi, vārdā Griša – skaistuli ar melniem matiem, lielām, zilām acīm un biezām, tumšām skropstām, bet ļaundabīgā audzēja izmocītu. Vecākas tantiņas, kuras tāpat gaidījušas rindā uz apstarošanu, aplenkušas jauniņo dakterīti un lūgušas: "Dakterīt, atdodiet mūsu starus Grišam, jo viņš vēl nav bučojis nevienu meiteni!" Bet ārstēšana vairs nebija iespējama. Tad gan Elita skrējusi prom uz Rīgas 1. slimnīcu pie daktera Viļa Purmaļa, aizgūtnēm raudājusi: "Es negribu būt onkoloģe, es nevaru strādāt šo darbu. Pieņemiet kaut vai par sanitāri!" Bet Purmalis atbildējis: "Par vēlu. Ja tik žēl slimnieku, tad jūs jau esat onkoloģe."
Tas bijis kā zīmogs un svētība, lai arī tolaik, 60. gados, Elitas kursa studenti teikuši: "Ko gan tu darīsi šajā specialitātē – drīz izgudros vakcīnu pret vēzi un tev nebūs vairs darba." Bet mūsdienās darba Elitai kļūst tikai vairāk. Ik dienu viņa pieņem vismaz 20 pacientu. Mēs nerunājam ne par karmu, ne gēniem, ne kaitīgiem ieradumiem – vieni ar tiem nodzīvo visu mūžu, bet citus, šķietami tīrus kā balta lapa, vēzis nopļauj uz līdzenas vietas. Kāpēc tā? Austrumu filosofijā izskaidrojums esot saistīts arī ar tādām īpašībām kā skaudība, cilvēka iekšējā neapmierinātība.
Elita Šapovalova nav pārlieku dievbijīga. Reiz nolēmusi doties uz grēksūdzi Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcā. Tai kārtīgi sagatavojusies. Bet, kad atnākusi, pirmais, kas izlauzies: "Kāpēc bērni slimo? Es saprotu, ka pieaugušie nogrēkojušies, bet kāpēc Dievs pieļauj, ka slimo bērni?" Batjuška atbildējis: "Tu neesi gatava grēksūdzei."
Daktere novērojusi, ka pacietīgāk šo krustu – ļaundabīgo saslimšanu – nes Dievam ticoši pacienti. "Mūsu mājās vecāki nekad nerunāja par Dievu, kaut ar gadiem sapratu, ka dzīvojām pēc Bībeles. Tas bija padomju laiks. Tēvam un mātei Dievs bija viņu tā brīža slimnieks – abi vai kopā ar kolēģiem viņi varēja strīdēties par to, kā labāk ārstēt," ar cieņu savu ģimeni atceras Elita Šapovalova.
Burkāni pēc tam
Elita piedzimusi Mongolijā mediķu ģimenē. "Mani vecāki dzimuši Ukrainā, medicīnas institūtu viņi pabeidza Harkovā. Mamma aizbrauca strādāt uz laukiem, bet tēvu paņēma armijā, aizsūtīja uz Mongoliju. Viņš izsauca mammu pie sevis. Tēvs bija ķirurgs – galvenais un vienīgais speciālists lidotāju medicīniskajā daļā. Mamma viņam palīdzēja. Tur nodzīvojām četrus gadus, pēc tam dzīvojām Tālajos Austrumos. Skolā 1. klasē gāju Čitā, bet no Mongolijas atceros lielo, augsto zāli un zemnīcu, kurā dzīvojām," bērnības ainas ieskicē daktere, viņa turpina: "Vēl atceros Kerulenas upi ar dzidru ūdeni, lielām zivīm. Vēlāk man stāstīja, ka tur bijusi nāves ieleja, kur nesa nomirt neārstējamus slimniekus. Reiz viens zaldāts tur atradis meiteni – aiznesis uz hospitāli, kur meiteni izārstējuši, taču ģimene no viņas atteikusies. Pēc tam runāja, ka meitene atnesta no Ēnu valstības."
Hospitālī Elita pavadīja bērnību. Kamēr vecāki operēja, viņai uzticēja slimniekiem mērīt temperatūru: "Zaldāti mani ķircināja, bet ziniet – ja svaigu burkānu es pirmoreiz ieraudzīju tikai deviņu gadu vecumā, tad šokolādi biju pieēdusies līdz acīm. Lidotāji vienmēr uzcienāja." 1950. gadā Elitas tēvam kā armijas ķirurgam bijusi sadale un izvēle doties uz Vāciju vai uz Latviju. Izvēlējušies Latviju. Reiz Elita jautājusi vecākiem, kāpēc viņai tāds vārds, bet atbildes vietā saņēmusi klusēšanu. Vēlāk uzzinājusi, ka vecākiem bijis kāds draugs – no Latvijas izsūtītais, un viņam bijusi meita Elita. "Es nezinu, kā viņi sadraudzējās," piebilst Elita.
Skolas laiku Rīgā 50. gados viņa atceras ar smaidu: "Es nebiju izcila skolniece. Dienasgrāmata bija pilna ar piezīmēm – lēkājusi pa galdiem, klaigājusi, kāvusies. Man teica, ka esmu kā Prževaļska zirgs. Biju maza augumā, bet kustīga. Ļoti mīlēju spēlēt basketbolu."
Tēvs tolaik strādājis par ķirurgu kara hospitālī, mamma – neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā. Elita stāsta: "Reiz mamma ar ātrajiem uz Onkoloģisko dispanseru atveda slimnieku. Dežurēja dakteris Hercfelds, kurš jautāja mammas domas par diagnozi – viņa uzskatīja, ka kuņģa vēzis. Pēc kāda laika Hercfelds pārliecinājās, ka mammai ir gruntīgas zināšanas. Viņš parunāja ar galveno ārstu, un no 1951. gada mamma sāka strādāt dispanserā Talsu ielā." Pēc vidusskolas Elita devusies studēt uz Dņepropetrovsku – tur bijusi draudzīga vide, īsta studentu saime, bet, kad tēvu aizsūtījuši strādāt Beringa līča tuvumā un mamma palikusi Rīgā, kur bijis sirdsdarbs, Elita atgriezās Latvijā un te pabeidza Rīgas Medicīnas institūtu.
Ko panāk ar vecumu
Pēc augstskolas trīs gadus Elita nostrādāja Tukuma slimnīcā par ķirurgu. Viņas biogrāfijā ir neticami stāsti par prakses gaitām, par pacientiem, ārstiem un pielūdzējiem. Vissirsnīgāk nāk smiekli par jaunu kungu, kurš Elitai ziedus nesis klēpjiem, bet reiz pie durvīm nolicis melnas gladiolas. Elita nekad tādas nebija redzējusi! Tikai nākamajā dienā dakterīti izsaukuši pie dārznieka, kuram kļuvis slikti ar sirdi. Kāds pa kluso nogriezis selekcionāra melno lolojumu.
1967. gadā Elita sāka strādāt Latvijas Onkoloģiskajā dispanserā – līdz dabūs labu ķirurga vietu. Sāka staru terapijā, ar domu – ja klīniskajā ordinatūrā nepieņems onkoloģijā, tad pieņems Rīgas 1. slimnīcā ķirurģijā. Taču jauno ārsti pieņēma onkoloģijā. Tagad Elita Šapovalova ar cieņu un godbijību atceras mediķa gaitas kopā ar profesori Ainu Mucenieci, Irēnu Priedīti, profesori Veroniku Rozenbahu, Rasmu Ceplīti, arī savu mammu Annu Pļisecku, Regīnu Strautmani, Ilonu Auziņu. "Man visu dzīvi ir veicies ar cilvēkiem. Viss, ko zinu un protu, nāk no šiem profesionāļiem un caur pacientu ciešanām. Man vienmēr blakus bijuši cilvēki, kuri apgaismojuši manu dzīvi," saka daktere.
Pie viņas vizītē bieži pierakstoties tā iemesla dēļ, ka "šī daktere ir vecā kaluma". "Ārsta autoritāti esmu nopelnījusi. Reizēm tieši ar savu pieredzi pacientam palīdzu pieņemt problēmu, noskaņot ārstēšanai. Viņam vajag atbalstu, perspektīvu. Vistrakāk, ja palīdzēt vairs nevar. Bet, ja reiz pacients ir atnācis uz Onkoloģijas centru, jāizvēlas tas mazākais ļaunums. Un mazākais ļaunums ir tad, kad varam palīdzēt. No palīdzības nevajag atteikties, jo no tā atkarīga nākotne," uzsver daktere Šapovalova un piebilst: "Man katra diena ir kā dāvana. Pacientu uzticēšanās tā aizkustina, ka viņu dēļ varu strādāt, cik vajag."
Elita Šapovalova
* Dzimusi 1940. gada 24. decembrī Mongolijā.
* Uz dzīvi Rīgā ģimene pārcēlusies 1950. gadā.
* 1957. gadā pabeigusi Rīgas 26. vidusskolu.
* Studējusi Dņepropetrovskas, pēc tam Rīgas Medicīnas institūtā.
* Trīs gadus nostrādājusi Tukuma slimnīcā. 5 1967. gadā sākusi strādāt Onkoloģiskajā dispanserā, darba gaitas turpinājusi Latvijas Onkoloģijas centrā.
* Ir dēls Pāvels