Ceļošana cita starpā ir veids, ka nomierināt dvēseli. Vismaz man tas palīdz atbrīvoties no stresa, iepazīt jaunas kultūras un izbaudīt piedzīvojumus. Piemēram, Nepālā, kur acis žilbināja Himalaju sniegbaltās virsotnes, es sapratu, kāda ir izdzīvošanas jēga. Līdzīgi bija Galapagu salās, kur peldējos kopā ar melnspuru haizivīm. Arī garā un grūtā ceļojumā pa kalnu ielejām Peru.
Man palaimējies izbaudīt dažādu ceļojumu spektru — no luksusa līdz galējam mininumam. Man palaimējies ciemoties vietās, kuras var uzskatīt par pilnīgiem pretpoliem. 31 gada laikā esmu apciemojis 200 pilsētas 45 valstīs un katrā no tām atradis kādu īpašu garšu. Bijušas arī vilšanās. Un galu galā esmu nonācis pie secinājuma, ka daudzi skaisti un lieliski galamērķi patiesībā tiek slavēti nepamatoti augstu.
Šādā veidā ir tapis šis saraksts ar piecām pilsētām, kuras ir jaukas, bet kurās es tā arī nespēju iemīlēties. Jums ir tiesības iebilst.
Atēnas
Esmu ilgi un daudz domājis par Atēnām, galvenokārt tāpēc, ka man pašam ir grieķu izcelsme un tēvs droši vien piesarks, lasot šīs rindas. Taču es riskēšu.
Grieķija tik tiešām ir skaista zeme ar tūkstošiem kilometru garu krasta līniju un daudzām salām, kas piedāvā mierpilnu patvērumu. Taču to pašu nevar teikt par 3,9 miljonus lielo galvaspilsētu. Tā ir pārblīvēta, smoga nomākta (tiesa, pēdējos gados situācija ir uzlabojusies), un tajā valda pustraki taksisti.
Kad vienam no šoferiem ierosināju izvēlēties alternatīvu maršrutu no centra uz piepilsētu, viņš aizsvilās negantās dusmās. Sāka brēkt, spēji šķērsoja divas satiksmes joslas, atrāva durvis un pavēlēja man izvākties, neaizmirstot pieprasīt samaksu par braucienu. Iespējams, šis ir īpašs izņēmums, taču atēniešu aizsvilšanos par niekiem esmu piedzīvojis vēl vairākas reizes.
Atēnās, protams, ir slavenā Akropole, taču tās šarmu līdz ar zemi nolīdzina histēriskā tūristu jezga, kas tur ir ikdienas parādība — vismaz tās reizes, kad tur viesojos es.
Karstajos vasaras mēnešos vietējie dodas uz salām — atvēsināt miesu un izvēdināt galvu. Otra lieta viņiem ir īpaši nepieciešama. Iesaku arī jums rīkoties līdzīgi — pavadiet Atēnās pēc iespējas īsāku laiku, apskatot ievērojamākās vietas, bet tad steidzieties laukā no lielpilsētas.
(Piedod, papu!)
Dubaija
Vēl pirms dažām desmitgadēm Dubaija bija punktiņš tuksnesī. Tagad tā ir strauji augoša metropole ar saulē zaigojošiem debesskrāpjiem. Dubaija tik tiešām ir pārsteidzošs pierādījums cilvēku domas lidojumam un uzstājībai.
Taču, par nelaimi, šai pilsētai trūkst dvēseles. Tur mokās sadzīvot vietējā kultūra un kapitālisma gars. Uzbūvēt spožu metropoli ir viena lieta, taču sakombinēt to ar tūkstoš gadu senu Tuvējo Austrumu kultūru ir krietni vien sarežģītāk.
Kad es pats viesojos Dubaijā, galvenokārt satiku ārzemniekus. Viens no mēģinājumiem iepazīt "vietējo" bija taksometrā, taču šoferis izrādījās pakistānietis, kurš turklāt pret ielaišanos sarunās bija itin atturīgs.
Man neizdevās gūt baudu, iepazīstot pilsētas rietumniecisko daļu — milzīgo iepirkšanās centru Mall of Emirates un veselu lērumu augstas klases viesnīcu, taču tikpat apjucis es jutos, apmeklējot mošejas un pilsētas vēsturisko daļu. Arī tā šeit šķita neiederīga. Tuvo Austrumu gars te ir svešs.
Lai atjaunotu savas maņas un, iespējams, paskatītos uz Dubaiju ar svaigu skatu, nolēmu izbraukt īsā ekskursijā uz Jemenu. Apmaldījos jau pašā sākumā, taču, kad atradu īsto maģistrāli cauri tuksnesim, jau pirmajā degvielas uzpildes stacijā man atturēja kāds vietējais — doties uz Jemenu neesot prāta darbs.
"Jemena nav Dubaija," viņš teica. "Mēs saprotam jūs, rietumniekus. Tur jūs nebūsiet droši, īpaši naktīs."
Tā man ceļojums beidzās, pat īsti nesācies. Atgriezos rietumnieku viesnīcā. Iespējams, Dubaija nav īstā vieta, kur meklēt kultūru un jaunus draugus, taču tā rada drošības sajūtu. Tiesa, ir atšķirība starp to drošību, ko dod mājas, un to, kur tevi aptekalē sulaiņi.
Prāga
Biju patiesi iepriecināts, uzzinot, ka man izdosies apmeklēt Prāgu. Mans brālis par to bija stāstījis tikai labas lietas.
Kad es kā mazs bērns augu Londonā, skolā klīda baumas, ka Dzelzs priekškara otrā pusē cilvēki nekad nesmaida. Es tam ilgu laiku ticēju, jo komunisms liek cilvēkiem apvaldīt savas izjūtas.
Prāga ir satriecoša skaistule, gluži kā pasakā. Taču tikai tad, kad skatieties no ārpuses. Iekšpusē tūristu pūļi uz Kārļa tilta ir kā zombiju armija, kas izraidījusi ikvienu vietējo. Jā, arī Prāgā man sākumā neveicās ar vietējo iepazīšanu. Taču kad beidzot tiku tiem klāt, viņi izrādījās vēsi un ne pārāk laipni. Un tad es sāku prātot, vai bērnībā dzirdētās baumas nav bijusi patiesība.
Iespējams, manu priekšstatu bojāja drēgnais un lietainais laiks, kas pārsteidza vasaras vidū. Taču neesmu par to drošs. Vismaz vecākā paaudze pilnīgi noteikti izskatījās palikusi Dzelzs priekškara otrā pusē. Katru reizi, kad mēģināju sākt sarunu, mani ātri vien atšuva. Kāda sieviete sāka purpināt, ka prezidents Bušs ir vainojams visos karos. Man pat negribējās taisnoties, ka esmu no Anglijas.
Ar saviem vienaudžiem klājās nedaudz labāk. Viņi bija runīgāki. Taču kopumā Prāga man paliks atmiņās kā pilsēta, kas nekad nesmaida.
Maskava
Maskava ir aizraujoša pilsēta, it īpaši centrālā daļa, kur atrodas Kremlis, Sarkanais laukums un citas gadsimtiem senas ēkas. Leģenda vēsta, ka pēc Svētā Bazilika katedrāles pabeigšanas 1561.gadā cars Ivans Bargais pavēlēja izdurt acis arhitektam, lai tas nespētu uzcelt citu dievnamu, kas sacentos ar Sv.Bazilika daili.
Kremļa torņos aizvien rotājas sarkanas zvaigznes, laukumā deg mūžīgā uguns, atgādinot par padomju laiku, kad cilvēki te pulcējas zem sarkaniem karogiem. Tiesa, karoga krāsas tagad ir citas: balta, zila un sarkana. Arī pati pilsēta ir mainījusies — tā ir rosīgāka, krāsaināka un turīgāka nekā padomju laikos.
Diemžēl līdzi nākušas arī problēmas. Viena no galvenajām — dārdzība. Konsultāciju firma Mercer pērn jau trešo gadu pēc kārtas secināja, ka Maskava ir dārgākā pilsēta Eiropā.
Piemēram, kafija ar pienu Starbucks ķēdē maksā 175 rubļus (Ls 3,10), bet šņabis ar Red Bull — 690 rubļus (Ls 12). Standarta viesnīcas cena? Vēlu jums veiksmi sameklēt kaut ko budžeta kategorijas cenās. Bet kas pārspēj visu? Taksis no viesnīcas uz centru — 150 dolāri. Vēlāk uzzināju, ka esmu pamatīgi apšmaukts, jo parasti par šo braucienu prasa 40 dolārus. Ko tur vēl piebilst.
Parīze
Parīze, nav iebildumiem vietas, ir viena no skaistākajām pilsētām
Eiropā. Ar bagātām tradīcijām un gadsimtiem senu vēsturi. Bijuši laiki,
kad mājojot šarmantos bulvāros, izcilas personības pārvaldījušas vai
pusi kontinenta.
Un vēl Parīze ir arhitektūras meistardarbs. Tūristi no visas pasaules ierodas iepazīt muzejus, katedrāles un slaveno Eifeļa torni. Taču, manuprāt, Parīzes izcilība krietni vien apsteidz tur dzīvojošo cilvēku sociālās iemaņas. Man viņi atgādina uzpūtīgus cilvēkus, kuriem ir pārāk daudz pašpārliecinātības.
Pirmkārt, viņi neizrāda ne mazāko pretimnākšanu cilvēkiem, kas runā angliski. Viņi paši nevēlas runāt angļu valodā, lai gan nojaušams, ka daži to pārvalda itin labi. Es zinu, ka mēģinājums runāt vietējā valodā ir apsveicams, un es tik tiešām mēģināju. Taču izskatījās, ka dažiem oficiantiem mana mocīšanās sagādāja baudu.
Ne jau visi ir tādi, tas skaidrs. Satiku arī kādu studentu Pjēru, kas ar savu piemēru palīdzēja kliedēt stereotipus par saviem tautiešiem. Viņš uzaicināja viesos uz sava onkuļa māju un pieteicās doties kopā ceļojumā uz dienvidu pilsētu Tulūzu. Bet Pjēr, man ir jāatzīst, ka tu esi izņēmums!u