No slavenākajiem pudiņiem minama itāļu panna cotta, franču brilē un karameļu krēms, spāņu kataloniešu krēms (faktiski tas pats brilē krēms), vāciešu Bavārijas krēms un angļu vārītais krēms (faktiski vaniļas krēms). No mazāk slavenajiem pudiņiem es ieteiktu izmēģināt itāļu zabaglione. Faktiski tas ir uzlabots gogelmogelis. Vispirms uzkarsē katlā nedaudz ūdens – izmantojiet tādu katlu, virs kura var novietot vēl kādu trauku, jo nepieciešams būs karsēt ūdens peldē. Tad ņem 6 olas dzeltenumus istabas temperatūrā (izņemot no ledusskapja, aptuveni pusstunda ir jāpagaida), sajauc tos ar vaniļas ekstraktu vai vaniļas graudiņiem no vienas vaniļas pāksts, 140 g cukura un ar mikseri kuļ tik ilgi, kamēr dzeltenums gaišs un gaisīgs. Dzeltenumos ielej 3 ēd. k. marsalas vai cita salda vīna un trauku liek virs katla ar ūdeni (uguns ir maza), oriģinālā ir jākuļ ar putojamo slotiņu kādas minūtes 10–12, bet es izmantoju blenderi ar putojamo slotiņu salīdzinoši lēna ātruma režīmā. Kad masa ir kļuvusi pabieza, krēmīga un putojamā slotiņa atstāj tajā pēdas, pudiņš ir gatavs. Daudzums paredzēts 6 nelielām porcijām, un vienai personai tas būtu viens olas dzeltenums ar lielu ēdamkaroti cukura. Man šis deserts vislabāk garšo ar krāsnī ceptām plūmēm, bet tas ir lielisks ar jebkuriem augļiem.
Pie šīs kategorijas pieder vēl viens mans mīlulis, ko angliski dēvē par trifle, bet latviski sauc par biskvītkūku ar putukrējumu un augļiem. Es gan drīzāk to sauktu par kārtojumu, kur kārtās likts biskvīts, drupināti cepumi vai mafini, tad nāk kārta augļu, visbiežāk viegli apvārītu kādā nebūt alkoholā, tad krēma kārta, kas var būt putukrējums vai arī mascarpone, sajaukta ar putotiem olu dzeltenumiem vai vārīto citrona krēmu.
Pie šīs kategorijas pieskaitāms arī tāds spīdeklis kā rīsu pudiņš. Izklausās smalki, kaut patiesībā tas ir vien ar garšvielām (un bieži vien arī žāvētiem augļiem vai sukādēm) bagātināta rīsu putra, ko vāra ne tikai pienā, bet arī saldajā krējumā un ko dažreiz "cep" krāsnī. To gatavo no deserta rīsiem, kas ir apaļgraudnieki un tāpēc mierīgi aizstājami ar jebkuriem risoto rīsiem.
Pudiņš var būt vienkārši jebkurš deserts – vismaz attiecībā uz britiem. Starp citu, viņu pudiņu zelta fonds ap 2010. gadu piedzīvoja īstus zelta laikus – speciālos pudiņu klubos visa vakara garumā varēja našķēties ne tikai ap lipīgajiem karameļu un maizes un sviesta pudiņiem, bet arī tortēm, pīrāgiem, pavlovām, bezē, musiem, saldējumiem un krēmiem brilē. Šādi klubi populāri arī Japānā, un atšķirībā no Rietumeiropas Āzijā nav nekāds pārsteigums ierasties restorānā tikai uz desertu, nevis vismaz triju kārtu vakariņām.