Toreiz viņa cerēja, ka atgriezīsies dzimtenē un viņai noteikti būs savs dārzs. Sirmajās vecumdienās Hermīnes kundze atgriezusies Latvijā. Viņu lolo pastarītis Mārtiņš, un ikdienā Hermīnes kundze sirdij prieku rod savā puķu dārzā.
Pievienotā vērtība
Vasarā, it īpaši tādā svelmainā kā šī, laimīgajiem piemājas dārzu īpašniekiem visa dzīve pārceļas zaļumos. Rītiņu dārzs vēl pirms diviem gadiem stiepās tikai līdz pirmajām priedēm mežā, taču jau tad dārzs bija kopts un ļoti krāšņs. No meža dārzu šķīra žogs, kuru gan allaž viegli pievarēja Mārtiņa suns Pablo Pikaso. Mājastēvs priecājas, ka nesen izdevies piepirkt klāt piegulošo meža gabalu, un nu "dārzs sastāv no divām daļām — dārza un meža". Dārzā saimnieko Hermīnes kundze. Viņa bilst, ka griboties stādīt visu ko, bet nevarot arī dārzu piebāzt, ka pirkstu nav kur iedurt. Vēl sirmā kundze pasūrojas, ka esam par ātru atbraukuši, jo "mūsu dārzā visskaistākais ir laiks, kad zied hortenziju kupenas". Dēls piebilst, ka "mammas mīļākās puķes ir kallas, bet tās ārā neaug. Šeit dārzā sastādītas tikai ziemcietes, jo mammai vairs nav tā stipruma, lai no rīta līdz vakaram līkņātu dārzā".
Daudzas labas lietas
Mārtiņš uzsver, ka, pirmkārt dārzā būtiski ir glīti un ērti celiņi. Iepriekš ierīkotie viņam neesot patikuši, tāpēc plātnes celtas laukā un viss sākts no gala. Nu esot tā, kā vajag — akmens plātnes dabiski iegūlušas dārza ainavā. Celiņus vakarā izgaismojot elektriskie lukturīši, kas Mārtiņam arī nepatīk, tātad tiks nomainīti vistuvākajā laikā. "Meža daļā" otrs pēc nozīmības esot dīķis. Tā spogulis mirdz tikko laistītajā zālājā. Redzot nākam "maizes tēvu", dīķī sākas liela rosība — spilgti krāsainās dekoratīvās karpas gaida maltīti. Vērojot, ar kādu mīlestību Mārtiņš zivīm iekaisa barību, rodas šaubas, vai šīs skaistules jelkad tiks uz karstas pannas. Pīle, kas peld dīķī, gan ir mākslīga. Ja būtu īsta, Pablo sen būtu praties pierādīt savu mednieka sūtību.
Dārza "meža daļā" atrodas arī paprāva lapenīte, tai pretī — kamīns. Sākumā tas bijis balts, un Mārtiņam kā īlens dūries acīs, tāpēc ticis pārkrāsots apkārtnei piemērotā pelēkā krāsā. Nu esot tāds, kā vajag.
Mājas dienvidu pusē dažās dobēs iestādītas Mārtiņas mīļākās ogas — zemenes. Tās ir Mārtiņa luteklītes, un tiek īpaši rūpīgi koptas. Mārtiņš neiztur, palepojas: "Tik gardas ogas nav ne Latvijā, ne kur citur pasaulē!" Savukārt mājas priekšā koka podā gozējas kupls un zaļš lauru koks. Šefpavārs profesionāli vēstī: "Šī koka lapu garša bija jaušama gan Anglijas karalienes, gan Japānas imperatora, gan citu Augstību baudītajos Vincentā gatavotajos ēdienos."
Vaicāts, cik koku nācies izcirst, lai radītu plašuma iespaidu, Mārtiņš pasmejas: "Tikai divas nokaltušas priedes". Vēl gan debesīs slejas divas citas bez dzīvības sulas palikušās slaikās priedes, un mājastēvs komentē: "Negribas, bet šīs arī būs jānogāž, jo dzīvotājas senvairs nav".
Eņģeļa pieskāriens
Rītiņš atceras, ka pirms septiņiem gadiem, kad viņš nopircis Ataugas, nācies izcirst arī ābeles mājas priekšā. Tās bijušas ļoti vecas un ļoti slimas. Tagad to vietā aug divas ābelītes un trīs plūmītes. Hermīnes kundze saka: "Mums pietiek ābolu līdz februārim. Agrāk — kaut vai uz mežu ābolus ved, nebija kur likt."
Sākumā gan mājā, gan dārzā darbu bijis ļoti daudz, jo iepriekšējais māju saimnieks bijis jau vecs cilvēks un te gadiem ilgi nekas netika darīts. Ataugās izremontēta vecā dārza māja, tur iekārtotas telpas atbraukušajiem viesiem un ierīkota arī pirts. Agrākajā saimniecības ēkā, mazliet to pielabojot, iekārtota naktsmītne Mārtiņa mašīnai. Ataugu saimnieks gribēja, lai māja un dārzs elpo, lai apkārt ir daudz gaisa un gaismas, tāpēc gan mājas priekšā, gan aiz tās ir plašs zālājs. Tam divējāds labums — skaistums sirdij, bet praktiskums ikdienai, jo zālājs nav jāravē, tas tikai jālaista, un to paveic ierīkotais laistītājs ar automātisko režīmu, kas ieslēdzās tieši tad, kad tērzējām uz soliņiem pie dīķa. Karstajā dienā jutāmies kā eņģeļa pieskārienu saņēmuši. Mārtiņš saka: "Man nav mīļākas vietas uz zemes par Ataugām un šo dārzu. Katru vakaru es te atgriežos, te ir mana mīļā sirds vieta."