Cēlāmies, savilkām mugurā to, kas vēl palicis sauss, un devāmies uz siltajām saimnieku mājām brokastīs. Cītīgi importējot gardo putru vēderā, visiem tiek atgādināts, ka pagastveči jau tūlīt tūlīt būs klāt un visus gleznotājus un fotogrāfus izvadās pa rajona skaistajām ainavām. Linda ar žēlu balsi paziņo, ka viņai nav tik daudz pelēkās krāsas, lai šodien gleznotu. Un jā – pēc brīža uzspīd saule un esmu atkal tikusi pie interneta. Mani un Laini aizved uz Lipuškiem, kurus mēs tad arī iemūžinām bildēs un skicēs. Lipuškos uzzinām, ka līdz 1905.gadam Latvijā baznīcas bija jāceļ tā, lai tās izskatās pēc parastām dzīvojamajām mājām, kādu arī tur atradām. Tā kā mūsu apmešanās vieta un radošā darbnīca atrodas 7km no civilizācijas, es, Agnese un Laine dodamies uz Kaunatu pēc stratēģiski svarīgiem pārtikas produktiem, lai vakarā būtu siltāk un mājīgāk. Neskatoties uz to, ka Latgalē cilvēki ir atsaucīgi un stopēt ir viegli, atpakaļceļā tomēr izvēlamies iet pa īsāko ceļu, kurš dzirdēts tikai baumās. Mājupceļš veda caur ganībām un mežu. Viss bija lieliski, līdz mēs pamanījām, ka mums seko negaisa mākonis. Pa galvu pa kaklu skrējām pāri pļavai uz šosejas pusi, jo meitenes no pilsētas, kā zināms, mēdz būt no cukura...
Dana Liene Priedniece: Dūdieviņš. Ceturtā diena.
Iepriekšējās dienas mēs bijām aplaimoti ar Saules dāvanām, es tiku pie viegla iedeguma, labi žuva māls un naktīs bija silts. Taču šodien pamodāmies teju peļķē. Laines atstātās kedas bija pielijušas ar ūdeni tik ļoti, ka bija pat sāpīgi to fotografēt. Viss, kas atradās kājgalī, bija piesūcies ar nakts lietu un radīja sajūtu, ka kļūstam par nāriņām. Pirkstiņi sačokurojušies kā pēc vannas, bet puncī tukša akvārija sajūta.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.