Jau pasen uz vīna pudeles izlasīju: Two oceans, Cape of good Hope, South Africa. Cēlu glāzi par Labās Cerības ragu, vārda devēju Keiptaunas pilsētai, un atskārtu — arī vīna vārds smeķē! Reibu un nenojautu, ka īsto smeķi apjautīšu, stāvot galdam līdzīgajā plakankalnē — it kā pašā pilsētā, bet vairāk nekā kilometru virs tās. Pa labi ir Atlantijas, pa kreisi — Indijas okeāns, priekšā — pats rags. Aiz muguras arī Roņu sala, kurā gandrīz 20 nebrīves gadus vadīja Nelsons Mandela, kamēr es vienlaikus ar citiem padomju skolēniem sūtīju rotaļlietas bērniem Dienvidāfrikā.
Ko es zinu par Dienvidāfriku? Izlasu, ka tur ir 11 oficiālo valodu: angļu, afrikandu (senā holandiešu valoda ar iezemiešu valodu piejaukumu) un deviņu cilšu valodas. Balto cilvēku mazāk par 10%. Vadošā baznīca — kristīgā. Svazu un zulu cilts meitenes staigājot kailām krūtīm. Ik pēc 17 sekundēm valstī tiek izdarīts kriminālnoziegums.
CAUR ILUMINATORU
Lidostās un gaisakuģos pavadu gandrīz diennakti. Esmu nomodā mirklī, kad šķērsojam ekvatoru, bet neko vairāk par spožu bultiņu, kas TV monitorā krusto baltu līniju, nakts tumsā nesaskatu. Arī Kongo mūžameži zaļo vienīgi manās iedomās.
No agra rīta līdz priekšpusdienai zem mums plešas vienīgi sarkana zeme. Tad tā sāk viļņoties, pacelties, krokoties, krāsu gamma bagātinās. Bet te acu priekšā paveras ierasts skats: dzīvas maģistrāles, privātmāju rajoni, lūk, arī bariņš debesskrāpju. Ak, cik neinteresanti! Svaigs akcents ir vienīgi klinšu krauja un zils okeāns fonā.
Kas tas? Ar dzeloņstieplēm norobežota milzīga trušu audzētava tepat blakus skrejceļam? Simetriskas elektrības līnijas, arī haotiskas krāsainas veļas parādes. Tās vidū vīd dažas mūra celtnes, starp ruberoīda būdām dižojas pa padzīvojušai mašīnai. Tādu pirmo reizi ieraugu Township — tiešā tulkojumā Pārvietoto jeb izdzīto pilsētu.
Izkāpjot no lidmašīnas, pirmā vēja brāzma izdrebina līdz kaulam. Satinusies siltākajā no līdzpaņemtajām jakām, nokļūstu līdz busiņam. Tas izlavierē no lidostas un izslīd uz lieliskas maģistrāles. Malās starp gaumīgām mājām, golfa laukumiem un ziediem stiepjas dzeloņdrātis, dzeloņdrātis, dzeloņdrātis… un ceļā negadās neviens balts kājāmgājējs. Kas mani dīdīja pamest mīļo Eiropu?
PIRMĀ TIKŠANĀS
Keiptaunas universitātes kopmītnēs pretī nāk starojoša afrikāņu kundze un ziemeļnieciski gaišmataina meitene, vārdā Ilze. Vai viņa dzimusi Dienvidāfrikā? Protams, Ilze apstiprina ar patiesu lepnumu. Par Latviju abām ir aptuvens priekšstats.
Pēc Ilzes ieteikuma pēcpusdienā nelielā kompānijā dodamies uz Keiptaunas populārāko iepirkšanās, izklaides un tūristu pulcēšanās vietu Voterfrontu, lai tiktu pie vietējās valūtas randiem, ko rotā ziloņi un degunradži. Uz kuģīšu, liellaivu un jahtu fona par nieka pārdesmit randiem (desmit randu ir 73 santīmi) nobaudām lieliskas tīģergarneles un par pliku velti iemūžināmies kopā ar četriem metālā lietiem Dienvidāfrikas dēliem — Nobela prēmijas laureātiem, starp kuriem atpazīstu arī Mandelu.
Tuvojoties vakaram, atceramies viedos padomus, kas ļoti kontrastē ar plašajiem smaidiem tumšajās sejās, — krēslā ne soli ārpus Voterfrontas! Mājup dodamies drošības parametriem atbilstošā taksometrā. Šoferis pārdesmit soļu no ceļa līdz kopmītņu ēkai mums atļauj noiet tikai tad, kad tumsā ir pamanījis apsardzes vīru stāvus.
VISIEM VIENA ATLANTIJA
Pirmo reizi pamostoties dienvidu puslodē, esmu gatava ceļam pie baisā klinšu monstra, kas gadu simtiem vieniem jūrasbraucējiem nesis nāvi, bet citiem — cerību sasniegt Indijas krastus. Mūsu kompānijai izdodas darījums ar iepriekšējā naktī iepazīto tumšādaino taksistu, un drīz ar ņipru busiņu bubinām ārā no pilsētas. Rīts ir saulains, un termometra stabiņš kāpj pāri 20 grādu atzīmei. Kalnā augšā, kalnā lejā, un ceļš jau līkumo gar okeāna krastu. Klinšu ielokos paveras paradīzes pludmales ar smalkām smiltīm. Starp raibajiem
saulessargiem gozējas pāris atpūtnieku, bet ūdenī nevienu nemana. Redzot mūsu izbrīnu, šoferis atjoko — vai jums patiktu plunčāties +11°C? Izrādās, temperatūra Atlantijas ūdeņos paliek gandrīz nemainīga visu gadu. Burvīgajās pludmalēs var tikai sauļoties, bet peldēt jādodas raga otrā pusē — Indijas okeānā, kur decembra vidū ūdenī ir ne mazāk par +18°C.
Katram okeānam ir savi labumi — vēsajā ūdenī mīt milzīgas roņu kolonijas. Tūristu kuģītis veikli manevrē starp klintīm, kuras apsēduši visāda lieluma dzīvnieki. Grūti noticēt, ka tie visi ir roņi — milzīgie, sudrabaini ļumīgie un slinkie tēvi tik ļoti atšķiras no tumši brūnajiem, spīdīgajiem jaunajiem ronēniem, kas, draiskojoties pa ūdeni, nepiemirst gaisā izmest arī pa kādam salto. Rotaļu fons ir ne mazāk iespaidīgs — neliels līcis starp diviem zaļiem konusveida kalniem, kas ieskauj baltu jo baltu pludmali. Šķiet, kaut kur to jau esmu redzējusi. Kur, ja dienvidu puslodē esmu pirmo reizi? Atklāsme nāk kā zibens spēriens — Lofotu salās Norvēģijā!
Knapi izkustējušies Indijas okeāna virzienā, ietrāpām babuīnu barā. Cienījama izskata tēvainis ar koši sarkanu sēžamvietu nicīgi noskatās uz mums no džipa jumta, kamēr mātes ar mazuļiem izklaidējas, kā prot: viens rokas pa smiltīm, cits laiski ieskājas. Pēc stingrā tonī izteikta norādījuma pat nemēģinām atvērt busiņa logus vai durvis un turpinām ceļu uz silto okeānu.
Krastā mūs gaida iespaidīga pingvīnu kolonija. Ne tie dzied, ne dejo kā amerikāņu filmā, tomēr frakotajiem vīriņiem piemīt milzīga pašcieņa! Gribi pieiet blakus un nofotografēties — lūdzu! Tikai nemēģini aizskart pēc izskata stingro, bet no vismaigākajām dūnām darināto uzvalciņu, jo zibenīga knābja kustība ātri atgriezīs sāpīgā realitātē!
Uzmanies, nesabrauc pingvīnu! — vēsta ceļazīme, jo brašie vīriņi cienot ekskursijas uz piemāju dārziņiem. Viņus pārliecināt atgriezties uz klints esot mājas saimnieka problēma.
Atceļā izpeldamies spirdzinošajā ūdenī Fish Hoek līcī, kur mūs neapdraud pingvīni, bet jāuzmanās no haizivīm. Par drošību rūpējas ne tikai pamācoši plakāti, bet arī speciāli novērotāji. Netrūkst arī brīvprātīgo vērotāju, kas sasēduši uz speciāli šai nodarbei paredzētiem soliņiem, lai ieraudzītu haizivs spuru vai vareno vaļa ķermeni. Kā viens, tā otrs šeit esot ierasta lieta, tomēr mums nelaimējas (vai tieši otrādi). Tiem, kas, nesastapuši plēsoņu, nespēj atstāt haizivju paradīzi, tiek piedāvāta niršana metāla būrī. Satikšanās ar baisajām skaistulēm esot garantēta, jo tās tiek ielūgtas uz asiņainām pusdienām.
Kaut arī man patīk niršana, par tikšanās vietu ar haizivīm izvēlos akvāriju. Nekustīgajos redzokļos un trīsrindu zobos nolūkojos caur stikla sienu un arī tad jūtos neomulīgi. Citādi domā akvārija štata nirēji, kas no rokas baro haizivis, rajas un milzu bruņurupučus (tiem garšo kalmāri) un pēc niršanas stāsta par haizivju glābšanu no cilvēkiem.
VĪNA GARŠA
Latvijā pazīstamos vīnus Nederburg un KWV vietējā lielveikalā iegādāju par trim četriem eiro. Tie ir biezi un aromātiski! Ko vēl piedāvā slavenās vīnu darītavas — tādas kā Stellenbosch, Paarl, Franschhoek, Simon un Simonsig?
Vīna tūrē mūsu pavadonis ir baltais vīrs Džefs. Nenosakāma, bet cienījama vecuma kungs, kas daudzus gadus vadījis Keiptaunas pašvaldības preses centra darbu. Viens no Džefa mīļākajiem jokiem ir: "Vai zināt, kad politiķis melo? Kad viņš kustina lūpas." Tagad sabiedrisko attiecību speciālista pieaugušie dēli dzīvo un strādā Eiropā, bet viņš ir nodibinājis savu tūrisma aģentūru. Firma iztiekot bez reklāmas — ja neesot klientu, Džefs uzspēlē golfu.
Gar busiņa logu slīd Simonsig vīna dārzi. Reģiona nosaukums nozīmējot "skats uz Simona kalnu". Džefs stāsta par vīnogu šķirni Pinotage, kas radīta Dienvidāfrikā, krustojot Pinot Noire un Hermitage vīnogulājus. Par Hermitage šeit sauc vīnogas, ko Eiropā dēvē par Cinsault, un tām nav nekāda sakara ar vīna pazinējiem mīļo Ermitāžas kalnu. Pinotage ir zīmols, ar ko Dienvidāfrika pazīstama visā vīna cienītāju pasaulē.
Degustācijas sākas ar lieliskiem baltvīniem, tādiem kā Pinot Blanc. Pudele svaigā vīna maksā nedaudz pāri latam. Klāt piekožam vietējā ražojuma camambert sieru, jūtamies aizvien labāk un tā arī nesaprotam, kādēļ šis brīnums būtu jāpilda ozolkoka mucās. Jebkura vīna uzglabāšana mucās šeit ir dārgs prieks, jo mucas jātransportē no kādas Eiropas valsts. Agrāk modē bijusi Francija, tagad — Krievija. Vietējo, reti sastopamo ozolu koksne nav gana blīva.
Pēcpusdienas kulminācija ir Pinotage degustācija Stellenbosas reģionā. Pēc kārtas glāzē ieplūst 2006., 2005., 2004. un 2003.gada vīns. Pirmais ir gandrīz nebaudāms — no lielā tanīnu daudzuma mute savelkas čokurā, bet ar katru nākamo gadagājumu mēles kārpiņas atmaigst, un par pēdējo mēs tīksmināmies. Nav brīnums, jo 2003.gads bijusi īsta dabas mātes dāvana, kāda gadās reizi gadsimta ceturksnī. Tomēr šis nebūt ne lētais vīns vēl jāuzglabā kā minimums gadus trīs četrus, lai tas savu dvēseli atklātu pilnībā.
Ar Stellenbosh Pinotage 2003 padusē vizinos pa Stellenbosas pilsētiņu, kas iederētos Anglijas vidienē. Visas Keiptaunas sociālās problēmas šķiet tālas un nenozīmīgas.
VIENS PATS STARP CILVĒKIEM
Gribu satikt cilvēkus! Par pāris randiem ar sabiedrisko mikroautobusu nokļūstu līdz dzelzceļa stacijai. Izkāpjot jautāju šoferim, kur jāpērk vilciena biļete. Atbilde skan — pie mums vairs nav aparteīda, bet jums, mem, ir jāiet uz ieeju pa labi, kur iegādājas biļetes pirmajā klasē. Protams, dodos uz ieeju pa kreisi, ne vārda neminu par klasi un, samaksājusi trīs randus, pēc pāris minūtēm sēžu pustukšā vagonā, kas ved uz Indijas okeāna krastu. Cits pēc cita iekāpj krāsaini cilvēki, un dažas minūtes pirms atiešanas visas sēdvietas ir aizņemtas. Tā arī palieku vienīgā baltā.
Uzsmaidu divgadīgai šokolādes meitenītei, kura sēž mammas klēpī man blakus un ir beigusi mieloties no viņas krūts. Meitene atsmaida pretī. Jautāju sievietei, vai drīkstu bērnu pacienāt ar konfekti. Māmiņa man nesaprotamā valodā uzrunā bērnu, kura smaids kļūst vēl platāks, un laipni pievēršas man. "Jā, drīkstat!" sieviete saka skaidrā angļu valodā. "Bet somiņu gan turiet ciešāk klāt un pārlieciet tai pāri roku!"
Kad vagonā ienāk kontrolieri, sarunā iesaistās otrā pusē sēdošā kaimiņiene. Tā jau domāju, viņa noguldzina ar īpatnēju akcentu, jums ir biļete pirmajā klasē! Uzzinu, ka gandrīz divas stundas ilgais brauciens turp un atpakaļ otrajā klasē maksā nepilnus divus randus (apmēram 12 santīmu). Vēl tieku pamācīta: dienas laikā publiskās vietās jāuzmanās tikai no veikliem zagļiem, bet par pastaigām vientulībā labāk nesapņot, ja dzīvība dārga.
Kā tas savienojams ar manu vagona kaimiņu atsaucību un rūpēm? Viņi saka — mūsu dzimtas šeit dzīvo simtiem gadu, mūsu Mandela ir panācis to, kas nav izdevies nevienai citai Āfrikas valstij, bet iebraucējiem no Kongo un Namībijas par to nospļauties.
Okeāna krastā iepazīstos ar angļu ģimeni, kas uz savu piekrastes īpašumu brauc atpūsties katru gadu. Arī viņi ir nobažījušies par balto cilvēku nākotni pasakaini skaistajā un angļu kabatai lētajā zemē. Viņu bērni mierīgi plunčājas okeāna viļņos.
Sajutusi izsalkumu, iegriežos itāļu picērijā turpat blakus neomulīgajai Fish Hoek stacijai. Šķiet, esmu nokļuvusi Toskānā. Viss ir pa īstam: rissoto, bocata, pavards ar dzīvu uguni un pats runātīgais saimnieks, kurš kā pusaudzis 40.gadu beigās ar kuģi atbraucis uz Keiptaunu un strādājis gadījuma darbus. Tagad viņa krodziņā strādā gan vietējie, gan daļa plašās ģimenes, bet otru ģimenes daļu saimnieks reizi gadā apciemojot Florencē. Uz letes noliktajā globusā salīdzinot attālumus starp Rīgu, Florenci un Keiptaunu, arī mēs sajūtamies kā no vienas ģimenes. Krodziņa saimnieka mazmazdēls izskrien mani pavadīt līdz stacijai.
Atgriežoties lielpilsētā, pirmās klases pustukšajā vagonā valda klusums. Arī es esmu pārāk nogurusi, lai sāktu sarunu. Pilsētā pārdzīvoju izbīli, jo aizmaldos uz šķietami neapdzīvotu rajonu. Nez no kurienes manā priekšā izaug viens no daudzajiem kārtības sargiem, solot izvest līdz tūristu centram. Izvēles nav. Sāku normāli elpot, tikai ieraugot Voterfrontas pazīstamos siluetus. Bez tielēšanās samaksāju pieminētos divdesmit randus un metos skriet.
MAZAJIEM PAR ZVĒRIŅIEM
Lecot jaunas dienas saulei, ar visiem čemodāniem sēžu Džefa busiņā. Braucam garām vīna laukiem uz manu pēdējo piedzīvojumu Dienvidāfrikā — safari privātā rezervātā, kas pieder Džefa labam paziņam no golfa kluba.
Ierodamies agri, iebrauktuves barjera vēl ir nolaista. Pie administrācijas ēkas gulšņā pāris strausu. Viens telefona zvans, un esam iekšā. Braucam lēni un paglābjam no traumas iespaidīgu bruņurupuci. Piebraucot pie centrālās mītnes, barjera atkal nolaižas, un mēs atrodamies cilvēkiem piederošā saliņā nepazīstamas pasaules vidū. Uz jautājumu, vai mūsu ceļā varēja gadīties, piemēram, degunradzis, Džefs atbild pārspīlēti apstiprinoši. Brokastoju klusējot. Pa vienam vien mums pievienojas parka darbinieki, lielākoties jauni baltie puiši un meitenes. Sajūtu dīvainu spriedzi. Kaut kas notiek, bet man pagaidām tas nav jāzina.
Ienāk vīrs ar norasojušu pieri un it kā starp citu nosaka — ziloņi ir veiksmīgi nogādāti kopējā teritorijā, bet tas mazliet nepatīk degunradžiem. Labi, nāciet un paskatieties paši! Kaut arī mani no kopējās teritorijas šķir žogs, izdzirdot ziloņu taures un zaru brakšķus zem viņu kājām, ieraugot izplestās ausis un pamatīgos krūmājus, kas lido uz visām pusēm, attopos tikai tad, kad esmu uztraususies uz stāvoša džipa. Divi ziloņi trako tepat pie žoga, pāris degunradžu kārpa zemi metrus sešdesmit tālāk.
Pie ziloņiem rosās ar garām rīkstēm bruņojušies tumšādaini puiši, kuri pirms mēneša lielos dzīvniekus atveduši no Krīgera nacionālā parka. Pēkšņi degunradži ieskrienas un no visa spēka metas ziloņu virzienā. Masīvie dzīvnieki ar raupju ādu nobremzē tikai dažu metru attālumā no taurējošajiem monstriem. Uz pāris sekundēm iestājas pilnīgs klusums, gaisā virmo putekļu mākonis. Tad uzbrucēji atkāpjas. Pēc brīža scenārijs atkārtojas, bet nu jau ir skaidrs, ka nežēlīgā sadursme nenotiks. Nezinu, cik laika ir pagājis, līdz degunradži, ik pa brītiņam atskatoties, cīņas lauku pamet. Arī ziloņi, vēl aizvien krūmus mētādami, tumšādaino puišu pamudināti, dodas uz otru pusi.
Pēc pāris stundām sēžam džipā un barjera ir pacelta. Realitāte pārspēj gaidīto: lielas un pavisam mazas zebras, dažnedažādas antilopju pasugas (dažas no antilopēm patiesībā ir kazas), bifeļi ar blīvu ragu vainagu virs varenās galvas, žirafes, kas lēni plūc lapas. Agrāk arī lauvas esot bijušas kopējā teritorijā, bet kāds tūrists neesot pareizi novērtējis ieteikumu nekāpt ārā no vaļējā auto… Nepaspēju nožēlot mums atņemto baudu, kad esam pie lielas nožogotas teritorijas, kur mētājas pavirši apgrauzti kauli. Žogmalē paēnā gulšņā pats karaliskais harēms. Liels ir mans pārsteigums par uzaicinājumu aizstaigāt līdz zvēru karaļa un viņa ģimenes atpūtas vietai. Kad apstājamies, starp mani un tuvākās lauvenes ķepu ir centimetri divdesmit un žogs ar lieliem caurumiem, pa kuru plūst elektriskā strāva. Lauvas to zinot. Negaidīti spēcīgs ir kārdinājums pieskarties siltajam plīša kaķim, kas maigi laiza draudzenes ieskrambāto ausi! Labi, ka metru tālāk ar paceltu galvu snaudošais karalis iedveš bijību un attur mani no kļūmīgā soļa.
Dzerot pusdienu vīnu, atkārtoju jautājumu, kas mani urda aizvien vairāk, — vai ceļā varējām sastapt degunradzi? Mūsu gids mirkli klusē, pirms atbild: "Šeit viss ir pa īstam — arī tās žirafes, kas neizturēja ceļu no Krīgera nacionālā parka. Neviens nezināja, kas šodien notiks, bet es esmu laimīgs, ka viss beidzās tieši tā!".