Saule austrumos noriet agri un strauji, un Turcijas un Sīrijas robežkontroles punktā ierodos siltā novembra pievakarē jau tumsas aizsegā. Te nu sākas otras briesmas, kas ik uz soļa sagaida vientuļu ceļotāju, ja tā ir jauna un neprecējusies sieviete, kas nolīgusi taksometru kādā Turcijas pierobežas pilsētiņā, lai piedzīvotu vienu no vecākajām pasaules pilsētām — Sīrijas galvaspilsētu Damasku.
Vīzas man nav — vairāku laimīgu sagadīšanos virkne novedusi mani pie dzelžainas pārliecības, ka visi ieceļošanas jautājumi risināmi tikai uz attiecīgās valsts robežas. Pie mašīnas laiski pienāk trīs robežsargi. Apaļīgākais, mielodamies ar Nesquick šokolādes batoniņu, uzsmaida un sameklē formas tērpa kabatā vēl vienu tāfelīti, ar ko pacienāt mani.
Vai ceļo viena? Vai esi kādreiz bijusi Sīrijā? Vai esi precēta? Uz kurieni dosies? Kur apmetīsies? Jā. Nē. Nē. Uz Damasku. Nezinu — pastarpām šokolādes graušanai atbildu, kamēr otrs robežsargs formāli ielūkojas manā mugursomā, bet trešais jau aicina robežkontroles punkta telpās. Tur uz pelniem un gružiem klāta galdiņa stāv vesela kaste laikam jau kontrabandas Nesquick šokolādīšu, kuru iznīcināšanai, ne uz mirkli neizlaižot cigaretes no zobiem, ar visu sirdi nododas pulciņš čalojošu robežsargu. Kāds pacienā mani ar vēl vienu šokolādi, tad tieku iepazīstināta ar Ahmedu, kalsnu robežsargu labākajos gados. Viņa mundieri rotā divas zvaigznītes, un smaidu pasvītro tumšas, kuplas ūsas.
Nē, neesmu precējusies, atbildu, šķiet, jau ceturto reizi. Tā kā Ahmeda angļu valodas prasme ir vienlīdzīga ar manām desmit arābu vārdu zināšanām, tiek atsaukts cits kolēģis, ar kura starpniecību uzzinu kuplūsaiņa visnotaļ pozitīvos novērojumus attiecībā uz mani. Ahmeds pagūst man pasniegt lielu bunduli ar pazīstama zīmola pūderkrēmu un paciņu dārgu cigarešu — droši vien kontrabandas, nodomāju, pirms tieku aizsaukta pie robežsargu priekšnieka.
Priekšnieka mundieri grezno trīs zvaigznītes, un viņš sēž pats savā kabinetā, rotātā ar Sīrijas prezidenta Bašara el Asada, viņa brāļa un tēva ģīmetnēm. Prezidenta attēlus Sīrijā vēlāk redzēšu ik uz stūra, tie būs izlīmēti kā plakāti, iekārti automašīnu logos un pat sirds veida ietvarā rotās veikaliņu logus. Zilo, ne pārāk laipno acu skatiens un mazās ūsiņas Sīrijā kritizēti netiek, tā arī netiku skaidrībā, vai patiesas cieņas vai iespējamo sankciju dēļ. Taču vēl es dzeru kafiju ar robežsardzes priekšnieku, kamēr manu Turcijas taksistu, kā jau rangā zemāku, nekautrēdamies izdzenā visi. Te redzu viņu ar pasu kaudzīti steidzamies no robežkontroles punkta uz vīzu izsniegšanas daļu, te — godbijīgi stāvam mana tēvišķā sarunas biedra priekšā un uzklausām nākamos rīkojumus.
Vīzu pēc vēl vienas kafijas, papļāpājot par dzīvi ar trīszvaigžņoto un kasē samaksājot sešpadsmit ASV dolāru (aptuveni astoņus latus), saņemu arī es. Izbraucot no Sīrijas, būs jāsamaksā vēl pieci lati. Tāda te kārtība.
Pirms turpinu ceļu, manā taksometrā ietraušas robežsargs, kuram Ahmeds uzticējis nodot precību vai vismaz kopīgas laika pavadīšanas piedāvājumu man saprotamā valodā. Pēc manas pieklājīgās, taču noraidošās atbildes turpmākās attiecības ar šiem varas pārstāvjiem kļūst formāli vēsas, bet ceļojuma nākamajās iepazīšanās reizēs "esmu precējusies". Manis neapmeklēto arābu valstu skaits joprojām pārsniedz apmeklēto skaitu, tomēr varu ieteikt — uz Tuvajiem Austrumiem dodieties ar pavadoni, vislabāk ar kādu vīrieti no radinieku loka. Tādējādi samazināsies varbūtība, ka ceļojuma lielākā daļa paies, izskaidrojoties ar nelokāmi ieinteresētiem visdažādākā vecuma pielūdzējiem.
ĪKŠĶIS UZ LĪGUMA
Pirmo nakti pavadu pilnīgi pieņemamā viesnīcā Alepo pilsētas centrā. Pārrēķinot Sīrijas mārciņas mūsu naudā — ne vairāk kā desmit latu par numuriņu. Tur, skatoties televizoru, uzzinu, ka amerikāņi par prezidentu izvēlējušies Baraku Obamu. Sīrijas attiecības ar Ameriku pabojājusi pēdējā agresija, sarīkojot apšaudi kādā ciematā. Manis uzrunātie sīrieši domā, ka Obama ir laba izvēle pašiem amerikāņiem, kas gan nemainīšot lielvalsts uzvedību attiecībās ar arābu valstīm. Tomēr atklātu naidu pret amerikāņiem neviens nepauž — vienkāršos cilvēkus te nesaista ārpolitiskās peripetijas.
Latvijas iedzīvotāja acīm Sīrijā lēts ir viss: benzīns maksā četrdesmit santīmu litrā, kārtīgi pieēsties var par vienu latu, par tādu pašu summu var nobraukt krietnu gabalu taksometrā vai vēl krietnāku — ērtā, modernā vilcienā, kas nemaz nelīdzinās, piemēram, Latvijas dzelzceļa noplukušajiem vagoniem. Vismaz trīs reizes lētāks nekā Latvijā ir zelts nesalīdzināmi lielākā izvēlē, turklāt nevis sarkanīgais, pie mums izplatītais četrpadsmit karātu maisījums, bet koši dzeltens divdesmit viena karāta dārgmetāls. Par austrumniecisku lakatu būs jāšķiras vismaz no trijiem latiem, bet svaigi augļi un lekni dārzeņi, pazīstamas un iepriekš neredzētas garšvielas maksā santīmus. Var kaulēties, ja galīgi kauna nav. Vispār Sīrijā tūristus no naudas necenšas atbrīvot tik uzkrītoši kā, piemēram, Ēģiptē. Normāla alga Sīrijā esot aptuveni 200 latu.
Nolemju iegādāties mobilā tālruņa priekšapmaksas karti, bet šis process nav ierasti anonīms un bezpersonisks, lai gan retais pirkums arābu valstīs ir bezpersonisks — tas jāpatur prātā. Tā nu, lai iegādātos nepilnus piecus latus vērto kartīti, tiek slēgts līgums arābu valodā, kurā atrodas ailītes pat abu manu vecāku vārdiem. Beigās pārdevējs piebīda man zīmoga kārbiņu un gaida. Jautājoši pamāju uz kārbiņu. Ar zīmēm man ieskaidro, ka zilajam spilventiņam jāpiespiež labās rokas īkšķis, pēc tam pirksts jāuzspiež īpaši paredzētā paraksta ailē. Neticu, ka Sīrijā ir vienota pirkstu nospiedumu datubāze, taču analfabētisms, spriežot pēc prasītās paraksta formas, varētu būt ikdienišķa parādība. Vēlāk redzu, kā dzīvokļa īres līgumu ar īkšķi apstiprina mans palestīniešu draugs no Libānas laikiem, tas pats, ar kuru sastapos pērn SestDienai aprakstītā militārā konflikta virpulī. Starp citu, viņam un viņa ģimenei klājas labi — visi joprojām dzīvi.
GANI UN CIETOKŠŅI
Alepo, kā sapratīšu tikai Damaskā, ir klusa, mierīga un tīra
pilsēta. Aizrautīgi fotografēju skaistās, vecās arābu mājas,
kustīgos, smejošos bērnus, putekļainās ceļmalas palmas un dzeltenos
taksometrus. Ir ceturtais novembris, gaisa temperatūra — ne zemāka
par divdesmit pieciem grādiem. Te, Sīrijā, ir īsta vasara. Vietējie
iedzīvotāji laikam ir citās domās, viņi jau valkā vējjakas. No
veikaliņa iznāk zēns ar cālēnu kasti, kuru izber paganīties turpat
uz ietves. Fotografēju atkal.
Vilciena biļete uz Damasku jau kabatā, atlikušas pāris stundas līdz atiešanai. Apmetos ne īpaši sakoptā, tomēr skaistā parkā, pārvelku ērtākus apavus. Sandalēm ir vēl kāda priekšrocība — tās nepiesaista kurpju tīrītāju uzmanību, kas, izkliegdami savu piedāvājumu, ir sastopami vai uz katra soļa. Sīrija ir īstā vieta, kur novērot Eiropā gandrīz aizmirstas vai nekad nebijušas profesijas. Redzēju aitu ganu, kurš, aizsedzis seju ar tradicionālo lakatu, cauri putekļiem dzina savu pluskaino ganāmpulku mājās, dzirdēju priekšā lasītāju, šķelmīgu sirmgalvi, kurā, ūdenspīpes kūpinot, klausījās kafejnīcas apmeklētāji. Stāstījuma svarīgākās vietas viņš uzsvēra ar negaidītu spieķa cirtienu pa tējas galdiņu. Kafijas tirgotājs par savu preci paziņo, staigājot un šķindinot mazās tasītes. Pasaucot viņu, par dažiem santīmiem var iebaudīt malku stipras, ļoti saldas kafijas. Te to iecienījuši dzert ar kardamonu, garšvielu, kas tiešām ļoti labi piestāv kafijai un sastopama Sīrijas smaržu buķetes pamattoņos.
Parkā sastaptajiem jaunekļiem izdodas mani pierunāt aizbraukt uz Alepo citadeli — vienu no vēsturiski ievērojamākajām arābu militāras nozīmes būvēm. Augsta kalna galā, apjozta ar aizsarggrāvi, citadele šeit stāv vismaz kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Izbāžu savu veco Smenu pa bijušo šaujamlūku un fotografēju no augšas termītu mītnei līdzīgo, bālganos toņos būvēto Alepo. Šī filmiņa, par laimi, netiks sabojāta. Ložņāju pa vecajiem, gigantiskajiem, saulē sakarsušajiem mūriem, un mani jaunie paziņas izrāda gan moku kambarus, gan valdnieka troņa zāli, inkrustētu kokā, gan veco mošeju un seno brīvdabas teātri. Tajā piemetusies skolēnu grupa zilos uzvalkos. Bērni sēž uz puslokā izvietotajiem baltajiem pakāpieniem, māj un smiedamies sveicina mūsu garāmejošo trijotni. Visbeidzot — citadelē atrasto senlietu muzejā visu drīkst aptaustīt ar rokām, bet mani pārņem tā retā, elpu aizraujošā bijība, kad pat negribas pavirināt nez kura tur gadsimta sarkofāga vāku.
IRĀKIEŠU FAKTORS
Damaskas tērauds un rozes nudien ir tikai leģendas, secinu jau drīz pēc ierašanās miljonu aglomerācijā, kas līdzinās jebkurai citai arābu lielpilsētai un tomēr ne. Man šķiet, Damasku katrs ir redzējis pilnīgi citādu, tikpat dažādu, cik tā katru rītu no jauna atklājas man. Esmu apmetusies palestīniešu kvartālā, kur ar pāris draugiem no Libānas noīrējam mēbelētu dzīvokli. Tas, ko noturēju par otru segu, izrādās musulmaņu lūgšanu paklājiņš. Libānieši dodas ekspedīcijā uz kristiešu veikaliņiem. Tā ir viena no retajām iespējām Sīrijā tikt pie alus. Viskiju līdz ar ne pārāk smagas uzvedības sievieti puišiem piegādā kāds plaša spektra irākiešu darbonis.
"Sīrijā ir daudz prostitūtu no Irākas," paskaidro mans palestīniešu draugs Muhammeds. "Kopš amerikāņi nogalināja Sadamu," piebilst viņa draugs, kurš uz Sīriju atbraucis zaudēt nevainību. Par spīti visiem pūliņiem — nesekmīgi. Sīrijā netrūkst irākiešu imigrantu, kuri te ieradās, kamēr viņu valsti postīja amerikāņu militārie spēki. Vietējie saka, irākieši pat zogot, kas, jāuzsver, arābu valstīs nav parasta parādība. Uz Irāku šoreiz neaizbraucu laika trūkuma dēļ, jo par Bagdādi aizliegto preču piegādātājs mācēja stāstīt tik interesanti, lai es iecerētu atsevišķu ceļojumu, nevis "uz līdzenas vietas" un, atzīšos, arī ne viņa pavadībā. "Cik nu no tās palicis," par savas karā noplicinātās valsts galvaspilsētu piebilda irākietis.
IEGULDĪJUMS ZELTĀ
Damaskas tirgū būtu jāiegriežas obligāti. Izstaigāt visu diez vai ir iespējams, pat ja tam atvēlētu vairākas dienas pēc kārtas. Tirgū var nopirkt gandrīz visu, arī karogus ar Sīrijas valdības atbalstītā, Libānā bāzētā un pret Izraēlu noskaņotā militārā spēka Hesbollah simboliku. Viens no tiem tagad rotā manu logu mājās Latvijā. Damaskas tirgus ir mazu, ēnainu ieliņu komplekss, savienots ar vairākiem maziem un vietumis — vienu lielu jumtu.
Sadraudzējos ar zelta tirgotāju Nikolu, kura veikaliņa pāris kvadrātmetros pietiek vietas gan viņam pašam, viņa brālim un zēnam palīgam, gan prīmusam ar sutinātu jēra gaļu, pircējiem un man ar visu lielo mugursomu. Zelta cenu pieaugums pasaulē nesekmē Nikolas biznesu. Kā tā? Vienkārši — jo augstāka cena, jo mazāk pērk. Tomēr tajās dienās, kuras vairāk vai mazāk pavadu izglītotā, korektā kunga tirgotavā, pircēju netrūkst.
Ģimenes māte — liela, melni aizplīvurota sieva — ienāk ar bērnu un jaunavu pulciņu, lai nopirktu dažas apjomīgas zelta rokassprādzes. Kā tā, pēc tam vaicāju Nikolam, jo pircējas apģērbs un uzvedība neliecina par īpašu turīgumu. Izrādās, ģimene pārdevusi automašīnu, lai taustāmāk ieguldītu bērnu nākotnē.
Mazliet savā nākotnē ieguldu arī es. Nikola izprašņā par ekonomisko situāciju manā valstī. Stāstu, kā ir, un viņš saprotoši māj ar galvu — arī Sīrijas nelielajam, totāli korumpētajam sabiedrības augšgalam atļauts un pieejams itin viss, kamēr vidusslānis knapi elpo, īpaši uz daudzgalvainā nabagu pūļa fona.
Braucot cauri vēstniecību rajonam, uzreiz atpazīstu Amerikas vēstniecību — tā vienīgā apjozta ar augstu vienlaidus dzelzs sienu, papildinātu ar glītu, pieskaņotu dzeloņstiepļu dekoru. No netālās Sīrijas prezidenta mītnes saskatu tik vien kā dārzā augošos kokus, bet jau kvartālu tālāk turpinās ikdienas Damaska, kur pie saviem rateļiem visu dienu stāv vārītu pupu tirgotājs, sūrstošiem, sarkaniem pirkstiem nepaguris strādā svaigas apelsīnu sulas spiedējs, kokos skaļi čivina zvirbuļu bari un no mošeju skaļruņiem skan gari stiepti aicinājumi lūgties. Eļļas lampiņas mūsdienu arābu pasaulē aizstātas ar LED spuldzītēm, bet mani nepamet savā ziņā nomierinošā sajūta, ka Damaskā tā īsti nekas nemainīsies arī pēc dažiem gadsimtiem, kas te aizritēs kā nesteidzīga minūte.