Aglonas bazilika
Pirms nepilniem 230 gadiem celtā baroka baznīca ar 60 metru augstiem torņiem ir tālākā katoļu svētceļojumu vieta Eiropas ziemeļaustrumos, tāpēc Aglonas bazilika 1993.gada septembrī kļuva arī par Romas pāvesta Jāņa Pāvila II apmeklējuma mērķi. Pirmo koka baznīcu dominikāņu ordenis te uzcēla jau 1699.gadā, bet vēl senāk — 1263.gada 12.septembrī — te ticis nogalināts un apbedīts Lietuvas karalis Mindaugs, kura sapnis bija apvienot vienā valstī visas baltu zemes (kapu plāksne ar uzrakstu, kas apliecinājis šo faktu, gan nav saglabājusies). Katoļticīgo svētceļojumu centra nozīmi Aglonas bazilika saglabāja visus padomju laikus, un arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas te katru gadu 15.augustā Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā pulcējas citreiz līdz pat pusmiljonam ļaužu, kuri dziedināšanas brīnuma gaidās alkst pavērties XVII gs. svētbildē Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte — šo gleznu bazilikā atsedz tikai reliģisku svētku laikā. 1995.gada 12.septembrī Saeima pieņēma likumu "Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā".
Āraišu ezerpils
Līdz pilnīgam brīnumam Āraišu ezerpilī pietrūkst tikai vīra ar akmens cirvi rokā, kurš tūristam seno latgaļu valodā jautātu, ko viņš te meklē. Taču sajūta, nonākot Latvijas pirmajā brīvdabas arheoloģiskajā muzejā, ir tāda, ka tepat jau tam vīram ir jābūt. Kad pagājušā gadsimta 60.—70.gados Dr.hist. Jāņa Apala vadīto arheoloģisko izrakumu gaitā tika atklāts, ka Āraišu ezera saliņa ir nevis dabas veidojums, bet senlatviešu cilts — latgaļu — dzīvesvieta, celta un apdzīvota IX—X gadsimtā, zinātnieks pierādīja, ka Latvijā pilis var ne tikai nogrimt ezeros, bet arī augšāmcelties. Tagad ezerpilī, kas iezīmējas gleznainajā Vidzemes ainavā septiņus kilometrus no Cēsīm, varam iztēloties, kāda bija mūsu senču dzīve pirms krustnešu iebrukuma. Arheoloģisko pētījumu gaitā te ir iegūts Eiropas mērogā unikāls arheoloģiskais materiāls — koka ēku konstrukcijas, darbarīki, ieroči, keramika. Iztēli veicina pie visām četrām Āraišu laika salām — akmens laikmeta apmetnes, bronzas laikmeta dzīvojamās ēkas, vikingu laikmeta ezerpils un viduslaiku mūra pils — izvietotie informācijas stendi.
Brīvības piemineklis
Brīnums ir jau tas, ka latviešu tauta spēja vienoties un pašā Rīgas centrā uz dārgas zemes uzcelt tik nepraktisku lietu kā pieminekli. Turklāt brīvībai, nevis, teiksim, domājot par labām kaimiņattiecībām, atjaunot te pirms Pirmā pasaules kara uzslieto Pētera Pirmā statuju. Lai gan tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga iecerētais pieminekļa ansamblis tā arī netika līdz galam pabeigts, 1935.gada 18.novembrī atklātais Brīvības piemineklis pildīja savu simbola lomu gan visdrūmākajos okupācijas gados, gan atmodas laikā. Un radās brīnumainas teikas par iemesliem, kāpēc to nav izdevies nojaukt tām varām, kurām šis piemineklis bija neērts.
Rundāles pils
Pasaules brīnumiem patiesībā būtu pieskaitāma ikviena Latvijas pils vai muiža, kas ir spējusi izdzīvot cauri tādiem pārbaudījumiem kā 1905.gada revolūcija, Pirmais un Otrais pasaules karš, padomju un postpadomju laiki, tomēr Rundāles pils ir īpaša, turklāt izdzīvojusi, lai gan tās postīšanā roku pielikuši arī Napoleona un Bermonta karapūļi. Šodien Rundāles pils ir izcilākais baroka arhitektūras un rokoko dekoratīvās mākslas piemineklis Latvijā. Krievijas galma arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli 1736.—1768.gadā celtajā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidences kompleksā tagad ietilpst divstāvu mūra pils, staļļi ar klētīm un kariešu noliktavām, vārti un žogs, pils krogs, ledus pagrabs un dārznieka māja, kā arī franču stila parks un tā turpinājums "zvēru dārzs" jeb meža parks. Mākslas zinātnieka un gleznotāja Imanta Lancmaņa vadīto pili ir iecienījuši ne vien ekskursanti, bet arī svinīgu pasākumu rīkotāji. Te tika svinēta gan Bankas Baltija piecu gadu jubileja, gan Vairas Vīķes–Freibergas prezidentūras sākums un beigas.
Pokaiņu mežs
Par to, kurš radījis šo Latvijas brīnumu — dažāda izmēra akmeņu sakopojumu Pokaiņu mežā (13 km attālumā no Dobeles, braucot Īles virzienā) — domas dalās: vieni autorību piedēvē kosmiskiem spēkiem, citi pavairāk iedzērušiem padomju traktoristiem. Zintnieki, dziednieki un ekstrasensi nešaubās, ka Pokaiņu mežs ir sena svētvieta, kas spēj dot enerģiju tiem, kuri šai svētvietai tic. Uz stāviem pauguriem un dziļām ielejām izvietojies, Pokaiņu mežs veido gleznainu ainavu. Tās sakopšanu veicinājušas regulāras brīvprātīgo garīguma meklētāju talkas kopš 90.gadu vidus, to dalībnieki mežā ne tikai strādājuši, bet arī izjutuši strāvojumus, redzējuši vīzijas un citas paranormālas parādības. No 2000.gada Pokaiņu mežu apsaimnieko a/s Latvijas valsts meži.
Turaidas pils
Senākā Turaidas celtne, XIII—XIV gadsimtā celtais pils tornis, kas paceļas augstu pāri Gaujas senlejas koku galotnēm, apliecina kādu paradoksālu faktu: skaistā vietā ieceltas ēkas saglabājas ilgāk (vai tas palīdz izskaidrot mūsdienu jaunbagātnieku tieksmi iebūvēties kāpu aizsargjoslā un citās īpaši saudzējamās vietās?). Šis tornis var kalpot arī kā "antibrīvības piemineklis", atgādinot, kas senlatviešu un seno lībiešu ķildu dēļ sāka saimniekot viņu skaistajās zemēs. Turaidas galvenais tornis jeb bergrifts, apaļas formas vairākstāvu celtne, ir pārdzīvojis pārējās Turaidas pils ēkas, mūrus un torņus, kas gāja bojā 1776.gada ugunsgrēkā, un šodien ir vienīgais saglabājies šāda tipa tornis Latvijas teritorijā. Dažādās mūra kārtas norāda uz to, ka arī šis tornis celts pakāpeniski. Torņa apakšā ārējais diametrs ir 13,3 metri, mūru biezums trīs metri, torņa mūra daļas augstums 30 metru.
Kuldīgas tilts
Viens no Eiropas garākajiem ķieģeļu tiltiem — 1874.gadā celtais Kuldīgas tilts pār Ventu — būtu skaists arī pats par sevi, taču papildu vērtību tam dod iespēja no tilta vērot vienu no platākajiem, ja ne pašu platāko Eiropas ūdenskritumu — 270 metrus plato Ventas rumbu. Tiesa, rumbai pāri vairs nelec stores kā senos laikos un pa Kuldīgas tiltu vairs nebrauc karietes, tomēr atmosfēra šajā Kuldīgas otrajā centrā arvien vēl ir idilliski rāma, ja vien to neiztraucē kāda filmu uzņemšanas grupa, kurai nepieciešama īpaši rāma ainava (kā tas bija, piemēram, filmā Emīla nedarbi), vai maluzvejnieki, kas iekārojuši vimbas vai lašus. Brīnumiem Kuldīgas tiltu var pieskaitīt arī tāpēc, ka tālākā nākotnē skats uz Ventas rumbu diez vai vairs būs tik iespaidīgs kā šodien, jo dolomīta slāņus ūdens pamazām drupina un izskalo.