No pirmā acu uzmetiena
Cīpu un Pipinellu Dievs radīja vienu otram. Jau no pirmās dienas viņi bužināja viens otram spalviņas, mīļi glauda kopā spārnus. Drīz Cīps sāka prasmīgi būvēt ligzdiņu, bet Pipinella laiku pa laikam viņam norādīja, kur vajag pūkas piemest, kur maliņas nolīdzināt. Pēc pāris dienām jaunais vīriņš jau bija uzbūvējis māju kā putukrējuma torti - lielu, baltu un kuplu - un aicināja Pipinellu ienākt. Drīz ligzdiņā jau bija sadētas oliņas. Cīps un Pipinella pārmaiņus sildīja tās. Kamēr viens vannojās duškabīnē, uzbužināja spalviņas un ieturēja maltīti, otrs klusēdams ieņēma viņa vietu. Savu ziņkāri turējām grožos, ligzdu neaiztikām. Kad pēc pāris nedēļām ieskatījāmies, pretī vērās divi dīvaini radījumi - pliki un basi, knābji lielāki par pašiem. Nez vai viņi jau saprata, ka piedzimuši laikrakstā Diena?
Aug pa stundām
Žiglākais no jaundzimušajiem no ligzdiņas izkārpījās pirmais, pa ceļam izgrūzdams arī savu brāli (vai māsu). Tas tupēja uz būra grīdas un nesaprata - par ko viņu tā? Vecāki konfliktā neiesaistījās un cītīgi baroja abus bērnus. Pamazām sīkaļas kļuva uzstājīgāki. Ja vecāki nokavēja ēdienu laikā iebarot, sākās gluži vai pastarā tiesa. Mazie bļāva, ko spēja, redakcijā viņu uzstājīgās balsis dzirdēja pat vistālākajos stūros, un tie ir tiešām tālu. Savukārt tēvs, kura nervi vairs neturēja, kliedza pretī - ejiet tak paši pie galda! Nu, kad ne - ne. Tētis un mamma nu jau nedēļu piekāpīgi cītīgi mazajās rīklītēs liek dienišķo pārtikas devu, un sīkie aug neticami ātri. Vārgākais, par kuru sirds mazliet sāpēja, arī jau pieņēmies spēkā. Tagad abi putnu bērni lidinās pa kolēģes Antras no dārza atvestajiem plaukstošajiem ābeļu un bērzu zariem, peldas duškabīnē un ievingrina balsi. Drīz jau arī viņiem būs sarkani knābīši un skaistas spalvas, tad arī uzzināsim, kas mums piedzimuši - puikas vai meitenes.
Dienā pavasaris skan skaņās putnu balsīs, bet es aizdomīgi skatos uz Cīpu un Pipinellu - abi atkal tā tuvu, tuvu blakām un tā mīļi, mīļi viens otram skatās acīs.