Dabas deficīts

esmu izaugusi pie dabas, privatmaja, mezhs, vasaras laukos siena vaksana un gotinjas, kas dod smarzhigu pienu. mans mazais puika dzimis un uzaug arzemes, dabu ljoooooti miil, censhamies pavadit daudz laika vismaz parkos, ja mezhs nav pieejams. bet vienalga nosap sirds, kad vins bailes no lielas mushas izskrien no savas istabas un aizver durvis, lai tas nezvers nenodara pari nevienam no mums.

Ja par atminam - man atkal - "loti savadakas" salidzinajuma ar "dabigajiem latviesiem" . Siena plavas vispar nepazistu , zemenu dobes nosaciti. Neaprakstamo brivibas sajutu guvu - vispirms juras krasta , velak pilseta. Un tikai. Piem. - dzivu cuku pirmo reizi ieraudziju budama studente , kada saviesiga reize lauku majas. Patika.

es arī atceros savas bērnības vasaras laukos, un tikai tagad tā pa īstam novērtēju tās karstās dienas siena pļavā un zemeņu vagās. Tā brīvība kopā ar dabu bija neaprakstāms guvums, toreiz jau, protams, tie lauku darbi dikti nepatika un gribeejaas atpakal uz pilsetu pie saviem seetas beerniem, kur nekas nav jaastraadaa.. Bet es pazīstu daudzas pļavas puķes, kokus, arī vardi no krupja atšķiru. savukārt mans dzīvesbiedrs pērnajos Jāņos pilnā nopietnībā domāja, ka sarkanais āboliņš ir rudzupuķe... :)))

Ai, es arī atcetros bērnības priekus, kad abas ar lielo māsu dzīvojāmies pa mežmalu ogojot, pļavās puķes lasot un kāpjot visos iespējamajos kokos.... :) Jāsaka gan, ka manā bērnības mazpilsētiņā bērni joprojām daudz dzīvojas pa āru. Protams, savu laiku paņem internets un spēlītes, bet tik un tā ir liela brīvība un daudz zaļas dabas. Rīgā, protams, ir citādi.

No manas visai dramatiskās bērnības ( pirmie pēckara gadi, pirmie kolhoza gadi) tieši īpašā tuvība ar mežiem, pļavām, upīti aiz mājas, ar bitēm, kas dzēla un spietoja, ar govīm, kuras vajadzēja noturēt ganībās, kaut gan dunduri tās gribēja aiztrenkt mājās, "ekspedīcijas " uz birztaliņu pēc purenēm un vizbulītēm utt. ir tas nezūdošais šaules stars, kas mani silda visu mūžu. Un ir tik žēl, ka maniem bērniem un mazbērniem tā nav bijis.