Atšķirīgais rudens
Lai arī drēgns un lietains, rudens ziemeļu puslodē mēdz būt estētiski baudāms gadalaiks. Saules staru rotaļas nodzeltējušos kokos, spilgtu lapu jūra zem kājām un krāsas, ļoti atšķirīgas krāsas. Īpaši, ja esat bijis abās Atlantijas okeāna pusēs.
Pa pasauli ceļojušie jau sen ir pamanījuši, ka rudens dažādos ziemeļu puslodes reģionos ievērojami atšķiras. Eiropā koki galvenokārt ir dzeltenīgi, bet Ziemeļamerikā un Austrumāzijā dominē koši sarkana krāsa. Ilgu laiku šim fenomenam nebija skaidrojuma, taču tagad zinātniekiem iešāvusies prātā jauna ideja, kādēļ lapas rudeņos iegūst atšķirīgus toņus.
Lapas pavasaros un vasarā ir zaļas tāpēc, ka tajās ir pigments hlorofils, kas ļauj augiem uztvert saules gaismu un fotosintēzes procesā ražot enerģiju. Kad laiks kļūst vēsāks, augs pārstāj ražot pret aukstumu jutīgo hlorofilu. Zaļā krāsa atkāpjas, un par dominējošo vielu kļūst karotinoīdi. Tie ir dzeltenas un sārtas krāsas pigmenti, kuru dēļ, piemēram, burkāns ir oranžs. Šie pigmenti lapās ir visu laiku, taču zaļā krāsa tos nomāc.
Sarkanā krāsa dzimst smagāk. Kokam jātērē diezgan daudz enerģijas, lai saražotu sarkano krāsu brīdī, kad lapas jau mirst. Tas šķiet neloģiski un pretēji dabas likumiem. Sarkanā krāsa rodas no antocianīna — dabiska antioksidanta, kas tiek saražots tikai rudenī. Tiek uzskatīts, ka koki sarkanos pigmentus izmanto kā saulessargu, lai apturētu kaitīgo starojumu, kā arī lai aizkavētu lapas šūnu sasalšanu dzestrajās rudens naktīs. Daži zinātnieki uzskata, ka sarkanā krāsa atbaida kaitēkļus, un tieši šī versija kļuvusi par galveno argumentu atšķirību izskaidrošanā.
Lapu dzeltēšanas un sārtošanās pirmsākumi meklējami 35 miljonus gadu tālā pagātnē. Līdz tam pasauli klāja mūžzaļi tropu meži, vortālam LiveScience stāsta Simča Levjaduns no Haifas Universitātes un Jarmo Holopaineness no Kuopio Universitātes. Tad klimats kļuva vēsāks, un pasaule piedzīvoja vairākus leduslaikmetus, kuru laikā daudzas koku sugas pielāgojās jaunajiem apstākļiem. Tie ieguva spēju mainīt izskatu — ziemas priekšvakarā nomest lapas. Ziemeļamerikā un Austrumāzijā ziemeļu—dienvidu virzienā esošās kalnu grēdas deva iespēju gan dzīvniekiem, gan augiem klimata pārmaiņu laikā pēc vajadzības "pārceļot" tuvāk ekvatoram. Protams, šo iespēju izmantoja arī kaitēkļi. Zinātnieki uzskata, ka tādēļ šajos reģionos kokiem nemitīgi bija jācīnās ar kukaiņiem.
Eiropā atkāpšanās ceļu aizšķērsoja Alpu grēdas, kas stiepjas virzienā no austrumiem uz rietumiem. Daudzas koku sugas aukstumā izmira, un kopā ar tām izzuda kaitēkļi. Izdzīvojušie parazīti bija ieinteresēti saglabāt savas mājas, tādēļ bija saudzīgi. Leduslaikmetu nobeigumā lielai daļai Eiropā izdzīvojušo koku vairs nebija vajadzības cīnīties ar kaitēkļiem, un kokiem — eiropiešiem — vairs nevajadzēja izkārt sarkanās brīdinājuma lapas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.